Sportland Magazine: Pastāsti par savu ikdienu!
Jānis Bendiks: Mana ikdiena nu jau nedaudz vairāk nekā divus gadus ir saistīta ar dzīvi Rīgā. Ap to laiku arī pārtraucu profesionālo biatlonista karjeru, lai pievērstos darba karjerai. Ja pirms tam visa ikdiena bija mazpilsētā un pa laukiem, kur bija daudz mājas darbu un arī ikdiena aizpildījās ar daudz un dažādiem mazpilsētai un lauku dzīvei atbilstošiem darbiem, tad tagad Rīgā tas viss nedaudz ir izmainījies.
Sportland Magazine: Lielpilsētā atliek laiks sportošanai?
Tagad sportam atliek daudz mazāk laika un patiesībā arī spēka. Bet šķiet tas saistīts ar to, ka savu enerģiju vairāk veltu darbam un koncentrējos uz to. 90 procentu no manas darba ikdienas paiet SPORTTLAND birojā. Pēc darba, kad nu jau iestājies nedaudz siltāks laiks, cenšos iet arī paskriet kādu stundu, lai pavisam nepazaudētu formu un justos arī enerģijas pilns nākamai dienai. Brīvdienās parasti mani var sastapt kādā florbola spēlē. Spēlēju divos klubos un liela daļa no brīvdienām paiet kādā no florbola laukumiem.
Sports mani vienmēr ir uzlādējis un devis papildus impulsu darboties tālāk ar jaunu sparu, tas it kā restartē mani pēc birojā pavadītās dienas.
Man patīk sevi fiziski pamocīt un pārkāpt pāri kādai sevis nospraustai robežai. Man visu laiku jābūt kustībā, man vajag ko jaunu un aizraujošu. Rutīna nav paredzēta man. Ja ir saspringts brīdis, paskrienu, izvēdinu galvu un darbojos tālāk.
Sportland Magazine: Ko dari Sportland?
Jānis Bendiks: Esmu Sportland IT menedžeris un atbildu par Sportland digitalizāciju, lai sporta preču veikalos visas bildītes un video smuki nomainītos un sasniegtu ikvienu klientu, kas pie mums viesojas. Droši vien esat pamanījuši, ka mums nu jau divos Sportland veikalos – Alfa un Spice ir jauni un moderni TV, kas jaunā kvalitātē informē pircējus.
Ir patīkami būt daļai no kaut kā jauna radoša un augt kopā ar to.
Mana ikdiena ir darbs ar datoriem, kases sistēmām un arī nedaudz kā radoša tam visam klāt. Jā, zinu daudziem izklausās ļoti garlaicīgi un vienmuļi, bet tā nebūt nemaz nav.
Patiesībā, ir daudz dažādi projekti, kuros jāiesaistās un tas savukārt to visu izkrāso un nevienā brīdi nav licies, ka viss ir vienmuļš, paredzams un ir iestājusies rutīna, kas tevi nomoka un garlaiko.
Šovasar būs jau divi gadi, kopš esmu šajā uzņēmumā un laiks burtiski ir paskrējis ar daudz dažādiem interesantiem un pieredzes bagātiem notikumiem.
Sportland Magazine: Tev ir interesants stāsts, kā nokļuvi Sportland. Padalies ar to!
Tā kā biju pabeidzis studijas Vidzemes Augstskolā, Valmierā, kur ieguvu IT bakalaura grādu, tad arī bija laiks domāt, ko darīt tālāk ar savu dzīvi. Bija skaidrs, ka ar sportu, manā gadījumā ar biatlonu Latvijā nenopelnīšu. Cēsis ir maza, vienmēr sirdij tuva pilsēta, kur labprāt atgrieztos, bet uz to brīdi arī tur nebija ko darīt. Tā kā neredzēju arī iespēju, kā apvienot dzīvošanu, strādāšanu un biatlonu Rīgā, tad nācās pieņemt smagu lēmumu, mest sportam mieru pavisam, jo darīt tikai, lai būtu, negribēju. Sāku meklēt darbu Rīgā. Labu laiku nevarēju neko sev piemērotu atrast, lai apmierinātu viss, ko biju sev nospraudis par mērķi un vēlmēm.
