Lai arī bērnībā vienīgais sporta veids, kurā trenējies, patiešām ir futbols, tomēr sporta notikumu komentētāja karjera nebūt nav sākusies ar šo sporta veidu.
Kā viss sācies?
Izrādās, Anatolijs Kreipāns savas gaitas televīzijā sācis ar rokasbumbas spēļu komentēšanu. Stāsta pirmsākumi meklējami jau tālajā 1980./81. gada sezonā, kad bijusi iespēja braukāt kopā ar toreizējo Rīgas meistarkomandu “Celtnieks” pa PSRS čempionāta augstākās līgas izbraukuma spēlēm. “Nebija tā, ka es nezināju, kas tas ir par sporta veidu, – ļoti labi zināju, jo rakstīju par Maskavas olimpisko spēļu rokasbumbas turnīru. Rokasbumba bija viena no sporta spēlēm, kam viscītīgāk sekoju līdzi. Toreiz laikrakstā “Padomju Jaunatne” nebija neviena, kas rakstītu par šo sporta veidu. “Celtnieks” bija tikko atgriezies PSRS augstākajā līgā, un man kā jaunajam piedāvāja par viņiem rakstīt. Un kāpēc ne?! Ņēmu pretim jebko, dodiet tikai!” atceras Kreipāns.
“Celtnieka” galvenais treneris toreiz bijis Andris Gulbis, kas nosēdinājis Anatoliju soliņa pašā galā blakus rezervistiem, kuri pamazām jauno žurnālistu izglītojuši. “Man ļoti iepatikās, un tā es rokasbumbā iebraucu diezgan tālu un dziļi. Faktiski, kamēr “Celtnieks” spēlēja augstākajā līgā, reti bija izbraukums, kurā es nedevos komandai līdzi. Lielā mērā tieši pateicoties rokasbumbai, esmu pabijis ļoti daudz kur. Diez vai es tāpat vien kādreiz būtu aizbraucis uz Čeļabinsku, Astrahaņu un citām vietām Krievijā, Ukrainā.” Ar laiku Anatolijs iepazinies arī ar citiem PSRS klubiem, turklāt PSRS izlase bijusi viena no TOP komandām pasaulē. Iepazinies ar pasaules un olimpiskajiem čempioniem, kuri vairākums bijuši ļoti komunikabli un interesanti cilvēki.
Anatolijs vēl joprojām uztur ļoti labas attiecības ar Juriju Ševcovu (1988. gada Seulas olimpiādes čempions PSRS sastāvā, bijis Vācijas 1. bundeslīgas labākais spēlētājs, tagad Baltkrievijas izlases treneris), Aleksandru Karšakeviču (1988. gada Seulas olimpiādes čempions, 1980. gada Maskavas olimpiādes sudraba medaļas ieguvējs) un leģendāro vārtsargu Andreju Lavrovu (trīs olimpiskās zelta medaļas – 1988., 1992., 2000. gadā; 42 gados vēl spēlējis olimpiskajās spēlēs – 3. vieta 2004. gada Atēnas olimpiskajās spēlēs).
Atgriežoties pie komentēšanas, tikai 1988. gadā Anatolija Kreipāna balsi aiz kadra pirmo reizi dzirdēja Latvijas TV skatītāji, kas vēroja rokasbumbas pārraides. Pirms tam to darījuši hokeja komentētāji Juris Robežnieks un Jurijs Paršuba, un viens no viņiem pametis ideju: “Tu ar komandu (“Celtnieks”) visu laiku braukā! Ko mēs te čakarējamies? Ej taču un stāsti, kas tur notiek!” Pirmā spēle, ko komentējis, “Celtniekam” esot bijusi pret kādu Ukrainas komandu – Kijevas vai Zaporožjes, īsti vairs Anatolijs neatceras, bet tā sākusies Latvijā zināmākā sporta komentētāja karjera.
Fantastiskās faktu zināšanas, pateicoties ārvalstu preses pieejai
Tā kā rokasbumba ir viens no TOP sporta veidiem Vācijā, Anatolijs daudzus gadus abonējis VDR (bijušās Austrumvācijas) sporta izdevumus – faktiski visu laiku līdz Berlīnes mūra nojaukšanai – un savācis ļoti daudz materiālu. Divus gadus abonējis arī “Handball Magazine”, kas bijis VFR (bijušās Rietumvācijas) izdevums. Arī Kanādas radi šo to sūtījuši. “Es ļoti plaši visam sekoju līdzi. Vēl poļu izdevumi man bija pieejami, kur rokasbumbai arī bija zināma popularitāte.”
