Pats Helmuts bijis sportists, nodarbojies ar vieglatlētiku – tāllēkšanu, trīssoļlēkšanu. Bijis vairākkārtējs Latvijas čempions, uzrādījis ļoti augstus rezultātus – 7,85 m tāllēkšanā, 16,37 m trīssoļlēkšanā, 10,8 s 100 m sprintā. Pavisam nesenā pagātnē vairākus gadus veterānu sportā vieglatlētikā ir bijis Nr. 2 pasaules rangā savā vecuma grupā. Šobrīd raksta blogu interneta medijos sportacentrs.com, treneruabc.lv, ir “Vispusīgās fiziskās sagatavotības trenera rokasgrāmatas” līdzautors, Helmuta raksti lasāmi arī interneta portālā Delfi.
Kas ir lielākā sāpe Latvijas sportā?
Manuprāt, tā ir spēcīga vidusslāņa neesamība. Ļoti daudzi sporto pilnīgi nesagatavoti. Daudziem bērniem ir iegādāts dārgs ekipējums, bet nav ne spēju, ne prasmju un nekas arī netiek darīts, lai savu fizisko kondīciju uzlabotu. Ja arī dara, tad nepietiekami. Tie jaunieši visi ir ārstu un fizioterapeitu pastāvīgi apmeklētāji. Mums ir ļoti augsti sasniegumi atsevišķos sporta veidos, tomēr šeit vairāk ir runa par pašu sportistu entuziasmu un ieguldītu milzīgu fiziskās sagatavošanās darbu. Cik tas maksā? Ļoti daudz! Būtībā šie sportisti ir izņēmums. Mums ļoti trūkst fiziskās sagatavotības pamatu. Te jau vairs nav runa par sportu kā tādu. Šeit jau ir runa par pamatiem, kas tiek ielikti bērniem skolās. Par to jau runā gan ārsti, gan fizioterapeiti – kopumā kļūstam fiziski vājāki. Ir skaidrs, ka ļoti daudzi sporta skolotāji Latvijā strādā pēc vislabākās sirdsapziņas, taču ko var gribēt, ja daļai skolēnu vienīgās fiziskās aktivitātes ir tikai sporta stundas skolā? Tās ir tikai 72 dienas no 365 gadā – ar noteikumu, ja visas stundas tiek apmeklētas.
Un kā ar problēmām bērnu un jauniešu fiziskajā audzināšanā?
Problēma ir visaptverošas sistēmas trūkums, kas valstiskā līmenī kā prioritāti nosaka jauniešu vispusīgo fizisko sagatavotību, kā arī veselības mācības un rakstura attīstīšanu ar fiziskām darbībām. Un tas, ka skolās bērniem ir nepatika pret sportu, ir šīs ārsta zīmes par atbrīvojumiem no sporta nodarbībām. Noteikti jārunā par sava veida metodikas uzlabošanu un skaidra ilgtermiņa mērķa definēšanu, citādi sporta uzspiešana tiem, kam ir sarežģīti to izdarīt, fiziski vājiem un nesagatavotiem bērniem degradē personību. Bet sportam vajadzētu tieši sekmēt personības izaugsmi. Šeit tad būtu šis skaidrošanas, mācīšanas un arī motivēšanas darbs, kāpēc bērnam jāiet uz sporta stundām un jādara konkrētas lietas, jo tas nav tāpēc, ka prasa skolotājs vai jānopelna atzīme. Tas ir vajadzīgs viņa spējām labāk mācīties, labāk izskatīties, būt veselākam un stiprākam. Tas arī krietni uzlabotu jauno sportistu ilgtermiņa izredzes. Gribu uzsvērt: sportošanas fakts ir tikai pirmais līmenis. Fiziskā gatavība sportot ir jau nākamais. Tikai tas ved uz panākumiem.