Tad pieņēmu lēmumu – tā kā esmu visu laiku bijis sportā, tad pastrādāšu kādu laiku kā pārdevējs Sportland, līdz atradīšu darbu IT jomā. Tā kā esmu ļoti komunikabls un spēju labi atrast kontaktus ar citiem, tad zināju ka jutīšos tur labi un nebūs nekādu problēmu pakonsultēt klientus par sporta inventāru un apģērbu. Tā būtu tā pati vecā vide, kurā atrados, kad trenējos. Visapkārt sports.
Aizsūtīju CV un jau nākamajā dienā saņēmu zvanu ar piedāvājumu strādāt nevis par pārdevēju, bet par IT menedžeri, jo manā CV bija ieraksts par IT izglītību un tieši uz to brīdi bija vēlme sākt meklēt vēl vienu IT menedžeri.
Devos uz pārrunām, pārbaudes laiks un nu jau gandrīz divus gadus esmu daļa no SPORTLAND komandas. Jā, tajā dienā šķiet visas kārtis sakrita negaidīti labi. Jau kārtējo reizi pierādās tas – ja tikai ej un dari, viss notiks. Tu nezini, kad, kur bet tas atnāks.
Gluži kā sportā, strādā smagi un visnegaidītākajā brīdi Tu gūsi panākumus, kad liksies, ka visas cerības jau izsmeltas.
Sportland Magazine: Ko dari brīvajā laikā?
Jānis Bendiks: Brīvais laiks.. Pat nezinu, vai manā ikdienā šis termins vai apzīmējums vēl pastāv. Un ja godīgi, neesmu pārliecināts, vai man to vispār vajag.
Es daru visu un esmu visur, kur vien sevi vēlos redzēt, kas savukārt nozīmē maz brīvā laika. Bet pavisam noteikti es nesūdzos, jo man patīk tas, ko es daru un cik daudz tam veltu laiku.
Brīvdienas, kā jau teicu, man aiziet sportojot. Tas ir florbols, ko spēlēju Cēsu un Pārgaujas komandās. Spēlēju florbolu, lai turētos formā un būtu kāda fiziska nodarbe, jo pēc tik daudziem gadiem intensīvu treniņu, bez sporta vienkārši nevar. Tā jau ir kā atkarība, ko organisms man pieprasa, lai justos labi. Brīvdienas parasti ir arī tās dienas, kad apciemoju ģimeni laukos.
Lauki ir tas, kas pietrūkst un mani nomierina.
Sportland Magazine: Pastāsti par savu bērnību un līdzšinējo dzīvi!
Jānis Bendiks: Esmu dzimis Cēsīs un uzaudzis Pārgaujas novada Rozulā. Dzīvoju lauku privātmājā un arī pamatskolu pabeidzu tur pat Rozulā. Jauka, mierīga vieta, kur viens otru pazīst un sveicinās. Biju lauku bērns, kam fizikās aktivitātes bija ikdiena, un tā arī sākās pirmie soļi sportā. Jau no agras bērnības uz slēpēm.
Atceros vēl tagad savas pirmās koka slēpes. Neatceros cik man bija gadu, bet zinu, ka tās slēpes, pirmo reizi slēpojot apkārt Alauksta ezeram, arī salauzu. Neveiksmīgi nokritu. Šķiet mani jau no bērnības tas nolika fakta priekšā, sportā viegli nebūs.
Paralēli sāku spēlēt arī florbolu Stalbes „Pārgaujas” klubā. Toreiz florbols piedzīvoja zelta laikus. To mūsu pusē spēlēja visi, kam nebija slinkums. Tā pāris gadus nospēlēju florbolu un šķiet kādus divus gadus to apvienoju pat ar biatlonu, no viena treniņa uz otru un tā visu laiku. Tad jau pēc laika bija jāizvēlas pie kā palikt, jo nopietnā līmenī abus apvienot nevarētu. Izvēlējos, ka turpināšu ar biatlonu. Slēpes, ieroči, šaušana man kā džekam tas bija pa ceļam. Viss mans turpmākais laiks pēc skolas pagāja pa Cēsu un Priekuļu pusi. Pēc kāda gada, kad biju jau trenējies biatlonā, man pievienojās mana jaunākā māsa Baiba.
