Pārcietis artrītu, Edgars ir piepildījis savu sapni, kļūdams par profesionālu sportistu. Šobrīd 23 gadus vecais sportists studē, raksta bakalaura darbu un ir Latvijas Neredzīgo sporta savienības prezidents, turklāt gatavojas olimpiskajām spēlēm Rio, lai attaisnotu uz sevi liktās cerības.
Pastāsti, kā tu nonāci sportā?
Sports man patika kopš bērnības, bet lūzuma punkts, kas noteica manu turpmāko attīstību sportā, bija ceļazīme uz U18 Eiropas jauniešu čempionātu vieglatlētikā. Pēdējā vidusskolas klasē sporta skolotājs piedāvāja trenēties un sagatavoties čempionātam. Lai gan redzēja, ka neesmu talantīgs, viņš zināja, ka esmu gatavs strādāt. Jāatzīst – starts padevās tiešām labs. Es izcīnīju divas medaļas gan 100 metru sprintā, gan tāllēkšanā un neoficiāli izpildīju normatīvu olimpiskajām spēlēm, tāpēc guvu pārliecību saviem spēkiem un potenciālam. Turklāt vienmēr sapņoju kļūt par sportistu.
Tavs sapnis bija kļūt par sportistu vai konkrēti par vieglatlētu?
Kad biju mazāks, sapņoju kļūt par sportistu neatkarīgi kādā sporta veidā. Man patīk azarts. Sekojot aktualitātēm sportā, sevišķi slimoju par latviešiem. Varēju nesaprast, kas notiek laukumā, bet dzīvoju līdzi katram latvietim.
Tev sportā ir elki?
Es tos labprātāk dēvētu par favorītiem. Man patīk Sandis Ozoliņš. Viņā redzu līdzību ar sevi tādā ziņā, ka arī viņš nekad nav bijis pareizais puisis. Esmu daudz kļūdījies, un, iespējams, viņš ir kļūdījies vēl vairāk, bet Ozoliņš ir pratis to pieņemt un nebēgt. Turklāt es ļoti cienu atklātību cilvēkos, kāda piemīt arī Sandim, bet es nemeklēju varoņus citās tautās. Cienu Useinu Boltu, tomēr viņa apstākļi man ir sveši. Man ļoti patīk Ineta Radēviča, proti, viņas harisma.
Atgriežoties pie tava sportista attīstības ceļa, pastāsti, ko darīji pēc U18 čempionāta!
Savā nekaunībā un drosmē aizgāju uz Daugavas stadionu, kurp man ieteica doties draugs, un pirmo onkuli, ko ieraudzīju, uzrunāju, jautājot: vai esat treneris un vai esat gatavs strādāt ar mani? Tā es nonācu pie Ulda Kurzemnieka, kura pakļautībā trenējos jau piekto gadu.
Kā veidojās jūsu sadarbība?
Stāsts ir interesants. Biju gatavs vilkt apavus un skriet tajā pašā dienā. Viņš teica, ka apdomāsies un pēc mēneša (septembrī) dos ziņu. Gaidu, gaidu. Paiet divdesmitais datums, divdesmit pirmais. Nospriedu, ka Uldis par mani ir piemirsis, tāpēc zvanīju pats. Galu galā jāzina, kā rīkoties tālāk! Piezvanīju, un izrādījās, ka jau nākamajā dienā varu sākt trenēties. Kurzemnieka grupā biju sliktākais, tāpēc, protams, gribējās sevi pierādīt. Turklāt bieži sevi centos pierādīt ar spēku. Manā grupā trenējās Jānis Leitis, kas ir Latvijas rekordists 400 metru sprinta distancē. Iesākumā, trenējoties pēc fartlek metodes (minūti skrienot ātri, minūti – lēni), mēģināju turēt līdzi Jānim un pie sevis domāju – kāpēc pārējie neskrien, kāpēc viņi velkas? Bet ar laiku sapratu, kāpēc viņam neviens nesēž astē, jo pēc pāris reizēm neko vairs nesapratu, viss griezās un reiba.
Profesionāli sāki trenēties divdesmit gadu vecumā, pirms trim gadiem. Pašam nešķita, ka ir par vēlu?
Iesākumā nepratu pat ļoti primitīvas kustības. Visu cieņu trenerim par pacietību. Tomēr man ir prieks, ka no vājākā un lēnākā esmu kļuvis par vienu no ātrākajiem, protams, izņemot Jāni Leiti. Bez šaubām, ja būtu sācis ātrāk, arī rezultāts būtu cits, bet pirms trim gadiem par to nedomāju. Mani motivēja teorētiskā iespēja piedalīties Londonas olimpiādē.
Tavuprāt, sportistam ir lietderīgi zaudēt?
Jā, manuprāt, zaudējumi ir vērtīgāki par uzvarām. Uzvaras var baudīt, taču no zaudējumiem var mācīties. Tur ir tas lielākais sāls, kas audzina, jo tad, kad mums ir labi, mēs baudām, bet, kad ir slikti, tad jāieslēdz smadzenes un jāpadomā, kas un kāpēc notiek. Un tas norūda raksturu – parāda, vai spēj turēt… Taču jāatzīstas – pavisam nesen piedzīvoju lūzuma punktu, kad gribēju beigt.
