Pirmais dēļu sporta veids bija snovbords, kad iegādājos sniegadēli un aizbraucu uz kalnu mācīties. Zili ceļgali, apdauzīts astes kauls, bet smaids pa visu seju un gandarījums, ka galu galā spēju patstāvīgi nobraukt pa kalnu. Līdz ar to arī āķis lūpā. Pavisam drīz kā vasaras alternatīva nāca veikbords, kam esmu pievērsusies visintensīvāk, bet visvairāk manu sirdi silda sērfošana. Pirms sešiem gadiem radās iespēja gadu padzīvot Portugālē, pašā okeāna krastā, ko izmantoju nedomājot, – zināju, ka sērfošu. Sākums bija grūts, jo par sērfošanu bija diezgan maldīgs priekšstats, ka tā ir tikai gracioza slīdēšana pa vilni, bet īstenībā tā ir milzu cīņa ar ūdeni un sevi. Lai tiktu iekšā ūdenī, ir jāšķērso vairākas viļņu rindas, sālsūdens spēcīgi sitas sejā un grūž tevi krastā. Brīžiem tu esi zem ūdens, vilnis tevi maļ, un pārdesmit sekundes nav pat nojausmas, kurā virzienā ir debesis, kurā zeme. Es šo cīņu izcīnīju. Brīdis, kad esmu tikusi dziļumā, līgani klusumā šūpojos uz dēļa un gaidu savu vilni, ir visu šo pūļu vērts. Man ārkārtīgi patīk šis klusums tur, dziļumā, kad esmu ar okeānu vai jūru vienojusies, ka šodienu piedzīvosim kopā. Un tad nāk vilnis. To izjūtu nevar aprakstīt – tu esi uz dēļa, ūdens jūs abus nes. Es varu arī nenoķert nevienu vilni, un tik un tā būs izdevusies diena, jo rezultāts man nekad nav bijis noteicošais, bet gan pats process.
Vissatraucošākais ir iet aukstā ūdenī, kad gaisa temperatūra ir zem +10 grādiem un visas maņas kļūst izteiktākas, viss liekas vēl vairāk “pa īstam”. Šādos brīžos pazūd jebkuras liekās domas, ikdienas problēmas, esi tikai tu un ūdens, auksts ūdens, un jūs jau atkal varat vienoties par lielisku dienu. Nesen, pēc aukstas rudens jūras sesijas pludmalē kopā ar draugiem smejoties un dzerot tēju no termosa, sapratu, ka esmu mājās. Mugurā slapjš hidrotērps, seja sārta, jo vēja appūsta, un viss aplipis ar smiltīm – tās ir manas mājas.
Matīss Karro: Ar lāpstu no kalna