Artūrs Pavlovs. Kad hobijs pāraug sirds darbā

Sporta hobijos sevi cenšos realizēt klasiskajā skeitbordā, tiesa gan, pēdējā laikā arvien mazāk sanāk šim veltīt laiku. Downhills man ir salīdzinoši jauns izaicinājums, taču esmu jau paguvis paviesoties uz amatieru/iesācēju pjedestāla. Ziemā vairāk pievēršos snovbordam, velobraukšanai pa meža takām un vasarā –  šosejas velobraukšanai. Neatņemama dzīvesprieka sastāvdaļa ir prieks ko sniedz ceļošana, tālāki velo izbraucieni ar draugiem, kad dzīvojam teltīs un esam pie dabas. Šo visu es klasificētu kā aktīvo atpūtu, taču vienmēr un visur man ir līdzi kāda no manām fotokamerām.

Ar fotografēšanu sāku nodarboties salidzinoši nejauši. Tieši analogā fotogrāfija bija mans ievads šajā pasaulē, kad no tēva 15 gadu vecumā dabūju Zenit fotoaparātu ar rozā kakla siksnu. Nekas tāds jau tā kamera nav, taču pamatus apgūt un uztrennēt aci tas man ļāva. Sākumā fotografēju draugus, kuri skeito, jo arī pats to darīju. Tā bija mana dabīgā ikdienas vide. Vēlāk sakrāju naudiņu un iegādājos savu pirmo digitālo spoguļkameru – Canon 20D. Un tad viss sākās! No saviem priekštečiem apguvu dažādas tehnikas un liku to visu kopā. Pamatus apguvu pats un tikai mācoties no saviem tā brīža līdzgaitniekiem, kā arī šķirstot ārzemju skeitborda un snovborda žurnālus, iemācījos to, ko citi apguva kursos vai fotogrāfijas skolās. Tobrīd tas bija hobijs un to, ka tas kādā brīdī varētu pārvērsties par darbu pat neplānoju. Vienkārši fotogrāfēju sava un citu prieka pēc. 

Mūsdienās daudzi mani atpazīst kā Red Bull un action sporta fotogrāfu, bet tas nebūt nav viss ko es daru un ar ko nodarbojos. Latvijā, lai fotogrāfs labi dzīvotu, ir jābūt plaša spektra amatniekam. Tapēc es fotografēju arī portretus, ēdienu, produktus un reklāmas un studijas darbus, taču mans patiesais aicinājums ir tieši ekstrēmie sporta veidi. 

Par Red Bull fotogrāfu kļuvu aptuveni 2010 vai 2011 gadā. Tajā laikā Latvijā nebija Red Bull fotogrāfa un visus pasākumus uz Latviju brauca fotografēt igauņu Red Bull fotogrāfs. Man tas ļoti nepatika, jo skatoties viņa bildes, man bija sajūta, ka es varu izdarīt to pašu vai pat labāk. Tad nu es gāju pie Red Bull pārstāvjiem Latvijā un teicu, ka gribu fotografēt. Sarunājām ka man atļaus fotografēt vienu pasākumu kā back up fotogrāfam, bez samaksas, taču tā bija iespēja man pierādīt sevi. Kopš tās reizes igauņu fotogrāfs vairs nav bijis fotografēt Latvijā un es esmu izcīnijis savu vietu Red Bull ģimenē. Tas nenozīmē, ka varu atslābt un iečillot, jo konkurence ir liela un gribētāju uz šo vietu netrūkst. Tas, ka esmu kļuvis par Red Bull fotogrāfu man ir devis ļoti daudz. Ar Latvijas Red Bull pārstāvju atbalstu pirms diviem gadiem man bija tā iespēja aizbraukt uz Austriju un piedalīties Red Bull Photo akadēmijā, kur aicināti tiek tikai četri cilvēki gadā. Tas ir pilnīgi ekskluzīvs, individuāls apmācību kurss ar labākajiem pasniedzējiem no visas pasaules action sporta jomā. Šī pieredze man ir palīdzējusi tikt pie atbalstītājiem, lai man pašam nebūtu jāuztraucas par zibspuldžu iegādi. Zīmols Fomei mani uzrunāja un nu esmu viņu zīmola vēstnieks Latvijā. Labumu netrūkst, taču pats galvenais ir tā apziņa, ka beidzot kāds ir novērtējis to entuziasmu, ieguldīto darbu un līdzekļus. Tas viss beidzot liekas kopā un nāk atpakaļ. Neslēpšu arī to, ka senāk ir bijuši krīzes momenti un muļķīgas domas par to, ka varētu to visu pamest, jo tas ir ārkārtīgi dārgs hobijs. Ja no fotografēšanas nekas nenāk atpakaļ un hobijs ir jāuztur ar līdzekļiem no citiem darbiem, tad ir momenti, kad sāk nolaisties rokas. Pateicoties Red Bull, esmu spējis noturēties, ieguvis motivāciju un uzņēmis apgriezienus, lai turpinātu iesākto.

Nu jau kādu laiku esmu aizrāvies arī ar vecākām tehnoloģijām un fotografēju ar filmu. Pats šīs filmiņas mājās attīstu kā arī drukāju bildes sarkanajā istabā, kas ir mana diezgan primitīvā foto laboratorija, ko uzstādu savā dzīvojamā istabā garajos ziemas vakaros. Tā ir sava veida meditācija, eksperiments, atgriešanās pie saknēm, pie pamatiem. Fotografējot digitāli, šī sajūta tiek laupīta. Galu galā – ar to viss sākās un kāpēc lai to neturpinātu. Tas sevī ietver taustāmu sajūtu, eksperimenta garšu, nezināmo, nejaušo. Kad redzi kā tikko izbildētas filmiņas kadri parādās vannītē ar ķīmiju. Tā sajūta ir fantastiska! Digitāla bilde ir tavā ekrānā, taču reti kad tiek uzlikta uz papīra. Drukājot bildes, rodas taustāma sajūta, pieslēdzas jaunas maņas un tad attēls tiek uztverts nedaudz savādāk, intīmāk. Viss digitālais ir nedaudz paredzamāks, ātrāks un uz apjomu tendēts.  Ar filmu viss ir pretēji. Tas ir lēns, meditatīvs process, kur jāievēro daudz dažādu priekšnosacījumu, lai gūtu baudu no šī procesa. 

Artūrs Pavlovs ir viens no Sportland ziemas foto konkursa žūrijas locekļiem.

Iekustini ziemu! Piedalies konkursā un laimē Sportland dāvanu karti 300€ vērtībā!