Pagājis jau gads, kopš tāllēcēja Ineta Radeviča ir Latvijas Vieglatlētikas savienības prezidente. Amats ir nopietns un atbildīgs, bet arī tāllēkšana nepavisam vēl nav aizmirsta.
Pagājis tieši gads, kopš esat Latvijas Vieglatlētikas savienības prezidente. Kā jums šis gads ir pagājis?
Viss, ko solīju pirms vēlēšanām, ir izpildīts. Pirmām kārtām jau sportisti, kuriem bija izpildīti normatīvi, aizbrauca uz saviem čempionātiem. Uzsākām jauniešu un bērnu programmas. Notiek darbs ar atbalstītājiem, treneru tālākizglītību. Praktiski visi astoņi punkti, ko pirms vēlēšanām solīju, tiek pildīti.
Jūs esat ļoti sievišķīga, vienmēr izstarojat labestību, bet pieļauju, ka jums kā prezidentei kādreiz ir jābūt arī stingrai un dusmīgai. Vai tas ir viegli?
Pajautājiet maniem bērniem! (Smejas.) Audzinot bērnus, saprotu, ka bez disciplīnas ir grūti, tas ir vienīgais ceļš, kā sasniegt rezultātus. Dzelžainu disciplīnu neievēroju, bet pieeja ar cieņu un atbildību, ir manas veiksmes atslēga.
Jūs saviem bērniem novēlat sportista karjeru? Varbūt viņi jau kaut kur trenējas?
Jā, mazā vakaros trenējas kopā ar mani. Viņai šobrīd ir četri gadi. Bet dēls spēlē hokeju. Esmu par to, ka bērni nodarbojas ar sportu. Es saviem bērniem mācu, lai viņi nekautrējas sapņot un izvirza sev visaugstākos mērķus. Bet tai pašā laikā es saprotu – ja arī neizdodas, sports dod ļoti daudz personībai, tas attīsta harmoniski – iemāca gan uzvarēt, gan zaudēt. Un iemāca to, ka zaudējums bieži vien nākotnes izaugsmei dod vairāk nekā uzvara. Tās ir lietas, ar ko bērni agrā vecumā saskaras, un tas noteikti palīdzēs arī dzīvē.
Kuru jūs uzskatāt par savu nozīmīgāko sasniegumu sportā?
Kopš bērnības sapņoju, ka stāvu uz pjedestāla lielās starptautiskās sacensībās, pārstāvot Latviju, arēnā skan Latvijas himna un tiek pacelts valsts karogs. Tāpēc noteikti Eiropas čempionāts, kurā izcīnīju zelta medaļu, man ir nozīmīgākais sasniegums. Bērnības sapnis, par kuru sapņoju, sēžot kokā, kļuva par realitāti. Tas bija liels laimes brīdis.
Teicāt, ka zaudējumi dod vairāk. Olimpiskajās spēlēs izcīnījāt 4. vietu, pavisam mazliet atpaliekot no goda pjedestāla.
Tas bija zaudējums, bet tā nebija traģēdija. Mans tēvs jau no bērnības audzināja, ka sports nedrīkst būt vienīgā svarīgā lieta manā dzīvē. Pirmajā vietā man vienmēr bijušas mācības. Arī jauniešiem saku, lai viņi sapņo, trenējas, bet lai pirmajā vietā viņiem ir mācības. Lai sapnis par panākumu nav vienīgais, kas viņiem ir. Tāpēc 4. vieta olimpiskajās spēlēs nebija traģēdija. Tas viens centimetrs, kura pietrūka, neļauj man nolaist rokas. Varbūt, ja man būtu medaļa, es uz viņu skatītos un domātu, ka mana dzīve ir piepildīta. Pašlaik tas centimetrs mani dzen uz priekšu. Tāpēc es darbojos, lai nevienam mūsu sportistam nākotnē nebūtu šīs rūgtās pieredzes, kad līdz medaļai pietrūkst viena centimetra. Tas ir moto, kas mani dzen uz priekšu.
Kas ir nākamie izaicinājumi?
Tā ir infrastruktūras attīstība, cieša sadarbība ar pašvaldībām un valsti. Šobrīd tiek rekonstruēts Daugavas stadions. Ticam, ka Daugavas otrā krastā arī varētu uzbūvēt sporta manēžu. Tas būtu svarīgākais. Protams, ieviešam bērnu un jauniešu programmas, sadarbojamies arī ar Sportland. Bet no sporta popularizēšanas, ja nav, kur ar to nodarboties, lielas jēgas nav. Vieglatlētika gan ir nepretencioza nodarbe, jo ar to var nodarboties arī parkā vai sporta zālē. Es pati ziemā trenējos basketbola zālē. Laiks iet uz priekšu, un gribētos, lai mūsu bērniem ir labi treniņapstākļi. Šobrīd strādājam pie maziem puzles gabaliņiem, bet ticam, ka bilde nākotnē saliksies.
