Pagājušogad 24 gadus vecais Dairis kopā ar vienu no Latvijas sieviešu izlases līderēm Aneti Jēkabsoni-Žogotu tika atzīts par Latvijas labāko basketbolistu. Pašlaik viņš ir viens no „Bilbao Basket” līderiem, ierindojoties starp sešiem rezultatīvākajiem Spānijas virslīgas spēlētājiem.Bilbao klubā tu spēlē jau divas sezonas. Mājas joprojām ir Latvija vai esi jau pilnībā iejuties Spānijā?
Mājas, protams, vienmēr būs Latvijā. Tomēr Spānijai arī ir savi plusi. Ir ļoti forši spēlēt basketbolu un vienlaikus baudīt nepiespiesto gaisotni un attieksmi, kas raksturīga spāņiem. Man šeit patīk.
Abos čempionātos, kuros līdz šim esi piedalījies rezultāti izlasei bijuši diezgan atšķirīgi. 2011. gadā komanda izcīnija 21. vietu, bet nākmajā čempionātā kāpiens jau par 10 vietām un rezultātā – vienpadsmitā vieta un pārtraukta izlases neveiksmju sērija EČ kopš 2001. gada. Kādas bija atšķirības, kas ļāva 2013. gadā nodemonstrēt ievērojami augstāku sniegumu?
Galvenokārt laikam jau tas, ka 2011. gada čempionātā bijām vēl ļoti, ļoti jauni un bez pieredzes. Taču ar laiku situācija mainījās – komandas kodols noturējās, turklāt gandrīz visi galvenie spēlētāji katru gadu spēlē arvien labākā līmenī. Tāpēc arī varējām divu gadu laikā uzlabot sniegumu.
Vai šogad Latvijas izlase ir pietiekami augusi, lai kāptu vēl augstāk?
Prognozēt vienmēr ir grūti. Bieži uz papīra komanda ir ļoti spēcīga, taču, kā mēs zinām, basketbolā iznākumu nenosaka tas, kādi vārdi un uzvārdi ir komandā. Jāmēģina pēc iespējas vairāk spēļu uzvarēt, vienlaikus neuzliekot sev pārāk lielu spiedienu un nedomājot visu laiku par to, kas mums jāizcīna. Mums šobrīd galvenais tikt nākamajā kārtā un turpināt demonstrēt labu sniegumu.
Diemžēl nesen tavs brālis Dāvis Bertāns guva traumu, un ir skaidrs, ka viņš nevarēs spēlēt vairākus mēnešus. Kā tas, tavuprāt, ietekmēs izlases sniegumu?
Tā kā Dāvis beidzamos pāris gadus izlasē nav spēlējis – gan traumas, gan tāpēc, ka viņš devās uz Sanantonio –, domāju, ka viņa nepiedalīšanās čempionātā būtiski nepasliktinās izlases sniegumu. Ja viņš spēlētu, tas gan mums dotu bonusu. Protams, es ļoti gribēju redzēt viņu spēlējam izlases sastāvā, tomēr ir skaidrs, ka vasarā viņš iziet laukumā diemžēl nevarēs. Nav zināms arī par Kristapu Porziņģi, kas šobrīd ļoti labi pārstāv savu klubu Seviljas Cajasol. Visticamāk, viņš piedalīsies NBA draftā, un, ja viņam veiksies, grūti pateikt, vai spēlēt izlasē viņam būs iespējams. Ja neskatāmies uz šiem diviem spēlētājiem, visi vadošie izlases spēlētāji šobrīd spēlē labos klubos un, kas ir ļoti svarīgi, spēlē daudzas minūtes, nevis vienkārši sēž uz soliņa. Ja mūsu rindās čempionātā būtu Dāvis un Kristaps, būtu pavisam lieliski, taču arī šis sastāvs ir daudzsološs.
Kā tev mainās spēle un spēles izjūta, kad uz laukumā ir arī brālis? Kā ir jums abiem spēlēt kopā?
Tā tiešām ir ļoti laba izjūta. Kā brāļiem mums laikam tomēr ir kāda īpašāka saikne, jo viens otru ļoti labi jūtam laukumā. Un tas ir īpašs prieks un lepnums – paskatīties uz savu piecnieku laukumā un starp viņiem redzēt bračku. Tāpēc ļoti žēl, ka viņš traumas dēļ nespēlēs. Es teiktu, ka man tā ir vienīgā profesionālā sporta negatīvā puse, taču no traumām nevar sevi pasargāt, no tā nevar izvairīties. Var tikai cerēt, ka nekas tāds neatkārtosies.
Kā tu vērtē izredzes tikt uz Riodežaneiro olimpisko turnīru nākamgad?