Beigt? Kāpēc?
Šogad Eiropas čempionātam biju lieliski sagatavojies. Arī jutos labi. Bet, skrienot 100 metru distanci, aptuveni trīsdesmit metru pirms finiša ieplīsa kājas muskulis. Iespējams, nebiju pietiekami iesildījies. Turklāt Velsā šogad bija diezgan vēsi. Ja godīgi, galvā tēmēju uz medaļām, arī rezultāti par to liecināja. Iesākumā treneris pārdzīvoja vairāk nekā es. Savukārt man šķita, ka viss notiek tā, kā tam jānotiek. Tomēr, atgriežoties mājās, man iestājās depresijas periods. Radās riebums pret treniņiem, kuros jutu – kāju lieku kaut kā tizli.
Kā tu atguvi motivāciju turpināt treniņus?
Sāku fiziski atgūties. Parādījās vairāk spēka, līdz ar to guvu gandarījumu par to, ka atkal sāk izdoties, bet šobrīd tālāk par Rio olimpiādi nedomāju – saku godīgi.
Piecpadsmit gadu vecumā tu piedzīvoji negaidītas pārmaiņas. Sāki strauji augt.
Tas sākās ar necilām sāpēm un nepatīkamām sajūtām ceļos. Iesākumā nepievērsu tam uzmanību. Kam gan nesāp? Visiem sāp! Tomēr sāpes kļuva spēcīgākas un biežākas. Ārsts konstatēja artrītu. Biju pieradis būt viens no pirmajiem un spēcīgākajiem, bet te pēkšņi nevaru pat lāgā paiet, jo no sāpēm birst asaras. Tomēr mani pavadīja milzīga ticība, ka tās nav beigas. Turklāt, lai nezaudētu cerības par sportu, apmeklēju svaru zāli. Man palīdzēja arī līdzās esošie labie cilvēki, piemēram, latviešu valodas skolotāja, kas man sarunāja bezmaksas jogas nodarbības pie savas meitas. Kad atguvu dzīvesprieku, kaut kājas sāpēja, ejot pa skolu, smaidīju. Varbūt kāds domāja, ka esmu traks, kāds cits – ka liekuļoju vai pietēloju, sevišķi tādēļ, ka sāpes varēja parādīties pēkšņi.
Tavuprāt, dzīve šo pārbaudījumu tev piespēlēja ar nolūku?
Protams! Gan jau tas bija kāds karmiskais mezgls, kuru vajadzēja pārvarēt. Taču, ja godīgi, esmu priecīgs par šo pārbaudījumu. Skolā nebiju paraugzēns. Man patika strādāt blēņas un sīkas riebeklības. Bet pēc pārciestajām sāpēm sapratu, ka varu darīt arī labas lietas, palīdzēt cilvēkiem, kaut vai padot roku tantītei, lai atvieglotu iekāpšanu vilcienā. Dzīve man iemācīja priecāties par lietām, kuras pirms tam nenovērtēju, jo cilvēki vienmēr iespringst par to, kā viņiem nav, nevis kas ir.
Tam, kurš palīdz citiem, palīdzēs citi.
Atklāti sakot, es melotu, ja teiktu, ka sportā man ir izteikti veicies. Gandrīz katrās sacensībās ar mani ir atgadījusies kāda liksta. Domāju, tur rodama kaut kāda loģika. Nopietni! Pieņemu, ka visam ir savs laiks, – Dievs nemīl, ka nabagi trako.
Kurts Vonnegūts ir teicis: tas, ka tev ir talants, vēl nenozīmē, ka tas ir jāizmanto.
Bet man nav talanta. Es to ļoti labi apzinos. Sportā neesmu talantīgs. Taču tas, protams, ir jautājums par to, ko mēs saprotam ar jēdzienu talants. Man daba nav dāvājusi īpašas kustības. Piemēram, skatoties uz Lauru Ikaunieci, redzu, ka viņai ir dabas dotas kustības un darbaspējas. Man nekā tāda nav. Man ir jāiegulda ārkārtīgi smags darbs.
Bet paraolimpiskajā sportā tu neesi padsmitnieka gados pārciestā artrīta dēļ.
Nē, esmu tāpēc, ka slikti redzu. Runājot ciniski, sabiedrība paraolimpisko sportu asociē ar ratiņkrēslu.
Bet tu redzi.
Ir cilvēki, kas nezina, ka es slikti redzu. Esmu pratis pielāgoties apstākļiem. Bet cilvēkam ar redzes traucējumiem ir svarīgi būt gudram, ar spēju paredzēt notikumus un loģiski domāt, tāpēc šādi cilvēki ikdienā ir nedaudz saspringtāki. Pēc oficiāliem datiem, ar vienu aci redzu desmit procentus, bet ar otru – gandrīz neko. Bet man nepatīk žēloties. Esmu pieradis. Apzinos, ka nekad nestrādāšu ar mikroshēmām. Taču tas ir normāli, jo mēs visi nevaram būt visi.
