Toreiz tika sasniegti lieliski rezultāti, turklāt tos uzrādīja visi sportisti. Tā 20 kilometros piektais finišēja Bricis, bet otrajā tābrīža individuālajā distancē sprintā Nākums un Maļuhins guva attiecīgi piekto un sesto vietu. Savukārt stafetē Latvija pretendēja uz kāpšanu vēl augstāk – Maļuhins, kas stafetē allaž slēpoja pirmais, savu posmu noslēdza otrais, Bricis jau Upenieku trasē aizsūtīja līderpozīcijā, bet pēdējiem diviem sportistiem tik labi nesekmējās: stabilais šāvējs Upenieks šoreiz nopelnīja soda apli, savu posmu beidzot piektais, bet Nākums pamanījās tikt pie vēl viena apļa un sacensības noslēdza sestajā vietā.
Atsevišķās sacensībās Latvijas sportisti vēl dažreiz tika pie augstiem rezultātiem – Maļuhins jau nākamajā sezonā uzvarēja vienā Pasaules kausa posmā, kas ir Latvijas vienīgā uzvara vēsturē, Bricis 2001. un 2005. gadā izcīnīja pa bronzai pasaules čempionātos. Tomēr nākamajās trijās olimpiskajās spēlēs individuāli augstāk par 30. vietu spēja pakāpties vienīgi Bricis, bet stafetē Latvija vairs nespēja iekļūt starp pirmajām 15 valstīm.
Lejupslīde savu zemāko punktu sasniedza Soču olimpiskajās spēlēs, kur Latviju pārstāvēja vairs tikai divi biatlonisti – uzziedēt sākušais Andrejs Rastorgujevs un Žanna Juškāne. Pēc šīs olimpiādes pērn Latvijas Biatlona federācijas prezidentes amatā stājās Baiba Broka, kurai šajā pavasarī izdevās zelta sastāvu ar treneri Vitāliju Urbanoviču pilnībā atgriezt Latvijā. Viņi saprot, ka pašlaik mūsu valstī situācija biatlonā ir slikta, tāpēc mērķis izvirzīts nevis trijiem, bet septiņiem gadiem – 2022. gada olimpiskajām spēlēm Pekinā.
Vitālijs Urbanovičs Latvijas vīru izlasi trenēja no deviņdesmito gadu sākuma, bet starp Vankūveras un Soču olimpiādēm strādāja Ukrainā. Pēcolimpisko sezonu pieredzējušais speciālists paņēma brīvu, bet šajā pavasarī viņu uzrunāja dzimtenes Biatlona federācija – abas puses ātri vienojās par sadarbību. Turklāt pašlaik izlasei piesaistīti arī Bricis un Nākums, Upenieks ir federācijas viceprezidents, bet Maļuhins attīsta biatlonu Madonā.
“Agrāk biatlons bija ļoti augstā līmenī, tāpēc pašreizējā situācija ir mazliet skumja. Pamēģināšu, cik vien būs manos spēkos, palīdzēt biatlonam atdzimt, jo tam Latvijā ir tradīcijas,” Urbanovičs norāda uz patriotisku vēlmi palīdzēt Latvijas biatlonam. “Mums ir ļoti sportiska komanda gan federācijas vadībā, gan treneru kolektīvā. Īpaši liels ieguvums ir Briča piesaistīšana, jo viņš ir zinošs un strādāt gribošs. Jēkabs ir tāds pats. Vienīgi nepieciešama pacietība, vēlreiz pacietība un fanātisms.”
“Pašlaik komandā starp treneriem nav strikta sadalījuma. Biatlons ir sporta veids, kurā slēpošana un šaušana ir vienlīdz svarīgas disciplīnas, tāpēc trenerim jāspēj izdarīt visu. Nākums vairāk darbojas ar Andu Muižnieci un Raivo Kivlenieku, Bricis joprojām jūtas stipri jauns, tāpēc pats slēpo pa trasi, palabo sportistu tehniku, kad vajag, stāv šautuvē. Visi ir gatavi darīt visu,” stāsta Urbanovičs. “2018. gada olimpiskajās spēlēs mūsu minimālais mērķis ir aizbraukt ar pilnu komandu, kā arī nebūt tikai statistiem.”