Gribēju piebilst, ka teorētisko priekšmetu stundās obligāti vajadzētu būt dinamiskajām pauzītēm, kur skolotājs kopā ar skolēniem pieceļas un izkustas, lai neveidotos savilkti pleci un izvērstas lāpstiņas. Elpošanai, asinsritei vajadzētu pastrādāt ar diafragmu, kas veicina skābekļa pieplūdi smadzenēm un labāku koncentrēšanos uz mācībām. Turklāt izkustēšanās stundā patīk visiem skolēniem.
Bet kā ar sportistu vēlmi par katru cenu uzvarēt?
Tā ir apsveicama, bet arī mērķim ir jābūt reāli sasniedzamam, lai nav situācijas, kad kāds vienmēr ir bezcerīgs zaudētājs. Savukārt, ja tu esi sportists, korektāk jau būtu demonstrēt savas iemaņas starp sev līdzīgiem. Protams, arī klasē šis sportists gribēs izcelties, un tas ir tikai apsveicami, jo tiek parādīts, ko var sasniegt ar darbu. Bet tas nevar būt standarts pārējiem, kas to nevar izdarīt, drīzāk jau kā paraugdemonstrējums. Vēl skolā ir aktuāls jautājums: ko mēs vērtējam un kā vērtējam? Bērniem patīk sacensties, un kaut kādi normatīvi ir vajadzīgi, bet tos nevar piemērot visiem, jo ir bērni, kas nav spējīgi tos izpildīt. Tiem, kas nevar, būtu nepieciešama cita vērtējumu grupa, lai arī varētu dabūt 8, 9 vai 10. Uzskatu, ka daudz vērtīgāk par skriešanu uz atzīmi ir vienkārši skriet, jo tas attīsta stāju un nostiprina muguru, iemāca kustību tehniku un fiziskās īpašības. Normatīviem un kontroltestiem jābūt interesantiem, daudzveidīgiem un standartizētiem.
Sacensībai ir jābūt, bērniem tas patīk, tas rada azartu, bet jābūt ir ne tikai šai, kā varētu šķist, garlaicīgajai vingrošanai (taču arī to var padarīt gana aizraujošu), bet arī priekam. Tātad – sporta spēlēm ar bumbu, un, lai šo visu varētu pilnvērtīgi izdarīt, ar 40 minūtēm nepietiek. Fiziskajām aktivitātēm tas vispār ir smieklīgi. Tas ir ļoti sasteigti, un gribi vai negribi krītas arī skolotāju darba kvalitāte. Ja būtu 2 x 40 minūtes, darbs būtu mierīgāks. Var nesteidzīgi visu izdarīt, vairāk pievērsties, fokusēties uz fizisko īpašību treniņu un pilnvērtīgāk atstrādāt vingrinājumus. Tas vairs nebūtu konveijers, bet kaut kas kvalitatīvāks.
Vai ir kādi konkrēti soļi, ko esi veicis, lai mainītu esošo situāciju?
Par šo tēmu man ir bijušas publikācijas sportacentrs.com, arī vietnē delfi.lv ir bijuši seši raksti. Daudz esmu ticies ar dažādiem cilvēkiem, gan LSPA, gan LOK, gan Izglītības un zinātnes ministrijā. Tāpat par šīm jaunatnes sporta lietām esmu runājis LTV Sporta studijas diskusijā un LR1 Ģimenes studijā. Par to, kā labāk un efektīvāk trenēties, jau piecus gadus rakstu savu blogu. Darbs notiek. Esmu arī Facebook noorganizējis publisko grupu Sports skolā, kur ir vairāk nekā 100 dalībnieku, tur mums notiek domu apmaiņa. Protams, tas prasa laiku, prasa nervus un arī resursus. Man, kā jebkuram cilvēkam, ir jāstrādā, lai nopelnītu naudu. Lielā mērā ar to nodarbojos savā brīvajā laikā, turklāt pats par saviem līdzekļiem. Man ir svarīgi kaut ko panākt, izdarīt, lai visiem ir kāds ieguvums.
Pēc specializācijas esmu vieglatlēts, bet ikdienā strādāju ar dažādu vecumu skolēniem, pārsvarā gan no divpadsmit gadu vecuma, kas jau trenējas citos sporta veidos. Pārsvarā tenisistiem, basketbolistiem. Viņiem vieglatlētikas pamati ir ļoti vajadzīgi, jo ir problēmas ar kustību kvalitāti, atsperīgumu, spēku un ar pāragro specializāciju.
