Talants vai bērnības entuziasms. Tam nav nozīmes. Nozīme ir tai uguntiņai, kas kvēl Tavās acīs. Nekautrēties no tās un riskēt, jo Tu esi svarīga! Gluži kā basketboliste Gunta Baško-Melnbārde, kura ļāva savai uguntiņai kvēlot, kopš pirmā treniņa septiņu gadu vecumā – tik ļoti viņai patika šis sporta veids. Saprotams, ka tad viņa neapjauta un nespēja iedomāties, kurp tas viņu aizvedīs. Un šajā ceļā ne reizi vien ir bijusi vajadzība pēc motivācijas, lai šodien Gunta varētu ar lepnumu un patiesu prieku teikt, ka viņai ir lieliska iespēja darīt to darbu, kas ir tik tuvs sirdij, kas liek justies labi, sagādā prieku un gandarījumu. Ar vecāku atbalstu ir bijis iespējams pārvarēt arī grūtās dienas, jo skaidrs, ka neviens ceļš nav tikai rožlapiņām kaisīts, tomēr, lai kāda būtu bijusi situācija, Guntai vienmēr ļāva pašai pieņemt lēmumus un būt patstāvīgai. Tas deva lielu rūdījumu, lai tik agrā vecumā, iesākot nopietnus treniņus, būtu spēks pārvarēt tīņa gadu vājuma brīžus, kad šķiet viss, kas tiek darīts traucē pilnvērtīgi dzīvot. Tie ir tie brīži, kad vajag pieņemt un arī uzdrošināties lūgt palīdzību vai papildus motivāciju no līdzcilvēkiem un/vai trenera, kas spēj Tevi pārliecināt par pretējo. Tu sev esi pats nozīmīgākais virzītājspēks, tikai Tu sev esi noteicēja, bet papildus motivatori vienmēr ir noderīgi – tos vajag pieņemt!
Tev var būt ārkārtīgi aizraujoši darīt to, ko dari, bet tik un tā Tu vari atzīt, ka patiesībā vēl tik daudz ir jāmācās. Gunta stāsta, ka „tikai aizbraucot studēt uz ASV, es sapratu, ka man vēl ir tik daudz jāmācās – gan dzīvē, gan uz laukuma. Es biju kā švamme, kas vēlējās uzsūkt visu! Universitātē es sapratu, ka darbs nes augļus, ka pilnveidoties var katru dienu un ka ģimenē ir spēks! Laiks Amerikā man palīdzēja pilnveidoties gan kā sportistei, gan kā personai.” Basketbols Guntu ir aizvedis uz dažādām valstīm, kas ir sniedzis lielisku izdevību izbaudīt vietējo kultūru, virtuvi, iepazīties ar dažnedažādākajiem cilvēkiem, un tam visam pāri – basketbols! Kas var būt labāks! Un kas gan var liegt smaidīt sirdij un balsij izklausīties mazdrusku lepnākai, kā parasti, ja esi varējusi uzvilkt Latvijas izlases formu un priecīga satraukuma pilnām asarām dziedāt Latvijas himnu. Gunta to piedzīvoja Olimpiskajās spēlēs Pekinā un apgalvo, ka tās sajūtas ir neaprakstāmas – būt starp pasaules labākajiem sportistiem – tas, protams, motivē un uzlādē strādāt vēl smagāk, vēl vairāk un izvirzīt aizvien jaunus mērķus! Sports un veiksme iet roku rokā. Būt pareizajā vietā un pareizajā laikā ir neticami nozīmīgi, tomēr vislielākā loma ir neatlaidīgam darbam un ticībai sev, jo uz sevi Tu vienmēr vari paļauties, jebkādos apstākļos, bet uz veiksmi gan ne!
Virsotnes katram ir savas, bet tām ir jābūt. Sasniedzot vienu, tu ieraugi nākamo un tā tu virzies tikai uz augšu, dažkārt tas būs konstants virziens uz priekšu, bet tad atkal pienāks lielāks vai mazāks kāpums augšup! Svarīgi, lai noris kustība, uz priekšu vai augšu ejoša! Izlauzies līdz saviem panākumiem! Velc apavus un uzveic savas atrunas! Apstājies tikai tad, kad pati to gribi, nevis, kad kāds saka, ka pietiek!
ATGRIEZTIES MONTALEGRES KALNU VIRSOTNĒ