Ceļotāja Zanda Zariņa ne vien jau pabijusi ļoti daudzās valstīs, bet arī pamatīgi izstaigājusi Latviju. Viņa ir nogājusi gan Santjago ceļu Spānijā, gan teju apgājusi apkārt jūras piekrastei tepat Latvijā. Zanda iedvesmo staigāt un darīt to katru dienu.
Spriežot pēc tava Instagram profila, tu esi ļoti aktīvs cilvēks, kam ceļošana ir dzīvesveids. Bet tev ne tikai patīk ceļot, bet arī doties pārgājienos. No kurienes tevī radusies tāda mīlestība pret iešanu?
Es nezinu, vai tā no kaut kā radās. Drīzāk tā atnāca likumsakarīgi, jo man ļoti patīk būt dabā un patīk arī staigāt. Manuprāt, vienmēr nav jāplāno lieli pārgājieni, citreiz var vienkārši aizbraukt uz mežu vai gar jūru pastaigāt, arī Rīgā, ja nav jāsteidzas, cenšos maksimāli daudz iet ar kājām vai braukt ar riteni. Arī ceļojot pa citām valstīm, daudz pārvietojos ar kājām, jo tas, manuprāt, ir labākais veids, kā iepazīt vietējo dabu un kultūru. Man patīk arī kāpt kalnos un iet garākos kalnu pārgājienos – tā izstaigāti Himalaji Nepālā un Andu kalni Peru, Bolīvijas džungļi, sasniegta Āfrikas augstākā virsotne un uzkāpts neskaitāmos vulkānos Āzijā un visā pasaulē, pēdējais pavisam nesen Nikaragvā. Apzinoties šo savu patiku pret iešanu, pirms pieciem gadiem nolēmu doties arī garākajā savas dzīves pārgājienā un nogāju slaveno Santjago ceļu. Toreiz iešana sasniedza pavisam citu līmeni, jo gāju tiešām daudz un katru dienu, kopā noejot vairāk kā 900 kilometrus. Tobrīd iešana bija ne tikai fizisks pārbaudījums, bet arī mentāla attīrīšanās. Joprojām sapņoju par atgriešanos Santjago takās un kāda cita ceļa noiešanu. Starp citu, šobrīd top arī Latvijas Santjago ceļš. Ja ir vēlēšanās noiet kādu posmu, informāciju var meklēt viņu Facebook un Instagram lapās.
Tu savulaik esi apgājusi arī apkārt Latvijas jūras robežai. Kādēļ to nolēmi darīt?
Kā jau daudzas lietas manā dzīvē, arī šī notika pavisam dabiski. Kopā ar draugiem reizēm nogājām kādu posmu, tad vēl citi draugi sāka darboties apvienībā 1836, kas plānoja un veidoja ceļu apkārt Latvijai. Reizēm pievienojos viņiem brīvdienu pārgājienos, priekšroku dodot tiem posmiem, kas bija gar jūru. Principā esmu gājusi dažādos sastāvos, bet lielāko daļu nogāju trīs draugu kompānijā, un es pavisam noteikti varu piekrist atziņai – ja pats esi aktīvs, tad arī “pievelc” sev līdzīgos.
Nākamā avantūra un iespējams grūtākais pārgājiens, ko līdz šim esmu veikusi, bija jau citu draugu veidotās sacensības Kolka-Dubulti, kur 136 km jāveic 55 stundu kontrollaikā. Mums toreiz tas izdevās 44 stundās. Tā kā puse no līča tika pieveikta divās dienās, tad ar draugiem nolēmām, ka jāpieveic arī otra. Nedaudz mierīgākā tempā posmu no Ainažiem līdz Mangaļsalai nogājām trīs dienās kādā citā vasaras nedēļas nogalē. Daudzus posmus esmu nogājusi pat vairākas reizes, bet man gan jāatzīstas, ka viens posms no Ventspils līdz Miķeļtornim man ir palicis nenoiets, tā kā tas ir uzdevums šai vasarai. Kad Latvija jau bija praktiski izstaigāta, pirms pāris gadiem vasarā vienā nedēļas nogalē nogājām Lietuvas jūras robežu, kur skaistākā daļa, protams, bija Kuršu kāpa. Man ir plāns kādreiz noiet arī atlikušo kāpas daļu, kas ir Kaļiņingradas teritorijā. Esmu gājusi arī Igaunijā, noejot no Ainažiem līdz Pērnavai. Ejot šo posmu, novērtēju, cik ļoti latviešiem paveicies ar skaistajām pludmalēm, jo igauņiem pārsvarā krasta līnija ir aizaugusi un nepieejama.
Runājot par to, cik ļoti mums ir paveicies, kuras, tavuprāt, ir skaistākās lokācijas, ko esi atklājusi, dodoties pārgājienos pa Latviju?
Nevaru teikt, ka Latvijā esmu atklājusi daudz jauna lokāciju ziņā, jo, tā kā nodarbojos ar kaitbordu, tad pie jūras esmu bijusi diezgan daudz arī iepriekš. Protams, kā jau minēju, krasta līnija mums ir pasakaini skaista! Un tik dažāda – esmu gulējusi alās jūras krastā Vitrupē, sagaidījusi neskaitāmus saulrietus un saullēktus, pavadījusi pasakainas naktis, vērojot zvaigznes pie ugunskura, uzkāpusi visās iespējamās bākās, pat uz Kolkas raga bāku esmu aizkuģojusi. No Latvijas piekrastes posmiem man mīļākais ir Rietumkrasts, tur ūdenim ir cita krāsa, pasakaini stāvkrasti un salīdzinoši ļoti maz cilvēku. Vispār jūrai ir īpaša vieta manā sirdī, pie tās es rodu mieru. Esmu bijusi ļoti daudzās pasaules pludmalēs, bet tādas balto smilšu pludmales, kur var iet 10 kilometrus gar jūru un nevienu nesatikt, nekur citur neesmu redzējusi.