Tiešām tagad ļoti agri notiek specializācija sporta veidos – futbolā, piemēram, jau no četru gadu vecuma ņem trenēties.
Specializēties, protams, vajag. Jā, futbolā ir tehniskais darbs ar bumbu, bez bumbas, specifiskās kustības utt., un tas arī ir visu laiku jādara, lai beigās būtu labs futbolists. Tāpat vingrošanā, hokejā un tenisā ir savas specifikas. Taču vienlīdz nozīmīgi ir strādāt uz vispusību. Ja tev ir tehnika, bet fiziski tu nevari demonstrēt labu sniegumu, varbūt atsevišķos futbola elementos tu būsi ļoti meistarīgs, bet reālā spēlē tu būsi neizteiksmīgs. Tehnisko izpildījumu, piemēram, darbu ar bumbu, arī ir salīdzinoši vieglāk un ātrāk apgūt nekā iegūt fiziskās īpašības, kur ir vajadzīgs pamatīgs vismaz astoņu gadu darbs.
Minēji, ka tas kādam bija jādara, kādam bija jāsāk šīs lietas kustināt. Tomēr jautājums – kāpēc tieši tu izlēmi darīt un iet cīnīties?
Esmu sporta cilvēks – sportists, treneris, arī pasniedzu nodarbības topošajiem treneriem un uzstājos semināros. Kā treneris es strādāju uz maksimālu kvalitāti ar augstām prasībām pret audzēkni un arī pret sevi. Vienkārši es tāds esmu. Jau gadiem dzirdu, ka jaunatne kļūst vājāka, būtībā vesela paaudze ir novājināta. Sapratu, ka man vienkārši kaut kas ir jādara lietas labā. Nebūt neesmu vienīgais, kas aicina uzlabot jauniešu fizisko varēšanu.
Vai nav ļoti grūti cīnīties par to?
Tas ir grūti, un tas tikai motivē nepadoties. Jo tomēr runa ir par to, ka mēs šajā ziņā ejam uz, cerams, kvalitatīvām pārmaiņām. Jebkurš liels panākums biznesā, zinātnē vai sportā prasa ļoti lielas pūles. Lielākas, nekā sākumā šķiet. Un ir arī cilvēki, kas tevi cenšas nozākāt un nogremdēt. Jaunieši kļūst arvien vājāki, bet, tiklīdz tu nāc ar idejām, tu esi ienaidnieks. Taču ir vērts cīnīties, jo tas galu galā būs mūsu visu ilgtermiņa ieguvums. Daudziem šķiet – ko tad mēs varam šābrīža realitātē?! Mums ir tādi apstākļi, kādi ir, nav iespēju… Nē, mēs spējam gan, jo šo realitātes uztveri un izpratni mēs paši esam izveidojuši. Jāpamaina nedaudz domāšana, jāvienkāršo lietas. Tajā pašā skolu sportā nav jēgas pavirši apgrābstīt maksimāli daudzus sporta veidus. Mums vajag skolēnā ielikt kārtīgus fiziskās audzināšanas pamatus.
Kā vērtē projektu “Sporto visa klase”?
Es vērtēju ļoti, ļoti labi, jo bērni tiek nodarbināti katru dienu. Protams, tas nevar būt visas valsts mērogā, jo nav to sporta bāžu un iespēju tik daudz, lai visas klases katru dienu sportotu. Bet tas ir ļoti labi, ka notiek. Tas ir lielisks piemērs pārējiem arī meklēt iespējas. Šajā projektā piedalās tie, kas to vēlas un kas saredz iespēju. Protams, tur ir vajadzīgs finansējums. Visiem ir sporta stundas divas reizes nedēļā, viena daļa iet uz sporta sekcijām, arī tur vēl ir slodze. Pārējiem, kam šī slodze nesanāk, varētu būt pēc stundām kaut vai vispusīgās sagatavotības vingrošanas pulciņš skolā. Arī fiziskie vingrinājumi kā mājasdarbs, kā dinamiskā pauze, piemēram, pēc matemātikas rēķināšanas, kā palīgmateriālu nākotnē izmantojot sporta mācību grāmatu un video.
