Sportland Magazine aicināja alūksnieti Andreju Rastorgujevu uz nelielu sarunu.
Par Andreja plecu un rehabilitāciju
– Kas bija noticis ar Tavu plecu?
Andrejs: Operācija bija neplānota, tās iemesls bija daļējs plīsums kreisā plecā vienā no trim bicepsa piestiprināšanas vietām. Šis locītavas bojājums traucēja darboties uz pilnu atdevi. Spilgti atceros sāpes no pagājušās vasaras vidus, taču sākotnēji nepievērsu uzmanību un sāpes ignorēju, bet viss ticamāk traumu ieguvu kritiena rezultātā Eiropas Čempionātā un vasarā, palielinot slodzi, sāku just lielākas sāpes. Tomēr šogad nolēmu nopietnāk pievērsties šai lietai un ar LOV galveno ārsti nolēmām uztaisīt magnētiskās rezonanses izmeklējumu, pēc kā jau nākamajā nedēļā tika veikta operācija.
– Kā noritēja operācija? Ko tieš ķirurgs izdarīja Tavam plecam?
Andrejs: Ķirurgs veica endoskopisku operāciju, plecu neatverot vaļā pilnībā.
Caur četriem nelieliem, dažu milimetru lieliem dūrieniem plecā tika ielaista kamera un instrumenti, ar kuriem bojāto cīpslu piestiprināja pie kaula, jo vairs nebija kur atpakaļ pie pleca stiprināt locītavu.
– Kā norit rehabilitācija?
Andrejs: Sākotnēji pēc operācijas roku nevarēju kustināt sešas nedēļas un tā tika fiksēta ar speciālu bandāžu, un piestiprināta pie manis.
Parasti pilna rehabilitācija ilgst sešus mēnešus, taču pateicoties Sportland atbalstam, plānoju atgūt fizisko formu krietni ātrāk.
Esmu izgājis pasīvo rehabilitāciju, tagad norit tās aktīvā fāze un mēģinu atgūt rokas pilnīgu rotācijas spēju.
– Kā Tev palīdzēja Sportland?
Andrejs: Pirmo nedēļu pēc operācijas atpūtos, jo bija jālieto antibiotikas. Taču jau sākot ar otro nedēļu sapratu, ka varu veikt kardiotreniņus un sporta preču veikalu tīkls Sportland atbalstīja manu vēlmi, palīdzot ar stabilu velotrenažieri.
Tāpēc esmu ļoti pateicīgs Sportland par doto iespēju trenēties uz ruļļa. Vēl šodien atceros, kā pēc operācijas pie slimnīcas piebrauca Sportland busiņš ar šo lielisko velotrenažieri.
– Kā operācija ietekmē Tavu gatavošanos sezonai?
Andrejs: Bojātais plecs nebija tieši iesaistīts biatlona specifiskajā darbībā, taču operāciju nevarēja atlikt, jo pēc nepilniem diviem gadiem būs nākamās ziemas olimpiskās spēles un ķermeni jāfunkcionē perfekti.
Pēcoperācijas atlabšanas periodā organisms sākotnēji bija novājināts un vasarā jāizvairās no kondicionieriem un caurvēja, lai nesaķertu papildus infekcijas pēc tam, kad lietotas antibiotikas.
Uzskatu, ka organisms ir gudrs un šī bija zīme, lai es apstātos un sev teiktu – Andrej, sāc domāt! Salīdzinot ar citām starpsezonām, šī noteikti ir savādāka nekā visas iepriekšējās.
Atskats uz iepriekšējām sezonām
– Reizēm apstāšanās ir noderīga..
Andrejs: Kopā ar treneri izanalizējot aizvadītos gadus kopš Vankūveras olimpiādes, esam sapratuši, ka līdz šim neesam apstājušies un visu laiku esam sevi un līdzekļus ieguldījuši treniņos, tehnikā un mentāli esmu bijis iztukšots. Tāpēc šī apstāšanās man ir vērtīga, jo varu pavadīt laiku arī kopā ar ģimeni, kuru nekad neesmu redzējis tik maz, kā aizvadītājā sezonā un pirms Sočiem gatavojoties olimpiādei. Tikai tagad sāku morāli un garīgi atgūt savus spēkus.
– Bet arī turpmāk būsi ilgstoši prom no mājām..
Andrejs: Jā, bet tagad varu izmantot šo laiku un pārdomājot padarīto, esmu nonācis pie jaunām idejām, kā rīkoties tālāk. Pavasarī mūžībā aizgāja biatlona leģenda Klauss Zīberts, pie kura bija gods trenēties šaušanā. Lai arī apmeklēju viņa piemiņas pasākumu Vācijā, tikai tagad man atveras acis un vēl joprojām novērtēju viņa sniegtos padomus.
Tagad skatos uz daudzām lietām savādāk, tai skaitā, uz šaušanas tehniku, psiholoģiju un to, ko domāt šaušanas laikā. Saprotu, ka laikā, kad strādājām kopā, viņa padomus saklausīju savādāk un tikai tagad aptveru, ko viņš man gribēja pavēstīt un iemācīt.
Tāpēc ļoti novērtēju šo rehabilitācijas periodu, kas mani ir apstādinājis un varu izvērtēt sevi.
Finanšu lietas un gatavošanās nākamai sezonai
– Tavas aizvadītās sezonas vērtējums?
Andrejs: Sezonas pirmajā pusē zaudējām galveno sponsoru, kas viennozīmīgi ietekmēja rezultātus visas sezonas garumā.