Mūs abus dienu dienā vecāki vizināja uz treniņiem Priekuļos. Bija patiesībā vieglāk, jo kad bija individuālie treniņi pa māju, tad varējām trenēties kopā. Un tas savukārt neļāva noslinkot. Visa ikdiena un brīvais laiks pagāja treniņos un sacensībās. Vēlāk sāku mācīties Priekuļos, un tad sākās mana Cēsu dzīve. Nē, tā nebija ballīšu dzīve un izklaides. Vēl aizvien visu laiku un enerģiju veltīju sportam. Ja tā godīgi, nekas cits man tajā laikā arī neinteresēja. Protams, šad tad izrāvos un ar draugiem šo to padarījām, jo bija taču jāpaspēj viss, bet noteikti ne tik daudz kā visi citi tā laika mani vienaudži. Tagad gan tā retāk sanāk viņus satikt, jo visa mana ikdiena ir saistīta ar Rīgu. Gribētos jau biežāk, jo ar dažiem tiešām bija izveidojies ļoti ciešs kontakts un varējām viens uz otru paļauties pat nedomājot. Bet dzīve visu noliek pa savam. Bet gan jau tas tikai tāds pārejas brīdis un kaut kad viss būs pa vecam. Jā, man draugi ir svarīgi, viņu nav daudz, bet pavisam noteikti varu teikt, ka uzticami.
Cilvēcīgais faktors vienmēr ir spēlējis lielu lomu manā dzīvē.
Sportland Magazine: Ārā plaukst pavasaris, taču par ziemas sporta veidiem atgādina ne tikai kaislības pasaules hokeja arēnās. Ne mazāk aizraujošajā biatlona pārstāvji jau gatavojas nākamai sezonai. Maijā uz treniņnometni Bulgārijas kalnos devušies pieredzējušais Ilmārs Bricis un Tava māsa – uzlēcošā zvaigzne Baiba Bendika. Kā vērtē māsas panākumus biatlonā?
Jānis Bendiks: Lai arī Ziemeļamerikas posmos māsa pieradināja pie augstiem rezultātiem, saprotu, ka tuvākajā laikā to atkārtot nebūs visai vienkārši.
Jā, tas likās normāli, ka pēc piektās vietas nāk 15. , tad 13., pirms tam masu startā 22.vieta.
Patīkami, bet skaidrs, ka to visu atkārtot būs diezgan grūti. Protams, tik augstas vietas neiegūst nejauši. Viss vēl ir priekšā un būs, piektā vieta kausa posmā ir tikai ļoti laba motivācija, ka ir vērts palikt biatlonā. Turpinot kā līdz šim, arī TOP 20 nekur neizpaliks.
Galvenais, gribētos, lai visu pareizi saliek galvā un Baiba saprot, ka Ziemeļamerikas posms sezonas otrajā pusē bija veiksmīgs un ka tā nav norma, par ko domāt.
Sacensībās ir jāiziet uz starta, domājot tikai un vienīgi par pašreizējo distanci, nevis par to, kas būs un kā varētu būt, lai tas viss neradītu papildus mandrāžu un noslodzi galvai, kad atrodies distancē un vēl jo vairāk šautuvē.
Sportland Magazine: Kopā ar ģimeni biji devies atbalstīt māsu pasaules čempionātā Norvēģijā. Kādi iespadi palikuši?
Jānis Bendiks: Jā, šogad bija iespēja vērot pasaules čempionāts klātienē. Tā kā startēja mana māsa un čempionāta norises vieta bija salīdzinoši tuvu Latvijai, tad kopā ar visu ģimeni devāmies klātienē atbalstīt māsu un Latvijas izlasi. Ceru, ka tas palīdzēja un deva papildus iekšēju motivāciju, jo visa ģimene bija klāt.