Protams, mēs nekad neiesaistīsim visus skolēnus. Būs tādi, kas nekur neies, neko nedarīs, bet kopumā aina var ļoti mainīties uz labo pusi. Tā kā pacietīgi jāstrādā visos virzienos – skolotāju izglītošana, topošo skolotāju apmācība, darbs ar sabiedrību un tā tālāk. Savstarpēji veiksmīga komunicēšana.
Kas notiek citās valstīs? Ko, tavuprāt, vajadzētu ņemt par paraugu?
Esmu, protams, pētījis, bet nedomāju, ka mums akli jākopē sveša pieredze, jo mums ir sava specifika. Man patīk izaicinājumi kaut ko izdarīt ļoti sarežģītos apstākļos. Skolā tā varētu būt maza zāle vai divas klases vienlaikus. Tad mēs apjaušam, kas ir patiesi vērtīgs un obligāti nepieciešams, ņemot vērā veselo saprātu, savus personiskos kvalitātes standartus un elementāru sporta loģiku. Un elementārās lietas būtu pamatvingrinājumi, stāja, nesekla elpošana, nostiprināta mugura, pārvietošanās spējas – skriet, lēkt, peldēt –, muskuļu tonuss un atsperīgums.
Sistemātiska vingrināšanās un attīstīšanās. Arī “uzvarētāja domāšanas” un rakstura audzināšana, kas ir vēl viena liela un neapgūta sporta stundas iespēja. Lūk, kur ir gan veiksmīga cilvēka, gan sportista pamati!
LOK ģenerālsekretāra Žorža Tikmera komentārs par projektu “Sporto visa klase”
Projekts “Sporto visa klase” noteikti ir vēsturisks valstiskas nozīmes projekts. Mēs ļoti labi apzināmies ieilgušo diskusiju par fiziskās aktivitātes nepietiekamību un nepieciešamību bērniem, mums ir redzama tendence statistikā – pieaug to bērnu skaits, kam ir liekais svars, nepareiza stāja, uzvedības problēmas, kā arī neveselīgais ieradums laiku pavadīt pie monitora.
Ņemot vērā, ka fiziskās aktivitātes ne visiem bērniem ir pēcstundu nodarbošanās izvēle, tad projekts “Sporto visa klase” noteikti sniegs iespēju risināt iepriekš minēto problēmu. Turklāt projektā izvēlētās nodarbības noteikti ir unikālas ar savu pozitīvo iedarbību uz bērnu attīstību. Vingrošana ir lielisks līdzeklis bērna stājas veidošanai un muskulatūras nostiprināšanai, peldēšana norūda organismu, veicina imunitāti, attīsta elpošanas sistēmu, savukārt sporta spēles attīsta vispusīgu personību, nodrošinot gan fizisko īpašību attīstīšanu, tostarp veiklību, ātrumu, spēku, kā arī attīsta sadarbības prasmes ar citiem bērniem, veicina lēmumu pieņemšanas un koncentrēšanās spējas. Turklāt jāuzsver, ka izstrādātie nodarbību plāni ir ne tikai lietderīgi, bet noteikti arī interesanti un sniegs bērniem daudz pozitīvu emociju.
Ticam, ka šis projekts kalpos par pamatu tam, lai izraisītu interesi ne tikai projektā iesaistītajās skolās un klasēs, bet ikvienā Latvijas skolā, ikvienā klasē. Tas apliecinās, ka papildu sporta stundas ir gan pieejamas, gan vitāli nepieciešamas veselu, izglītotu un attīstītu Latvijas bērnu nākotnes vārdā.
