Kārlis Bardelis un Linda Zuze ar tendēmriteni ceļā devās 24. Janvāra rītā no Atlantijas okeāna piekrastes pilsētiņas Rio das Ostras. Tieši tur pat, kur Kārlis kopā ar Gintu Barkovski 2016. Gada 23. Septembrī finišēja pārairējot Atlantijas okeāna dienvidu daļu airu laivā.
Janvāra mēnesī dienvidu puslodē, kā zināms, ir vasara, bet ne tāda, kā Latvijā. Brazīlijā dienas vidū temperatūra sasniedz līdz pat 37 grādu karstumu un dedzinošā saule jebkuram liek paslēpties ēnā. Ievērojot šo dienas kārtību komanda ātri pielāgojās celties ļoti agri, ap 5:00 no rīta, lai līdz dienas vidum varētu paspēt veikt lielāko distances daļu, tam seko pusdienas, kuras tiek gatavotas uz līdzi paņemtā gāzes degļa, un tad ēnā vai ideālā variantā kondicionētā benzīntankā tiek nogaidīts līdz svelme mazinām. Ap pl. 15:00-16:00 var atsākt pedāļu mīšanu, bet pēc dažām stundām jau jālūko pēc naktsvietas, jo tumsai iestājoties uz šosejām bīstami. Galvenokārt nakšņojam teltī, cenšamies atrast kādu attālāku vietu no lielceļa, jo satiksme sākumposmā Rio de Janeiro – Sao Paulo ir ļoti blīva un skaļa.
Lai gan nerunājam portugāļu valodā ar vietējiem komunicējam katru dienu gan iepērkot pārtikas produktus, gan meklējot naktsmājas. Galvenās izdzīvošanai nepieciešamās frāzes iemācamies ātri – ēdiens, ūdens, vai drīkstam gulēt teltī, Jūsu dārzā un tamlīdzīgi.
Lai gan satiksme ir intensīva, izvēlamies lielās šosejas, jo to nomales aprīkotas ar ļoti platu sānu joslu, kur mašīnas nebrauc, tā ideāli piemērota velo-tūristiem! Daba Brazīlijā ir fantastiska – viss zaļš, kalni, klintis, upes. Veicot pirmos 600 km līdz Sao Paulo izbaudam vietējo viesmīlību, kuri uzņem mūs savās mājās, dārzos, dzīvokļos dodot pajumti neprasot neko pretī, tikai smaidu un stāstus – tiem mums netrūkst!
Sao Paulo ir 20 miljonu iedzīvotāju, to nemaz nevar ne saprast, ne aptvert. Atliek tikai izbraukt tai cauri ar divriteni un skaidrs ir pavisam noteikti, ka atgriezties tādā metropolē nav nekādas vajadzības. Mazi lauku ciematiņi lielas šosejas malā turpina mūs priecēt dodoties virzienā uz Bolīviju. Jā, Bolīviju! Komandas sākotnējā iecere bija ripot caur Argentīnu, bet kā jau jebkurā tālā ceļā var gadīties izmaiņas, tā arī mēs savu maršrutu pagriežam Bolīvijas virzienā. Lielceļa benzīntankos var tikt ne tikai pie saldējuma, bet arī gandrīz katrs no tiem aprīkots ar vairākām dušas kabīnēm. Eiropā ko tādu nav viegli atrast, bet Brazīlijā var mierīgi dzīvot arī teltī un dušā nomazgāties tā pat tiksi!
Zinājām jau iepriekš, ka Brazīlijā ir kāda īpaša apdzīvota vieta ar latvisku nosaukumu – Vārpa! To pirms apmēram 100 gadiem nodibināja tur ieceļojušie latvieši. Savulaik ap 2000 iedzīvotāju kuplajā vietā nu vairs palikuši tikai daži simti, bet latviešu valodā viņi vēl runā un bija ļoti priecīgi mūsu tur uzņemt, pabarot, izguldīt un uzlādēt turpmākajam ceļam. Liels pārsteigums bija Vārpas ciema centrā atrast Brīvības pieminekļa kopiju! Fantastiski!