Pirms Maskavas olimpiādes krievu valodā tika izdota grāmata “Gandbol”, kuru arī Anatolijs ļoti cītīgi izstudējis. Šajā grāmatā atrodami pilnīgi visi PSRS čempionātu rezultāti līdz 1980. gadam un nedaudz aprakstīta sporta veida vēsture. “Tā kā man bija pieejama šāda literatūra, biju iegājis rokasbumbas vidē ļoti dziļi. Esmu tur palicis vēl joprojām, un nav arī nekādas vēlēšanās man šo vidi pamest.”
Materiāli mapītēs pa sporta veidiem tikai krājas
Žurnālista karjera tomēr nav sākusies ar rokasbumbu, jo pirmā lielā intervija, ko veicis laikrakstā “Padomju Jaunatne”, bijusi par PSRS hokeja junioru izlases kapteini no “Dinamo Rīga” Vladimiru Golubkovu, kas tolaik izlasē spēlējis vienā maiņā ar Larionovu un Krutovu. “Vispār es tajā laikā nelīdu futbolā, hokejā, basketbolā un vieglatlētikā, jo tur jau bija vecie korifeji, kas rakstīja. Bet man bija iekārtotas mapītes par visiem sporta veidiem, sekoju līdzi gandrīz visam, cik nu tas bija iespējams. Mani vienmēr interesēja ne tikai plika bilde vai pliks rezultāts, bet gan kas vairāk. Par rokasbumbu jāteic, ka tā bija tāda sakritība, jo savā ziņā šis sporta veids sākotnēji man bija nedaudz svešāks nekā futbols, hokejs vai vieglatlētika, vai pat basketbols, kuros ļoti labi orientējos.”
Futbolu komentēt Anatolijs Kreipāns sācis tikai deviņdesmitajos gados. Arī rakstīt par to sācis tikai pēc tam, jo “Padomju Jaunatnē” ar to nodarbojies Miķelis Rubenis. Par rokasbumbu kā viņa pirmo sporta veidu iespaids rodas droši vien tāpēc, ka neviens iepriekš tik plaši un padziļināti par to nebija interesējies.
“Par spīdveju sāku interesēties tāpēc, ka esmu no Daugavpils. Nevar teikt, ka jaunības gados ļoti apmeklēju visas sacīkstes, bet pēc studijām no kāda 1984. gada gandrīz nevienas sacīkstes neesmu izlaidis Daugavpilī, ja no vienīgi ļoti objektīvi iemesli bijuši – televīzijas pārraide vai kas cits svarīgāks –, tad nebraucu.”
Runājot par Latvijas rokasbumbas sasniegumiem, Anatolijs akcentē: ir raksturīgi tas, ka uzplaukumi bijuši īslaicīgi. Visaugstākais sasniegums rokasbumbā Latvijai bijusi 1967. gadā meistarkomandas “Daugava” izcīnītā bronzas medaļa PSRS čempionāta augstākajā līgā. Pirms tam 1964. gadā Ēriks Veldre PSRS izlases sastāvā spēlējis pasaules čempionātā un bijis iekļauts turnīra simboliskajā izlasē. Nākamais ir 1972. gads – Jānis Vilsons tika iekļauts PSRS izlases sastāvā Minhenes olimpiskajām spēlēm. Taču nevienas Latvijas komandas augstākajā līgā nav atrodamas, līdz 1980. gadā “Celtnieks” tur iekļūst. Komandas augstākais sasniegums ir 6. vieta PSRS čempionātā, bet pēc tam uzreiz ir kritums atpakaļ uz 1. līgu. “Es par to jau esmu rakstījis, ka uz šā panākuma viļņa diemžēl neizdevās izmantot situāciju, lai attīstītu rokasbumbu.”
Šobrīd Vācijas 1. bundeslīgā, kas ir viena no spēcīgākajām pasaules līgām, spēlē divi Latvijas spēlētāji – Aivis Jurdžs (SC DHfK Leipzig) un Evars Klešniks (HSG Wetzlar). Dainis Krištopāns spēlē klubā HC Meshkov Brest Baltkrievijā, tas arī ir ļoti augsts līmenis. “2,15 m ir 2,15 m, un šobrīd viņš ir viens no garākajiem rokasbumbas spēlētājiem pasaulē,” par Krištopānu stāsta Kreipāns.
Rokasbumbas popularitāte Latvijā beidzamajos divos trijos gados ir augusi, lai gan nav nevienas profesionālas vai pat pusprofesionālas komandas. Nav neviena vietējā spēlētāja, kas tikai spēlētu rokasbumbu Latvijā. Ja kāds nestrādā, tad mācās skolā vai augstskolā. Biežāk ir tā, ka strādā un varbūt pat pāris darbos, pēc tam nāk uz treniņiem un spēlē. Kaut gan arī Norvēģijā, Zviedrijā ir tikai pusprofesionālas komandas, vienīgi leģionāri tiek algoti, nerunājot nemaz par Islandi, kur pilnīgi visas komandas ir amatieru.
