Atzinības stunda

Pasākumu vēroja arī Sportland Magazine redakcija un uz dažiem jautājumiem paaicināja katru apbalvoto skolotāju, lai noskaidrotu, kādas ir izjūtas par izrādīto atzinību un kā motivēt bērnus sportam.

Inga Striška (Jelgavas novada Sesavas pamatskola)

Kad es gāju skolā, tad ne viens vien prātoja, kā izvairīties no sporta stundām.

Es nezinu nevienu bērnu, kuram nepatiktu sports. Fizika vai matemātika var nepatikt, bet bumbu spēles visiem patīk.

Man ļoti patika tautasbumba.

Jā, arī šobrīd bērniem patīk sporta spēles: basketbols, florbols. Skriešana gan patīk mazāk. Bet kuram gan patīk skriet? Tomēr visi zina, ka tas ir noderīgi.

Kā jūs ieinteresējat savus audzēkņus?

Es nezinu. Viņi paši nāk pie manis. Varbūt tāpēc, ka esmu jauna? Būšu veca, neinteresēšu. (Smejas.) Bet, ja godīgi, mēs esam vienlīdzīgi, cenšos ar bērniem būt pa draugam.

Šobrīd daudz runā, un arī Sportland Magazine Ziema 2016 lielā tēma bija – bērnu fiziskās audzināšanas problēmas Latvijā. Kā jums šķiet, cik bieži sportam būtu jābūt skolā?

Šobrīd ir divas reizes nedēļā. Domāju, lai bērns pilnvērtīgi izkustētos, sportu vajadzētu reizi dienā.

Un ko saka paši bērni? Viņi sporta stundas grib biežāk?

Mani bērni nāk pēc stundām. Mēs zālē paliekam līdz sešiem. Otrdienās mēs regulāri braukājam uz sacensībām. Bērni paši nāk, piesakās, jo grib cīnīties un uzvarēt.

Kā jums šķiet – cīņas gars dzīvē ir būtisks?

Protams!

Un jums tāds piemīt?

Protams, ja reiz esmu šeit. (Smejas.) Man ir būtiski, lai arī maniem audzēkņiem piemīt vēlme uzvarēt, nevis lai man vienai šī uzvara būtu svarīga. Man ir svarīgi, lai audzēkņi paši grib braukt, piedalīties un cīnīties par uzvaru.

Kā jūs to esat panākusi?

Esmu viņus ieaudzinājusi tā, ka viņi kūda mani, nevis es viņus.

Linda Jakutaviča (Codes pamatskola)

Teicāt, ka par sporta skolotāju strādājat jau piecpadsmito gadu. Kas jūs vedināja kļūt par pedagoģi?

Ja godīgi, mani jaunības plāni bija pavisam citi. Tiesa, arī saistīti ar sportu. Es specializējos Austrumu cīņās. Sāku ar tekvando, bet akadēmiju pabeidzu ar džudo.

Septiņpadsmit gadu vecumā sāku trenēties un trenerim prasīju, kā es varu kļūt par miesassardzi. Man ļoti gribējās savu dzīvi saistīt ar apsardzi. Treneris man jautāja: tu tiešām to gribi, vai esi droša?

Cīņas sports ir nežēlīgs. Jums ir svarīgi (dzīvē) uzvarēt?

Agrāk cīņās man bija labi panākumi, bet skaļi nebļāvu – es būšu pirmā!

Kā bērns jāmotivē, lai tas vēlētos kļūt par uzvarētāju?

Manā skatījumā ar bērnu jāstrādā arī psiholoģiski. Bērns jāprot iedvesmot darbam, sakot: tu vari, tu būsi, tev sanāks! Vēl es esmu pamanījusi – bērni baidās no kritikas. Viņi baidās, ka viņus bārs.

Pat ja bērns kādā brīdī zaudē, es nekad neskopojos ar uzslavām. Bet, lai dabūtu no viņiem to, ko gribu es, ļauju zināmu procentu izvēlēties, ko viņš vēlas darīt. Līdz ar to mums veidojas sadarbība.

Nataļja Gorškova (Jelgavas 4. vidusskola)

Man ļoti patika jūsu pateicības vārdi Latvijas gada balva sportā apbalvošanas ceremonijā. Pastāstiet, kā kļuvāt par sporta skolotāju?

Pēc vidusskolas beigšanas īsti nezināju, kurp iet. Pirms tam septiņus gadus nodarbojos ar akadēmisko airēšanu. Tā ka ar sportu biju saistīta.

Vasarā man piedāvāja pastrādāt bērnudārzā. Pēc nedēļas sapratu, ka gribu strādāt par fiziskās kultūras skolotāju. Vēlāk, kad bērnudārzu slēdza, sāku strādāt skolā ar sākumskolas skolēniem.

Kuri bērni vairāk ieklausās skolotāja teiktajā – pavisam mazie vai jau lielāki?

Vairāk klausās mazie, bet, strādājot ar viņiem, enerģijas patēriņš ir lielāks. Ar lielajiem ir jārunā citādi. Es strādāju ar meitenēm no piektās līdz devītajai klasei un mazajiem (gan zēniem, gan meitenēm) no pirmās līdz ceturtajai klasei.

Kā jūs atgūstat patērēto enerģiju? Ar kafiju?

(Iesmejas.) Nezinu. Man ir ļoti daudz enerģijas. Esmu aktīva arī pēc darba. Pēc darba skolā vēl strādāju brīvprātīgajā darbā – es vadu koptreniņus sadarbībā ar Nike Riga Run.

Uz šo jautājumu šodien ir atbildējušas visas skolotājas – kā jūs motivējat savus audzēkņus?

Vispirms pašam ir jābūt aktīvam. Es skrienu, piedalos skriešanas seriālā Skrien Latvija. Manas medaļas karājas kabinetā, un bērni tās var apskatīt.

Piemēram, vecāko klašu audzēknes vienas neskries, man ir jāskrien kopā ar viņām. Es kalpoju kā tempa turētāja. Mēs skrienam bariņā, runājam, un divi kilometri paiet nemanot.

Skolotāja acīm ir jādeg. Bērniem ir jāredz, ka skolotājam darbs nav tikai naudas pelnīšanas avots, – viņam patīk tas, ko viņš dara.

Tas noteikti bija liels pacilājums – saņemt balvu televīzijas tiešraidē.

Protams, turklāt no tā iegūst arī skola un pilsēta. Pēc apbalvošanas pirmdien mani skolā sagaidīja ar orķestri. Kad ienācu skolā, orķestris sāka spēlēt maršu, bet mana olimpiskā klase mani sagaidīja ar puķē