Kā tu praktiski sagatavojies pārgājieniem?
Ja regulāri dodies garās pastaigās, tad organisms pie tā jau pierod. Pēdējā laikā esmu izvirzījusi sev mērķi ik dienas veikt vismaz 10 tūkstošus soļu. Pagājušajā mēnesī to izdevās izpildīt ar uzviju, vidēji veicot gandrīz 17 000 soļus dienā. Protams, neiesaku bez nekādas gatavošanās uzreiz doties, piemēram, Kolka-Dubulti pārgājienā. Ir jāsāk pamazām, regulāri dodoties 20-30 kilometru garās pastaigās, kas, manuprāt, ir pa spēkam gandrīz jebkuram fiziski aktīvam cilvēkam. Pēc tam var mēģināt doties jau garākos vai sarežģītākos pārgājienos. Sagatavošanās ekipējuma ziņā atkarīga no konkrētā pārgājiena garuma un laikapstākļiem – jāņem vērā, vai pārgājiens plānots, piemēram, ar vai bez nakšņošanas dabā. Ejot gar jūru, esmu nakšņojusi gan viesu namos, gan dabā. Telts vietā es labprātāk izvēlos gulēšanu speciālā šūpuļtīklā vai uz paklājiņa guļammaisā, lai nav jānes lieks smagums. Ja ir kāda lieta, kas ejot man nepatīk, tad tā ir smaga mugursoma. Tāpēc līdzi ņemamās lietas cenšos maksimāli pārdomāt. Vissvarīgākie, manuprāt, ir ērti, pārbaudīti un segumam piemēroti apavi, kā arī svarīgi, lai līdzi ir vairākas vieglāka apģērba kārtas, lai var pielāgoties laikapstākļiem ar tā saucamo “sīpoliņa” metodi – uzvelkot vai novelkot papildus kārtu, atkarībā no laikapstākļu mainības. Būtiski pirms tam papētīt laika prognozi, lai apmēram zinātu, kam jāgatavojas.
Ko tu ieteiktu citiem, kas šopavasar un šovasar nolēmuši doties garākā pārgājienā?
Svarīgi atcerēties, ka nav nepiemērotu laikapstākļu, ir tikai nepiemērots apģērbs. Jebkuriem laikapstākļiem var sagatavoties – es esmu gājusi arī ziemā, kad jūra aizsalusi. Protams, kā jau minēju, laika prognozi labāk pirms tam papētīt, lai vismaz apmēram zinātu, kam jāgatavojas, bet tajā pašā laikā jārēķinās, ka daba nav līdz galam prognozējama. Tāpat ir svarīgi sekot prognozētajai gaisa temperatūrai, ja paredzēts nakšņot dabā. Pavasarī naktis mēdz būt ļoti vēsas, un tad svarīgākais ir piemērots guļammaiss.
Kā tu vēl sevi uzturi formā – bez kādām fiziskajām aktivitātēm nespēj iedomāties savu ikdienu?
Tā kā mana dzīve pēdējos 10 gadus ir diezgan aktīva un dinamiska, tad arī manas aktivitātes ir daudzas un dažādas. Tām pievēršos periodiski vai sezonāli, bet vairāk vai mazāk fiziski aktīva esmu bijusi vienmēr. Man jau kopš bērnības ļoti patīk slēpot gan ar distanču, gan kalnu slēpēm. Tiesa, pēdējos gados ziemas sanācis vairāk aizvadīt siltākos pasaules ūdeņos un nostūros. Nodarbojos arī ar ūdens sporta veidiem – mana sirdslieta ir kaitbords, patīk arī peldēt, un pēdējās divās vasarās esmu atklājusi arī veiksērfu jeb sērfošanu uz viļņa, ko rada motorlaiva. Man pašai par pārsteigumu pēdējos gados esmu pievērsusies arī skriešanai. Lai gan man garo distanču skriešana nekad nav patikusi, tomēr pagājušajā ziemā dzīvojot uz laivas Karību salās, sapatu, ka man trūkst fiziskās aktivitātes, tādēļ sāku regulāri skriet. Sākumā tie bija pieci kilometri, ko skrēju ļoti lēnām. Cēlos agri, un skrēju pirms palika karsts. Regulāri skrienot, galu galā neplānoti satrenējos tā, ka, mājās braucot, piekritu draudzeņu aicinājumam skriet pusmaratonu. Es pati biju pārsteigta, ka man tas izdevās, jo, ja kāds man to būtu teicis pirms pāris gadiem, es tik tiešām neticētu. Skriešanas galvenais bonuss, manuprāt, ir tāds, ka tas ir labs kardio treniņš, ko var darīt jebkur un tam neko daudz nevajag – tikai piemērotus apavus.
Teksts: Liene Pālēna
Foto: no personīgā arhīva
Fotogrāfija kā piedzīvojums