Ja zvaigznes sakritīs
Līdz šim visi Eiropas čempionāti basketbolā tika rīkoti vienā valstī, un dažiem varētu šķist dīvaini, ka čempionāta grupu turnīrs pēkšņi risinās četrās valstīs. Bet izskaidrojums ir vienkāršs – sākoties nemieriem Ukrainā, kļuva skaidrs, ka iespējas aizvadīt turnīru Ukrainā ir apdraudētas, tāpēc tika meklētas alternatīvas. Latvija izcīnīja tiesības rīkot grupu finālturnīra fāzi kopā ar Franciju, Vāciju un Horvātiju, bet play-off kārtas organizēšana tika uzticēta pašreizējai čempionei Francijai.
Ja neskaita jauniešu čempionātus, šis Latvijai būs otrais Eiropas čempionāta finālturnīrs kā rīkotājvalstij. Vienīgās šāda līmeņa sacensības vīriešiem organizētas tālajā 1937. gadā (otrais EČ). Togad Latvija bija spiesta samierināties ar 6. vietu astoņu komandu konkurencē – tas bija ļoti blāvs sniegums salīdzinājumā ar 1935. gada turnīrā iegūto zeltu.
Latvijai kā rīkotājvalstij bija tiesības izvēlēties vienu valsti, kas startēs kopā ar Latviju D grupā Rīgā. Tika izvēlēta Igaunija. Šāda izvēle ir ļoti likumsakarīga, jo Igaunija Eiropas čempionāta finālturnīrā nav piedalījusies kopš 2001. gada un ģeogrāfiski ir tepat līdzās, kas garantē fanu pieplūdumu no kaimiņvalsts. Protams, lielāku fanu pieplūdumu teorētiski varētu nodrošināt vienīgi Lietuva, taču leiši nav pretinieks, uz kuru jelkāda izlase vēlētos uzprasīties, īpaši ņemot vērā faktu, ka neviena cita izlase, kas startēs D grupā, nebija zināma.
Lai vai kā, arī izloze Latvijai bija veiksmīga – Rīgas grupā tika ielozēta Ukraina, Beļģija, Čehija un Lietuva. Čehija beidzamo desmit gadu laikā finālturnīros piedalījusies vien divas reizes (abas reizes izcīnot 13. vietu), ukraiņi beidzamajos piecos finālturnīros piedalījušies trīs reizes, bet beļģi – divas. Savukārt Lietuva beidzamo piecu finālturnīru laikā četras reizes iekļuvusi TOP 5, divas reizes izcīnot medaļas (sudraba un bronzas). Taču cerēt, ka visas grupas komandas būs nomināli vājākas par Latvijas izlasi, būtu naivi. Lietuvas izlase mūsu gadījumā nebūt nav tas sliktākais variants – daudzie Lietuvas fani pasildīs ne tikai Latvijas ekonomiku, bet arī “Arēnas Rīga” tribīnes spēlēs, kad Latvijas izlasei būs brīvdiena.
Neiedziļinoties citos statistikas aspektos, viss izskatās skaisti – Latvija un Lietuva cīnīsies par pirmo vietu grupā un ar nomināli vājākiem pretiniekiem play-off kārtā. Taču ir nianses, kurām derētu pievērst uzmanību. Piemēram faktam, ka pēdējās divas spēles pret ziemeļu kaimiņiem igauņiem pārbaudes spēlēs esam zaudējuši. Čehiem šogad talkā nāks lielisko sezonu aizvadījušais “Fenerbahce” uzbrucējs Jans Veselijs, Tomašs Satoranskis, kā arī divus metrus garā čehu leģenda Jirži Velšs. Ukrainas izlase pirms diviem gadiem ierindojās godpilnajā sestajā vietā, turpretī Latvijas izlase noslēdza izlašu pirmo desmitnieku. Savukārt beļģi ir īpaši sāpīgs jautājums – daudziem joprojām atmiņā palikusi 2013. gada finālturnīra pēdējā izlases spēle pret Beļģiju, kura Latvijas izlasei maksāja vietu play-off.
Nav noslēpums, ka vairākums Latvijas basketbola līdzjutēju par minimālo izlases mērķi uzskata tieši iekļūšanu TOP 6. Latvijai iekļūstot labāko sešniekā, tā paver sev iespēju startēt Riodežaneiro olimpiskajās spēlēs. Abas turnīra finālistes automātiski garantē dalību četrgades lielākajā sporta pasākumā, bet 3.–6. vieta izcīna iespējas piedalīties olimpisko spēļu kvalifikācijā. Nav šaubu – uz šo mērķi noteikti ir jātiecas, un, lai gan beidzamo desmit gadu laikā Latvijai nav izdevies pārvarēt 10. vietas barjeru, ir pamats ticēt, ka šogad tas varētu notikt. Situācija pēc neatkarības atgūšanas Latvijas izlasei nav bijusi pateicīgāka, kā ir šogad, – mājas sienas, labvēlīgs play-off kalendārs (play-off fāzē iekļūst četras labākās grupas komandas), ņemama grupa un optimāls sastāvs.
Baltijas derbijs
Fakts, kas jāizceļ īpaši, – šogad savstarpēji tiksies visas trīs Baltijas valstis. Vērts pieminēt, ka biļetes uz Latvijas–Lietuvas un Latvijas–Igaunijas spēlēm praktiski ir izpārdotas un paredzēts, ka Latviju apmeklēs tik daudz kaimiņu fanu, ka ikvienai Baltijas valstij Rīgā būs speciāli atvēlēta fanu zona: Lietuvas fani pulcēsies pie Kongresu nama, igauņus gaidīs Esplanādē, bet lielākā fanu zona atvēlēta Latvijas izlases faniem – pie Brīvības pieminekļa.
Lai gan uz laukuma gaidāma pašaizliedzīga cīņa un sportisks naids, ir pamats domāt, ka tribīnēs kašķu nebūs. Ņemot vērā to, ka Igaunija kādu laiku nav piedalījusies šāda līmeņa finālturnīros, ir grūti prognozēt, kā uzvedīsies mūsu ziemeļu kaimiņu fani. Taču lielisku fanošanas paraugstundu līdz šim ir demonstrējuši Latvijas un Lietuvas fani. Savstarpējās spēlēs katrs aktīvi atbalsta savu komandu, bet spēlēs, kur komandas savstarpēji netiekas, sirds un balss tiek kaimiņiem.
Ja igauņu fani ņems paraugu no letiņiem un leišiem, tad Baltijas tautas pēc 26 gadu pārtraukuma atkal vienosies modernizētā “Baltijas ceļā”, tikai šoreiz – “Arēnā Rīga”. Uz to arī ceram – cīņas sparu uz laukuma, saticību tribīnēs un ceļazīmi uz Riodežaneiro olimpiskajām spēlēm!
Teksts: Roberts Šteinbergs, Foto: Publicitātes materiāls
#2