Diemžēl māsai un arī pārējiem mūsu dalībniekiem čempionāts varēja būt veiksmīgāks, bet tāds ir lielais sports. Esmu bijis iekšā tajā visā un saprotu, kā tās lietas notiek.
Gribēji, nesanāca, nekas cīnies un ej tālāk. Skaidrs, ka neviens nebrauc tur izklaidēties vai vērotu dabu. Tāds vienkārši ir sports.
Un tie visi komentāri par to, ka “mūsu sportisti ir tūristi “un “es taču teicu, ka tā būs” ir bez svara. Neviens no viņiem nav pat tuvu tam stāvējis, lai saprastu, cik viegli vai grūti ir kaut reizi ieskriet augšgalā. Protams, ne māsa ne arī Andrejs nav apmierināti ar savu sniegumu čempionātā, jo gribēja Latvijas līdzjutēju un galvenokārt jau sevis dēļ pierādīt, ka viņi var. Bet tajā pašā laikā es nedomāju, ka viņi ilgi to pārdzīvotu. Nāks nākamās uzvaras un visas vecās neveiksmes aizmirsīsies. Lai nu kā, bija interesanti pavērot un piedalīties tajā atmosfērā, kas tur valdīja neatkarīgi no mūsu sportistu sniegumiem. To visu redzēt klātienē bija ļoti interesanti.
Sportland Magazine: Norvēģijā ciena biatlonu..
Norvēģi mīl šo sporta veidu un viss bija noorganizēts visaugstākajā līmenī. Viņi vispār ir ļoti atsaucīga un smaidīga tauta. Viņi tiešām uztver to visu kā svētkus. Nemanīju nekādas saķeršanās vai negācijas, ko parasti var novērt tādos lielos masu pasākumos. Pavisam noteikti bija manāms vietējo atbalsta pārsvars, kad kāds no Norvēģijas sportistiem parādās trasē, bet tās ir viņu mājas un tas ir tikai normāli. Pūlis burtiski eksplodēja, kad trasē garām pabrauc briesmīgais un varenais Ule Einārs Bjordalens. Savos gados rādīt tādu sniegumu ir neiedomājami.
Uz trasi devāmies ar vietējo T-bāni, jo bijām apmetušies Oslo centrā, kas savukārt ļāva izjust vairāk to līdzjutēju un čempionāta kopējo atmosfēru. Pirmajās dienās uz sprinta sacensībām stacijas bija pārpildītas ar cilvēkiem. Lai arī devāmies jau ļoti laicīgi uz trasi, tas īsti neko nemainīja. Viena pietura un T-bānis bija pārpildīts un vairāk nevienu neuzņēma. Pārējie varēja gaidīt nākamos. Nezinu precīzus ciparus, bet cilvēki tur bija ļoti daudz.
Jo izkāpjot pie trases stacijā, vēl bija jāstāv pamatīgā cilvēku pūļa rindā, līdz tiec līdz ieejai. Varētu būt nedaudz vairāk par puskilometru.
Lai rindu būtu vieglāk izstāvēt, organizatori bija parūpējušies par siltu kakao, ūdeni un enerģijas batoniņiem, ko apēst pa ceļam, stāvot rindā. Kā jau teicu, viss bija visaugstākajā līmenī.
Brīvajās dienās nedaudz pastaigājām pa pilsētu un pat pabijām Latvijas vēstniecībā, kur mūs sirsnīgi uzņēma Latvijas vēstnieks ar savu komandu. Tur bijām kopā ar visu Latvijas izlasi un vēl dažiem līdzjutējiem. Liels paldies Latvijas biatlona federācijai un latviešu Norvēģijas biedrībai, kas palīdzēja ar nokļūšanu no lidostas uz apartamentiem. Arī ikdienā mums neatteica palīdzību, ja ko vajadzēja. Varēja just, ka mēs tur visi bijām viena iemesla dēļ – būt par savējiem un sasniegt to labāko.