Bijām jau izminušies cauri 2 Brazīlijas štatiem, kad šķērsojot Parānas upi, apmēram 10 km platumā, mēs ieripojām Matogrosso do Sul štatā, kurš pēc reljefa šķiet ir nedaudz līdzenāks, bet tas tikai pēc štata galvaspilsētas Campo Grande sasniegšanas. Līdz tam kalni augšā un lejā. Pilsētas, miesti, ciemi ir daudz savrupāki un vienu no otra atdala plašas, ganību platības, kur mums pat bija dažviet grūtības ar dzeramā ūdens atrašanu, kopš tās “sausās dienas” visu laiku vedam līdz vismaz 6 litrus ūdens. Velotūristi un velo entuziasti internetā ir izveidojuši tādu saiti – WarmShowers.org, visi, kas tajā reģistrēti uzņemt viesos velo-ceļotājus un pēc garas braukšanas dienas ir tik silti ap sirdi, kad redzi internetā iepazītu cilvēku, kurš izbraucis Tevi sagaidīt pilsētas satiksmes virpulī, lai palīdzētu vieglāk atrast ceļu līdz mājām, kurās varēsi nomazgāties, paēst un pagulēt vienkārši tā pat vien. Tāpēc, ka Tu esi ceļā, Tev jāpalīdz. Tā ir fantastiska sajūta. Neviens neprasa – kāpēc Tu esi ceļā?
Saprot bez vārdiem, ka “ceļā būt” kaut vai tikai kaut kur dziļi sirdī mēs vēlamies ikkatrs.
Tālāk uz Brazīlijas un Bolīvijas robežas pusi mūs gaidīja plaši līdzenumi un Pantanal nacionālais parks. Vairāk līdz šim sastaptie Brazīlijas iedzīvotāji mums ar nedaudz baltu skaudību novēlēja izbaudīt šī parka dabas bagātību. Brazīlija ir tik liela, ka dažkārt pat visas dzīves laikā vietējie nav šo parku redzējuši klātienē un nav devušies izbaudīt šīs neskartās dabas krāšņumu. Palmas, putni, rāpuļi, applūdušas pļavas un tālumā kalnu virsotnes. Šeit arī pirmo reizi nu jau teju 2000 km garajā ceļā arī novērtējām vakara peldes atspirdzinājuma vērtību!
Vai atcerieties, ka d pēdējo reizi stāvējāt rindā, lai šķērsotu kādas valsts robežu? Tādā rindā, kur jāgaida vismaz 3 stundas. Tas mums bija kā piedzīvojums, jo varējām iepazīties ar Bolīvijas iedzīvotājiem ļoti tuvu vaigu vaigā. Ļoti interesanti ģērbta ģimenīte no Bolīvijas šķērsoja robežu pretējā virzienā, iepazīstoties uzzinājām, ka tie ir pirms gandrīz gadsimta, no Eiropas emigrējušo vāciešu pēcteči.
Kraso sadzīves apstākļu maiņu Bolīvijas pusē mēs nebijām paredzējuši. Līdz ar daudz retāku transporta plūsmu arī oāzes-benzīntanki bija pazuduši, kā nebijuši. Ciemi klusāki ar pavisam niecīgu pārtikas produktu izvēli. Bērni Bolīvijas pusē gan šķiet ir priecīgāki, nāk klāt, fortografējas, daži pat iemēģināja uzkāpt uz mūsu tandēm-velo. Visi ļoti draudzīgi. Šobrīd tieši norit labības kulšana un lauki ir pilni ar vīriem – tādiem lauksaimniekiem kombinezonos ar balti pelēkiem, rūtainiem krekliem. Vēl gabaliņu pirms Santa Krūzas sasniegšanas pārliecinājāmies par vēja spēku – līdzenumos tas ieskrienas pilnā jaudā un kopā ar smilšu vērpetēm sitās mums tieši sejā. Pretvējam veiksmīgi tikām cauri un kopējais statistikas skaitītājs rādīja 2909 km, 182h, 19 216 augstuma metrus, 12 caurdurtas kameras, 2 saplēstas riepas, 5 salauztus spieķus un 2 laimīgas sirdis.
Teksta autori: Kārlis Bardelis un Linda Zuze
Piparmētra Rebeka un viņas dzīves balanss