Projekts plānots četrus gadus, un tajā brīvprātīgi iesaistīsies ne mazāk kā 120 klašu un 3000 bērnu. Šis nav projekts olimpiešu sagatavošanai, tas paredzēts bērnu veselības nostiprināšanai, viņu stājas uzlabošanai un motivācijas radīšanai nodarboties ar sportu. Ceru, ka projekta laikā izdosies pārliecināt izglītības politikas veidotājus par sporta stundu skaita palielināšanas nepieciešamību. Jau tagad redzam, ka interese ir liela – jau projekta otrajā sezonā iesaistījušās 49 klases un gandrīz 1200 bērnu.”
Projekts paredz iesaistītajiem skolēniem katru nedēļu nodrošināt kvalitatīvu un metodiski atbilstošu triju fakultatīvo sporta nodarbību sarīkošanu papildu tām divām sporta stundām, kas ir paredzētas obligātajā izglītības programmā. Projekta otrajā sezonā piedalīsies jau 43 3. klases un sešas 4. klases, kas dalību projektā uzsāka 2014./2015. mācību gadā.
Veicot projekta pirmās sezonas dalībnieku aptauju, 92% skolēnu atzina, ka viņiem patīk piedalīties projektā “Sporto visa klase”, 91% vecāku ļoti pozitīvi novērtēja projektu, arī 94% skolotāju projektu novērtēja kā ļoti pozitīvu.
“Vēlamies, lai sabiedrībā rastos diskusija par nepieciešamību skolās ieviest papildu sporta stundas, kas daļēji jau ir piepildījies pēc pirmās projekta sezonas,” turpina Tikmers. “Otrajā sezonā mēs vēlamies iet vēl tālāk un panākt, ka ar sabiedrības, skolu un pašvaldību atbalstu mēs spētu uzrunāt un pārliecināt lēmumu pieņēmējus, ka šis solis ir jāsper un tas nemaksā tik daudz, cik par to runā atbildīgās amatpersonas. Diskusijas un intereses rašanās apliecinās, ka papildu sporta stundas ir gan pieejamas, gan vitāli nepieciešamas veselu, izglītotu un attīstītu Latvijas bērnu nākotnes vārdā.”
Projekta “Sporto visa klase” mērķi un uzdevumi ir uzlabot skolēnu vispārējo fizisko sagatavotību un stāju, nodrošināt nepieciešamās fiziskās slodzes apjomu skolēniem un noteikt nepieciešamo finanšu resursu apjomu projekta īstenošanai vienai klasei mācību gada laikā. Iegūt objektīvus datus par iesaistīto skolēnu fizisko attīstību un veselību nolūkā izdarīt secinājumus par projekta lietderību, kā arī noskaidrot iesaistīto pašvaldību, sporta pedagogu, bērnu un viņu vecāku viedokli par projektu un tā norises veidu un formu.
Nodarbības projekta laikā notiks saskaņā ar Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas (LSPA) izstrādātu metodisko materiālu. Projekts “Sporto visa klase” paredz trīs fakultatīvās sporta nodarbības nedēļā papildu tām dienām, kad notiek divas noteiktās obligātās sporta stundas. Viena papildu nodarbība būs peldēšanā, otra būs sporta spēles un aktivitātes svaigā gaisā, savukārt trešā nodarbība būs vispārējā fiziskā sagatavotība un vingrošana.
Projekta pirmais posms tika aizvadīts jau iepriekšējā mācību gadā, un tajā piedalījās 164 3. klašu skolēni no Daugavpils, Jelgavas, Liepājas, Rīgas, Valmieras un Ventspils. Šīs klases turpinās dalību projektā kā 4. klases.
Savukārt projekta “Sporto visa klase” otrajā sezonā iesaistīsies jaunas 43 3. klases no visas Latvijas, kas kopumā pulcēs vairāk nekā 1000 bērnu. Projekta klases ir sadalītas sešos reģionos pa 7–8 klasēm. Katrā reģionā projekta gaitā tiks rīkotas draudzības sacensības un tiks vērtētas arī skolēnu sekmes. Labākai klasei no katra reģiona būs iespēja piedalīties fināla sacensībās, kas notiks maijā Rīgā.
Kustības brīvība