ILMĀRS BRICIS
Piedalījās sešās olimpiskajās spēlēs un 16 pasaules čempionātos. Pasaules kausa posmos uz starta izgāja vēl 2012. gadā jeb desmit gadus pēc Upenieka karjeras beigām. Uz goda pjedestāla kāpa septiņas reizes. Pēc karjeras vispirms strādāja par Lietuvas izlases treneri un ir precējies ar šīs valsts vadošo biatlonisti Diānu Rasimovičūti.
Urbanovičs: “Kā sportists viņš bija maksimālists. Viņam viss bija pakārtots sportam un ļoti daudz strādāja. Nebija no talantīgajiem, bet darbaholiķis. Viss sasniegts ar smagu darbu. Tagad viņš nav daudz mainījies – uzticīgs sportam, bet jau citā ampluā. Cilvēks ir tik vecs, cik jūtas, tāpēc vēl 45 gados būtu gatavs iziet uz starta. Tā kā viņam viss bija pakārtots sportam un ievēroja veselīgu dzīves režīmu, Ilmāra ilglaicīgi labie rezultāti man nav pārsteigums.”
OĻEGS MAĻUHINS
Uz goda pjedestāla karjeras laikā kāpa divas reizes, vienreiz bija ceturtais pasaules čempionātā. 2006. gadā, kad vairs neiekļuva biatlona izlasē, olimpiskajās spēlēs startēja distanču slēpošanā. Pirms Vankūveras olimpiādes 40 gadu vecumā atkal centās karjeru atsākt kā biatlonists, tomēr palika ārpus sastāva.
Urbanovičs: “Talantīgākais no šā četrinieka, bet viņš negribēja sevi visu atdot sportam un vēlējās arī izklaidēties, tāpēc domāju, ka nerealizēja sevi pilnībā, varēja paveikt daudz vairāk. Tagad viņš dara labu darbu – ja aizvedīs šo Madonas projektu līdz galam, tas būs ļoti svētīgi. Viņam bijuši daudzi projekti, bet allaž kaut kas sagājis grīstē, tāpēc tagad varu novēlēt pacietību. Tad viss varētu būt labi.”
JĒKABS NĀKUMS
Karjerā augstvērtīgākos rezultātus sasniedza tieši Nagano. 2004. gadā noslēdza karjeru un uzreiz devās uz Īriju, kur bija tā sauktais viesstrādnieks. Latvijā atgriezās 2008. gadā un atvēra dāmu fitnesa klubu, bet beidzamajos gados jau bija atgriezies sportā, strādājot par Latvijas vadošā slēpotāja Arvja Liepiņa treneri.
Urbanovičs: “Bija domājošs un strādīgs sportists, kas visu sasniedza ar darbu. Viņš ir mazliet kā šovmenis, vada dažādus pasākumus. Pēc karjeras daudz kam izgājis cauri, darījis dažādus darbus. Jācer, ka tagad viņš nostabilizēsies un šī būs viņa pēdējā darbavieta. Viņš grib strādāt, bet ir mazliet nepacietīgs – visu vēlas panākt ļoti ātri, bet biatlonā tā nekas nenotiek.”
GUNDARS UPENIEKS
Kaut Pasaules kausa posmos individuāli ne reizi neiekļuva pirmajā desmitniekā, bija neaizstājams stafetes izlases dalībnieks, turklāt stabilākais šāvējs. Uzreiz pēc karjeras beigām kļuva par Biatlona federācijas ģenerālsekretāru, tad kādu laiku bija nostāk no biatlona, organizējot tautas sacensības, bet tagad atkal jau vairākus gadus cenšas palīdzēt tieši savam sporta veidam.
Urbanovičs: “Viņam varbūt neizdevās karjerā sasniegt visu individuāli, bet stafetē viņš mums bija neaizvietojams. Pēc karjeras Gundars veicis dažādus organizatoriskos darbus, tāpēc domāju, ka pašreiz ir īstajā vietā. Prieks, ka visi puiši arī pēc karjeras beigām vēlas palīdzēt attīstīties biatlonam.”
Sports ir dzīve, nevis darbs