Jā, šo čempionātu pavisam noteikti atcerēšos ar pozitīvām emocijām un iespaidiem, neatkarīgi no rezultātiem.
Sportland Magazine: Cik daudz Baiba sevi iegulda biatlonā?
Jānis Bendiks: Ne brīdi nešauboties varu teikt, ka viņa sevi iegulda uz visiem 100%, ja ne vairāk. Jau laikā, kad abi trenējāmies, neatceros ne vienu dienu, kad mēs izlaistu kādu treniņu. Tad braukājām kopā uz Priekuļu biatlona šautuvi, bija daudz vieglāk ari sevi motivēt un nedot atlaides, kad neesi viens. Kaut gan, ja tā padomā motivāciju nevajadzēja, jo ļoti patika tas, ko dari un ar nepacietību gaidīji treniņu, kad varēsi sevi pamocīt.
Nav svarīgi, ir kādas svinības vai kāds cits saviesīgs pasākums – ja tajā dienā ir jābūt treniņam tas noteikti būs. Arī laika apstākļi nekad nav bijuši par iemeslu tam, lai atceltu treniņus. Tas gan man, gan māsai jau ieaudzināts no bērnības, ka neviens tavā vietā neko neizdarīs.
Ja kāds izstājās no sacensībām, jo bija izšāvis slikti, tad mēs to ne reizi neatļāvāmies un cīnījāmies līdz galam, lai arī kāds būtu rezultāts finišā.
Tieši šī atdeve, katra tā mazā nianse, kas it kā šķiet nesvarīga uz to brīdi, ir tā, kas sakrājas gados un vēlāk atmaksājas ar šiem augstajiem rezultātiem.
Slikti nostartēji?! Nekas, tas bija ļoti labs treniņš, ejam tālāk.
Varētu gari stāstīt par maratoniem, skriešanas seriāliem, sevis pārbaudīšanas garajiem treniņiem, kas viss ļoti labi raksturo ieguldījumu biatlonā un vispār sportā kopumā. Mana māsa šobrīd un vienmēr biatlonā ir bijusi 24/7.
Sportland Magazine: Kā esi palīdzējis Baibai sasniegt viņas mērķus?
Jānis Bendiks: Es gan nezinu, cik ļoti to varētu nosaukt par palīdzēšanu, lai sasniegtu mērķus, bet tie varētu būt treniņi, ko esam kopā aizvadījuši. Un ar šiem treniņiem es vairāk domāju tās dienas, kad nedevāmies uz šautuvi, bet bija individuāls darbs mājās. Visos šajos treniņos viņai bija jātur man līdz un nebija atlaides.
Ja trenējamies kopā, tad kopā un mans treniņu temps viņai kā meitenei bija tāds vieglu sacensību temps. Ceru, ka tas ir devis savu ieguldījumu un uz meiteņu fona ļāva izaugt.
Atceros arī reizes, kad esam braukuši uz treniņu ar riteņiem no savas lauku mājas, kas atrodas 35 kilometrus no šautuves. Tad gan vajag pastimulēt vienam otru, kad minies atpakaļ. Nesanāk slikts treniņš – 35 kilometri uz šautuvi, tad ap trim stundām treniņš šautuvē, kas iekļāva gan rollerslēpošanu, gan skriešanu, gan šaušana, un pēc tam mināmies tos pašus 35 kilometrus atpakaļ.
Ticu, ka katra šī sevis mocīšana un pārbaudīšana ir ko devusi, lai viņa sasniegtu savus mērķus un esmu tajā bijis blakus. Taču man negribētos piekārt sev birku, ka esmu diži palīdzējis – mēs vienkārši darījām to, kas bija jādara. Galu galā, tā ir mana māsa un kā neatbalstīsi. Kaut gan tagad jau daudzi grib piesaukt sevi, kā par iemeslu tam, ka šie rezultāti ir tādi.
Jebkurā gadījumā lielākais atbalsts tajā visā ir bijusi mūsu ģimene, kas vilka to visu finansiāli un aizveda mūs uz visiem treniņiem un sacensībām.