Grupa mums šoreiz ir gana parocīga, lai tiktu nākamajā kārtā. Attiecīgi, lai tiktu sešniekā, ir jāuzvar vēl divas spēles play-off kārtā. Protams, daudz kas atkarīgs no tā, kas stāsies mums pretī, tomēr iespējas ir – un tās ir ļoti labas.
Kas šobrīd ir Latvijas izlases lielākais klupšanas akmens un kas – lielākais spēks?
Izlasē šobrīd trūkst viens ļoti labs, garš un fiziski spēcīgs centrs. Ar šādu spēlētāju savās rindās izlase varētu spēlēt uz groza apakšu, kas pretiniekiem vienmēr ir liels izaicinājums. No otras puses, it īpaši beidzamajos gados, ir pierādījies, ka treneris Ainars Bagatskis māk izmantot pārējos spēlētājus, lai aizstātu šā viena centra trūkumu. Manuprāt, ārējā līnija mums ir ļoti laba un ar centriem treneris zinās, ko darīt.
Eiropas čempionāta grupas turnīra norise Rīgā var būt divējāda: no vienas puses, spiediens un gaidas, jo savās mājās taču jāuzvar, no otras, – īpašs atbalsts no faniem. Kādas kopumā būs izjūtas spēlēt savās mājās?
Noteikti ir daudz patīkamāk spēlēt savās mājās, turklāt zinot, ka arēna būs pilna ar latviešu faniem. Protams, ir skaidrs, ka no mums šoreiz prasīs vairāk, bet tas ir tikai normāli. Arī mēs no sevis prasīsim vairāk. Taču spēlēt mājās un pilnā Arēnā Rīga – tas ir īpaši. Un mēs noteikti izbaudīsim šo gaisotni. Esmu redzējis, kā hokejs piepilda Arēnu Rīga, un tas ļoti iepriecina, ka šoreiz tā būs pilna basketbola dēļ.
Tas nav nekāds noslēpums, ka pagājušogad biji NBA vasaras līgā, – vai ir plāni doties uz ASV arī šogad?
Arī šogad ir iespēja braukt, tomēr šis gads ir nozīmīgs izlasei. Arī Spānijas klubā mēs šobrīd gana labi spēlējam, lai būtu reālas iespējas tikt play-off kārtā, kas nozīmē, ka man sezona, ļoti iespējams, vilksies vismaz līdz jūnija vidum. Pagājusī vasara sanāca principā bez apstājas – beidzās sezona, uzreiz devos uz vasaras līgu, tad jau spēles izlasē un atkal atpakaļ uz klubu. Iespējams, tieši tādēļ sezonas sākumā bija pāris traumas, kas man traucēja nospēlēt visas spēles. Šāds režīms noteikti atstāj sekas. Tāpēc nolēmu šogad vasaras periodu izmantot atpūtai, lai varētu sagatavoties spēlei izlasē, kā arī nākamajai sezonai klubā. Tā man būs pirmā šāda mierīgā vasara. Esmu pārliecināts, ka turpinot spēlēt labi Spānijā, iespējas vēl būs un vienas vasaras izlaišana būtiski nemainīs izredzes nākotnē.
Tu teici, ka Spānijā Tev patīk, bet cik ilgi redzi sevi spēlējam Bilbao klubā?
Ja skatāmies no vietējā čempionāta viedokļa Eiropā, Spānijā tas ir vislabākais. Man nebūtu iebildumu te spēlēt arī visu savu karjeru. Tomēr Bilbao klubs šobrīd nav augstākā līmeņa komanda šeit. Ideālā variantā gribētu spēlēt spēcīgākā komandā tepat, Spānijā.
Vai gribētu kādreiz atkal spēlēt Latvijas klubā?
Es noteikti gribētu kādu sezonu vēl nospēlēt Latvijā, visticamāk, karjeras otrajā pusē. Tas būtu lieliski nospēlēt savu pēdējo sezonu, piemēram, VEF komandā.
Vai pēc šādas pēdējās sezonas nospēlēšanas VEF komandā Tu gribētu iet savu vecāku pēdās un arī kļūt par treneri?
No vienas puses, spēlēšanai profesionālā basketbola klubā ir savi mīnusi – tu tā pa īstam nekad neesi mājās. Treniņi, ceļošana, tas viss rada situāciju, kurā ģimeni un tuviniekus redzi ļoti reti. Tāpēc, beidzot karjeru gribētos vismz kāduy laiku padzīvot normāla cilvēka dzīvi. No otras puses, diez vai basketbolu jebkad būs viegli nolikt malā.
Teksts: Guntis Keisels, Basket.lv
Ceļā uz Slavas zāli