Šobrīd ziemā Rīga ir visai apdalīta, jo īsti jau nav, kur vieglatlētiem trenēties.
Jā, Rīgas Nacionālā sporta manēža ir celta 1965. gadā. Nevaru atbildēt par to, kas noticis pirms manis, varu skatīties tikai nākotnē un strādāt, lai būtu labāk par to, kas notika pirms manis. Visi apzinās, ka Rīgai vajag manēžu, un prieks, ka par to arī tiek domāts.
Jums joprojām pieder Latvijas rekords tāllēkšanā. Vēl kādreiz ar to nodarbojaties?
Jā! Sapņos joprojām lecu ļoti bieži! (Smejas.) Un ir sajūta, ka aizlecu ļoti tālu. Ja nopietni, tas ir pirmais, ko daru, ja nenodarbojos ar skriešanu. Gada sākumā bija ļoti auksts, bet decembrī vēl gāju uz parku un lēcu daudzsoļus. Cilvēki uz mani dīvaini skatījās, bet ko darīt – tāda visu dzīvi ir bijusi mana profesija! Protams, tas ir asinīs, gribas palēkāt, atcerēties kustības. Tā arī atnāk atpakaļ emocijas un atmiņas. Tāpēc sports ir ļoti skaists!
Bet tā visa nepietrūkst? Braucat uz sacensībām, esat tur klāt, bet tagad tribīnēs, nevis stadionā.
Es piekrītu apgalvojumam, ka dzīvē visam ir savs laiks. Es savu laiku izbaudīju, varu teikt paldies liktenim, ka mana sportistes karjera bija ļoti graduāla. Sasniegumi nāca brieduma gados, kad jutos, ka esmu to nopelnījusi, nevis avansā. To es novēlu katram sportistam un trenerim – strādāt pakāpeniski un ar pacietību, jo ne vienmēr sasniegumi, kas nāk agrā vecumā, ļauj sportistam atklāt visas savas rezerves. Man viss nāca ar darbu, ar pacietību, no tā iemācījos vēl vairāk. Olimpiskajā gadā sevī atvadījos no katras bedres, kur lēcu. Bija piezagusies mazliet augstprātīga sajūta, ka es te visu jau zinu, ka neko jaunu vairs nevaru atklāt. Agrāk stadionā gāju ar lielu prieku, tie bija svētki, bet tad sports kļuva mazliet jau par rutīnu. Bet es nevēlējos, lai sports kļūst man par darbu, tāpēc lēmumu beigt karjeru pieņēmu viegli. Tagad varu uz to visu skatīties no malas un ceru, ka varu arī palīdzēt.
Kādām sacensībām gatavojaties šobrīd?
Augustā Berlīnē notiks Eiropas čempionāts vieglatlētikā. Dosimies uz turieni kuplā skaitā, tāpēc līdzjutējiem būs, ko atbalstīt. Esmu pārliecināta, ka sportisti dara visu, lai rezultāti būtu pēc iespējas labāki. Visi, kuriem būs izpildīti normatīvi, tur piedalīsies. Pasaules čempionātā bija augsti normatīvi, Eiropas čempionāta normatīvi nav tik augsti, un tas ir ļoti labi, jo tā ir lieliska iespēja arī jaunajiem sportistiem, kuri sportā ir ienākuši nesen, startēt kopā ar pieredzējušajiem sportistiem.
Tokijas olimpiskās spēles arī ir prātā, vai tas vēl ir pārāk tāls notikums?
Katrs sportists skatās uz savu karjeru caur olimpiskā cikla prizmu. Olimpiskās spēles ir katra sportista karjeras kulminācija. Dažreiz ir jābūt ļoti pacietīgam, lai labākie rezultāti nāk tieši šajās sacensībās. Noteikti to ņemam vērā jau šodien!
Divi gadi paies ļoti ātri.
Protams! Vairāki sportisti jau tagad veic izmaiņas treniņos. Eiropas čempionāts ir tā vieta, kur var paeksperimentēt nedaudz, jo nākamgad būs arī Pasaules čempionāts. Un tikai tad olimpiāde. Uz to laiku gribētos, lai katram sportistam ir skaidrība, ko un kāpēc viņš dara.
Teksts: Artis Kamals
Sportland Superzvaigzne Līga Liberte : ES VARU GĀZT KALNUS!