“Trūkst mērķtiecības. Astoņpadsmit, deviņpadsmit vai divdesmit gadi – ja jau esi ticis nacionālajā izlasē, tad jādomā varianti, kā braukt prom un startēt augstākā līmenī. Jāsper nākamais solis savā izaugsmē. Diemžēl daudziem tās uzņēmības pietrūkst. Tikai Latvijā spēlējot, nevar izaugt par starptautiska līmeņa spēlētāju, jo šeit tu trenējies tikai amatieru režīmā.”
Rokasbumba, futbols, hokejs, vieglatlētika, biatlons, spīdvejs, motokross – vai kāds to var pārspēt?
“Lielāko daļu sporta veidu neesmu komentējis, astoņdesmit procentus noteikti. Un arī netaisos to darīt. Līdz deviņdesmito gadu beigām komentēju arī basketbolu, bet, kad parādījās jauni, sakarīgi čaļi, es labprātīgi pagāju maliņā. Nevar jau visu apvienot, un tas arī nav vajadzīgs.” Bet vai ir tādi sporta veidi, kurus Anatolijs nepārzina? “Lielāko daļu. Piemēram, volejbolu, jo es nezinu nianses. Tāpat es nelienu iekšā riteņbraukšanā, jo tur ir tāda virtuve, lai arī interesanta. Tāpat arī motošoseja. Visas vingrošanas, peldēšanas,” atbild Anatolijs. Vieglāk tomēr esot nosaukt tos sporta veidus, kurus viņš komentē. Tie ir TIKAI rokasbumba, futbols, hokejs, basketbols (tikai uz Eiropas čempionāta finālturnīru), vieglatlētika, biatlons, spīdvejs (hobija līmenī), motokross.
“Šogad Best4Sport rāda Vācijas bundeslīgu, un tas ir ļoti svētīgi tādā ziņā, ka jau vairākas pakāpes dziļāk sekoju rokasbumbai. Jāsaprot tas – ja es ziņu līmenī orientējos kādā sportā, tas vēl nenozīmē, ka es varu sēsties un komentēt to.”
Komentēt sportu nozīmē to, ka iespēju robežās tiek sekots līdzi pilnīgi visam, kas tur notiek, un katru dienu. “Ja nepieciešams kaut ko dziļāk saprast, piezvanu, sarakstos un noskaidroju. Pamatu pamatos sporta veidi jau nemainās, tikai attīstās, līdz ar attīstību nāk klāt šādas tādas niansītes, arī noteikumos. Visos šajos pieminētajos sporta veidos, kurus komentēju, man ir labi pazīstami daudzi tiesneši, ar kuriem palaikam sazinos.”
Par rokasbumbas attīstību Latvijā
Jauno paaudzi tradicionāli sagatavojusi Murjāņu sporta ģimnāzija – no šābrīža nacionālās izlases sastāva pat 80 procenti to ir absolvējuši. Lai rokasbumbas attīstītos, šis internāta princips, Anatolijprāt, esot jāsaglabā. “Pie mums sporta skolas pārvēršas par interešu pulciņiem. Agrāk sporta skolā vajadzēja iekļūt, bet tagad labi ja kāds vispār atnāk. Ja no tevis gadiem neprasa neko, tā var būt vai nebūt sporta skola, rezultātu nebūs.”
Rokasbumbai tradicionāli stiprākie centri ir Ludza un Dobele, kur droši vien nav neviena iedzīvotāja, kas nebūtu vismaz pamēģinājis, kas tā tāda rokasbumba ir. Ludzā jaunajiem ir arī paraugs Krištopāns, – ja tev ir dotības, vēlēšanās un uzņēmība, tu vari izsisties un tālu tikt. “Bet ir daudzi – es nesaukšu uzvārdus… Tajā pašā Ludzā ir viens, kas pēc sava potenciāla varētu simtprocentīgi spēlēt Vācijā, ja ne 1., tad 2. bundeslīgā droši, bet viņa attieksme ir – ko tur īpaši pūlēties! Arī Dobelē ir potenciāli čaļi – domāju, ja viņi vēl gadu vai divus paliks šeit, tad diez vai kaut kur aizbrauks un kaut kas prātīgs tur sanāks. Pašiem vien tas jāsaprot.”
Porziņģu īsa pamācība basketbola mīlestībā jeb Kā izaudzināt zvaigzni