Kādēļ priekšroku devi tāllēkšanai un sprintam?
Tāllēkšanu izvēlējos, jo pieminētajā U18 čempionātā neoficiāli izpildīju olimpiādes normatīvu. Bet sprints man vienkārši patīk. Turklāt sprints un tāllēkšana sader. Grūtākie treniņi bija pagājušogad, kad trenējos 400 metru sprintam. Tā ir grūtākā disciplīna vieglatlētikā, jo izstrādājas pienskābes, kam seko reiboņi un vemšana. Esmu tā vēmis treniņos, ka tik turies. (Smejas.)
Bet ar tāllēkšanu tu vairs nenodarbojies.
Tiesa, bet ir doma atsākt, lai gan tāllēkšana ir traumatiska. Ņemot vērā, ka vēlu sāku trenēties, lēcienus izpildu bez tehnikas, ar spēku, kas rada sāpes mugurai.
Lasīju, ka tavu debiju olimpiādē tāllēkšanā pabojāja skatītāju aplausi.
Jā, arēnu pildīja 80 000 skatītāju. Man bija trešais numurs. Pirmie divi sportisti uzkurināja publiku, prasot aplausus. Sāku skriet, savukārt publika sāka aplaudēt. Viņi aplaudēja savā ritmā, bet es skrēju savā un beigās padevos viņu ritmam, rezultātā divus piegājienus izlēcu par ātru, bet trešajā pārkāpu dēlītim. Turpretī sprintā sasniedzu personīgo rekordu, un tas pierādīja, ka fiziski biju gatavs.
Bet pirms olimpiādes piedzīvoji veselu traumu sēriju.
Iespējams, tas notika tāpēc, ka daudzas lietas sasteidzu, turklāt traumēšanos, ja tā var teikt, atviegloja psiholoģiskā spriedze. Ar intervālu izmežģīju abas pēdas un sastiepu ceļa saites.
Saki godīgi – fiziski olimpiādei biji gatavs?
Nezinu. Šis ir labs jautājums. No trenera viedokļa varētu teikt, ka biju gatavs, jo divas dienas pirms olimpiādes aizlēcu pāri sešiem metriem. Tas nozīmē, ka fiziski biju gatavs, bet visnegatavākais biju šeit (norāda uz galvu). Galva galīgi neturēja spriedzi. Dzīvoju tādā apātija, ka nesapratu, vai esmu satraucies. Nakti pirms starta negulēju. To vien darīju, kā galvā lēcu. Ne par ko citu pat domāt nevarēju. Bet, kas ir interesanti, ne reizi galvā neaizlēcu līdz galam. Ieskrējos, atspēros, filma pazuda – un atkal sākās no jauna. Tā man ir bieži. Un tad, kad nevaru aizlēkt galvā, jārēķinās, ka arī dzīvē to nespēšu.
Kādas kvalitātes, pateicoties sportam, esi guvis?
Piemēram, prasmi sakārtot galvu. Ir jāprot savākties pēc zaudējuma, pēc neveiksmīga lēciena. Tā ir baigā māka. Un, protams, disciplīna. Uz treniņiem nevar iet, kad iegribas. Jāiet ir visu laiku, jo tas ir mans pienākums. Kas vēl? Arī fiziskais rūdījums – tas uzlabo emocionālo stāvokli. Ir tāds teiciens: fiziskais spēks tiek cienīts visās sabiedrības grupās.
Ko tu pārkārtoji galvā pēc olimpiādes?
Ko es pārkārtoju? Sapratu, ka man jādzīvo dabīgāk. Pirms olimpiādes centos pareizi ēst, gulēt, bet tas bija mākslīgs režīms, kas piešķīra papildu stresu. Tomēr reizēs, kad sāku sūdzēties par sportiskajiem rezultātiem, atgādinu sev, sakot: Edgar, priecājies, ka tu skrien!
Kā tev šķiet, vai tagad esi sakārtojis galvu tik tālu, lai piedalītos Rio?
Ceru, ka jā. Ja šoreiz kāds aplaudēs, vienkārši lūgšu to nedarīt.
Kādi ir tavi rituāli pirms starta?
Šajā jomā esmu slims. Kādu laiku pirms starta apgrozīju gredzenu pirkstā. Tagad pavēršu plaukstas pret debesīm un aizveru acis vai arī labās rokas rādītājpirkstu pasitu pret īkšķi, tādā veidā savācoties. Tas viss notiek dabīgi, es to nedaru speciāli. Taču šobrīd cenšos mazināt rituālu ietekmi, kļūstot neatkarīgāks. Ā, tagad man ir ultrazaļas Nike veiksmes zeķes sacensībām.
Kā tu iztēlojies savu dzīvi pēc desmit gadiem?
Man patīk sporta menedžments, un es gribētu kļūt par treneri. Bet, iespējams, būšu politikā. Esmu apsvēris arī tādu domu, bet ar nosacījumu, ka tā ir joma, kuru saprotu, piemēram, sports vai izglītība.
Teksts: Ralfs Dravnieks
Stilīga velosezonas atklāšana