Arī tagad, ja nepieciešams, esmu gatavs piestrādāt kā psihologs (Jānis smejas), kaut gan,
ar galvu līdz šim viņai viss bijis kārtībā un viņa ir ļoti labi spējusi sevi sakārtot pēc labiem un arī pēc ne tik labiem startiem.
Sportland Magazine: Kādu nākotni paredzi Baibai šajā tik ļoti aizraujošajā sporta veidā?
Jānis Bendiks: Ja godīgi, pirms aizvadītās sezonas mans viedoklis par šo bija daudz savādāks. Man daudzi ir jautājuši vēl pirms Ziemeļamerikas posmiem, cik laba ir māsa un ko viņa varēs sasniegt? Nekad nebiju nosaucis TOP 20, tagad redzu ka tas ir reāli, viņa var tur būt. Nē, tas nebūs uzreiz, tas notiks pakāpeniski, bet es ticu ka viņa to izdarīs.
Tagad viņai ir lieliska motivācija to paveikt, jo viņa zina, ka tas ir viņas spēkos, tikai jāaudzē pieredze, jātrenējas un tā kādu dienu jau būs norma, ka viņa tur atrodas, nevis tikai pāris posmi ar labu startu.
Prieks arī, ka federācijā viss ir sakārtojies un biatlons lēnām atkal atmostas. Tādējādi iespējas ir daudz lielākas, jo laikā, kad es pametu biatlonu, daudzi labi biatlonisti izvēlējās veidot savu karjeru, nevis palikt Latvijas biatlonā. Vienkārši neredzēja jēgu.
Tāpēc ceru, ka māsai viss izdosies un viņa kļūs par stabilu TOP 20 sportisti. Jo pašreiz visas lietas attīstās pareizajā virzienā, lai tas notiktu. Tik daudz pieminu TOP 20, ka laikam tur arī paredzu viņas nākotni. Ļoti ceru, ka sanāks.
Sportland Magazine: Varbūt zini, kā piesaistīt biatlonam jauniešus?
Jānis Bendiks: Ar piesaisti ir diezgan sarežģīti. Biatlons ir dārgs sporta veids un bez milzīga finansiāla sākuma kapitāla daudzu gadu garumā nekas nesanāks. Viens ceļš, ko redzu, ir daudz labu top klases sportistu, kas ļautu jauniešiem noticēt, ka ir vērts nodarboties ar to un motivācijas bāze varētu būt celta uz viņiem. Tad arī bērnu vecāki spētu noticēt, ka ir vērts ieguldīt.
Atceros, pašam reiz bija patīkami, kad lielie izlases džeki – biatlona zelta četrinieks Bricis, Maļuhins, Nākums un Upenieks atbrauca uzstartēt Latvijas mačos.
Uzreiz pārņēma sajūta – “jā es arī tur gribu būt”. Bet šis variants, laikam dēļ vēlākā biatlona pagrimuma īsti nebūtu iespējams, jo mums kādu laiku nav ko cerēt uz skaitliski daudziem top klases sportistiem.
Sportland Magazine: Bet ko darīt?
Jānis Bendiks: Reālākais, manuprāt, kā to šobrīd izdarīt, ir sākt no pašas augšas. Proti, no federācijas. Ir jānāk pretī jaunajiem censoņiem, treneriem un jāparāda, ka mums jūs esat vajadzīgi. Protams, finansiālās iespējas nebūs tādas, kā lielajām valstīm, lai no bērna kājas viņus var atbalstīt. Bet vismaz jāvieš skaidrība un pārliecība vecākos, ka mums ir vēlme jums palīdzēt un mēs to arī maksimāli darīsim, cik vien finanses atļaus.
Un jau sākot no junioru vecuma ir šīs izlases grupas, kurās tiek labākie un to atbalsts tieši finansiāli nāk no federācijas, ne no vecāku makiem.
Ir jābūt motivācijai tur būt.
Latvijas līmenī vecāki vairāk vai mazāk to visu pavilks, bet, ja vajadzēs treniņnometnes un sacensības ārzemēs, tas uzreiz daudziem liks pārdomāt un arī daudzus perspektīvus jaunos biatlonistus atstās aiz strīpas, neskatoties uz to, ka viņi varētu būt labāki nekā tie, kas spēj to finansiāli pavilkt. Pie mūsu bezsniega apstākļiem pasaules līmeni nesasniegt bez treniņiem un sacensībām ārzemēs. Kā jau teicu, ir jābūt motivācijai tur būt. Ja būs motivācija, tad būs arī jaunieši, kas ar to nodarbojas, jo pasaules un Eiropas līmenī bez sponsoriem, bez federācijas palīdzības neiztikt.
Ne jau labākie un spējīgākie bērni nāk no tiem vecākiem, kuriem biezāks maks.
Viņiem vienkārši vairāk iespēju. Skumji, bet tieši tik materiālā pasaulē mēs dzīvojam un bez tā nekur tālu netiksim. Kaut kur tie līdzekļi būs jāatrod, ja gribam ko sasniegt.
Sportland Magazine: Pastāsti par repošanu!
Jānis Bendiks: Esmu ne tikai sportisks cilvēks, bet arī māksla un mūzika man ir ļoti tuvas nodarbes. Mūziku es nekad tā īsti nespētu pamest. Hip-hops manā dzīvē ir kā svarīga sastāvdaļa no kāda 2009.gada, ko varētu nosaukt par maniem pirmsākumiem tajā lauciņā. Šajos gados
ir izdotas daudz dažādas dziesmas un esmu piedalījies vairākos projektos, uzstājies uz dažnedažādām skatuvēm.
Ir bijuši pasākumi, kur ir daudz un kur ir pat ļoti maz cilvēku, bet tas nekad nav bijis primārais. Man tā ir bijusi un būs sirdslieta. Es to daru sev, jo man to vajag. Nekad neesmu nekur iesaistījies tikai tādēļ, ja tur sola lielus panākumus, ja nejūtu, ka gribu redzēt sevi tur. Skumji, bet daudzi šī lauciņa pārstāvji mūsdienās pārdodās. Sauc to par joku un labu izklaidi, bet patiesībā grib tur būt.
Tas ir lēts veids uz slavu, kas nenes līdzi cieņu.
Man mūzikai parasti vajag īpašus apstākļus. Man vajag mieru, lai neviens mani netraucē un apkārt nav nekā lieka, kas novērstu domas no tā, ko vēlos radīt. Tam lieliski piemēroti bija mani lauki, bet tagad kopš esmu Rīgā, neesmu tā arī spējis tam visam kārtīgi pievērsties.
Lai arī šogad bijām koncertūrē pa visu Latviju, neko jaunu pēdējā laikā daudz neesmu izdevis. Ja esi viens no tiem, kam šis žanrs interesē, tad vari mani atrast sociālajos tīklos, youtube un citos ar skatuves vārdu Marshals.
Sportland Magazine: Ko vēl vari pateikt par hiphopu?
Hip-hops vispār nav domāts tiem, kas to nesaprot, ir jāgrib to saprast un iedziļināties.
Tā virspusēji nav jēgas nemaz klausīties, jo parasti tur ir vairāk nekā dzirdi.
Ir patīkami, ja kāds tev pienāk klāt vai uzraksta, sakot es sapratu un uztvēru vēstījumu tavā dziesmā un paldies, ka uzrakstīji ko tādu, jo man tas palīdz un uzlādē grūtos brīžos. Un tie ir tie brīži, kad tu saproti, jā es daru pareizi un esmu uz pareizā ceļa.
Vispār mēs par mūziku varētu runāt ilgi un dikti, bet šķiet tad mums būtu jāsaraksta grāmata, jo man patīk par šo tēmu parunāt. Varbūt kādreiz, kas zin…
Sportland Magazine: Paldies par sarunu!
Kā Sportland darbinieki pieradināja Stiproskrējiena šķēršļus