Par personīgo naudu kopā ar treneri nopirkām slēpju servisa mašīnu – treku, kuru paši arī aprīkojām ar visu nepieciešamo.
Sezonas gaitā bija ļoti lielas grūtības segt finansējumu, lai ietu līdzi laikam un tehnoloģijām, kas attīstās lielā ātrumā. Trūka līdzekļu, lai samaksātu algas komandai, segtu pārlidojumus, slēpju sagatavošanu un citus izdevumus. Nemitīgā cīnīšanās par finansējumu ietekmēja manu sniegumu sacensībās, taču
tuvāko mēnešu laikā ceram nomaksāt pēdējos parādus, lai ar parādu pret sevi varētu startēt jaunajā sezonā.
– Kas ir Tavi galvenie atbalstītāji?
Andrejs: Liels paldies Latvijas Olimpiskajai vienībai (LOV) un tā personālām , Latvijas Olimpiskai komitejai (LOK) un solidaritātes programmai, kurai pateicoties, mums vairs nav jāīrē mikroautobuss par savu naudu, bet varam braukt ar Moller Auto sarūpēto Wolkswagen minivenu.
Foto: Andreja Rastorgujeva personīgais arhīvs
Sezonas vidū parādījās liels atbalstītājs – BTA.
Protams, visus budžeta robus uzreiz nevarējām nosegt pēc ģenerālsponsora zaudēšanas, taču BTA parādīšanās gada sākumā bija ļoti pozitīva.
Par atbalstu esmu pateicīgs arī Sportland, sporta uzturam SiS, Garmin un Veloatlaides. Manu atbalstītāju vidū ir arī Alūksnes pilsēta un novada uzņēmumi, starp kuriem varu minēt Meža sili, Abio, M krāsas. Federāciju atbalsta Arčers un Latvijas Gāze.
– Vai vari ieskicēt gatavošanos procesu jaunajai sezonai?
Andrejs: Treneris Berkulis sākumā bija satraukts, taču vienojāmies, ka bažām nav pamata un viss turpinās. Kopš operācijas pagājuši divi mēneši un viena nedēļa. Mēs visi kopā ar Latvijas Olimpiskās vienības ārstiem un vizioterapeitiem, visiem spēkiem cenšamies pēc iespējas ātrāk dabūt roku pilnai kaujas gatavībai.
Viss notiek caur ļoti lielam sāpēm, bet tur neko nepadarīt, jātur sāpēs.
Ļoti cītīgi strādājam, lai dabūtu rokai pilno amplitūdu, bet neiet tik ātri ka gribētos. Rokai ir jāatgūst spēks. Sāku pamazām skriet. Ārā braukt ar riteni. Pieslēdzu pamazām rollerslēpošanu, peldēšanu un spēku treniņus.
– Kad iecerēts rokās ņemt plinti?
Andrejs: Plānots, ka vēl paspēšu augustā.
– Treneri?
Ar mani turpinās strādāt Intars Berkulis, kā arī periodiski tiks piesaistīti divi konsultanti, kuri nodarbosies ar filmēšanu un video montāžu, kā arī komplekso sagatavošanās procesu.
– Smērētāji?
Andrejs: Viss atkarīgs no finansējuma apjoma, no kā atkarīgs, vai spēsim samaksāt algas. Ceru, ka izdosies iecerētā sadarbība ar federāciju un tā vismaz daļēji palīdzēs mazinās mūsu slogu slēpju sagatavošanas procesā.
– Kāda ir finansiālā situācija pirms gaidāmās sezonas?
Andrejs: Mūsu komandai šobrīd ir piesaistīti divi cilvēki, kas strādā finanšu lauciņā un meklē līdzekļus. Katrs dara savu darbu – treneris, konsultanti, menedžments, arī federācija attiecībā uz slēpju servisu. Tāpēc ceru, ka situācija uzlabosies.
– Nākamā sezona būs ar skatu uz olimpisko gadu..
Andrejs: Jā šajā starpsezonā bija iecerēts pamatīgs bāzes darbs, kurā likt pamatus sportiskajai formai, taču rokas atveseļošana samazināja šos plānus par vismaz 50 procentiem.
Visticamāk plānotais bāzes darbs iestiepsies jaunajā sezonā un turpināsies līdz gadu mijai.
Būs jāvērtē rehabilitācijas process, lai varētu teikt, ka būšu tas pats Andrejs ar to pašu ātrumu, tomēr pagaidām plānoju, ka startēšu jau pirmajos pasaules kausa sezonas posmos. Taču pieļauju, ka varu sākt startēt arī mēnesi vēlāk, ja nebūšu pietiekami rehabilitējies pēc rokas atveseļošanas.
– Pagājušajās sezonas kopvērtējumā izcīnīji augsto 20.vietu.
Andrejs: Un nācijas vērtējumā Latvijai palīdzēju izcīnīt 23.vietu. Protams, 20.vieta pasaulē skan labāk nekā 21.vieta, jo tad atrastos vien labāko TOP 30. Ja esi ārpus TOP 25, no Starptautiskās biatlona federācijas nesaņem daļēji apmaksātu dzīvošanu viesnīcās pasaules kausa pirmajos trijos posmos.
Psiholoģiski aizvadīto sezonu atceros kā nogurdinošu un to bija ļoti grūti izturēt, kaut reitinga ziņā sezona bija otra labākā manā karjerā. Bija liels sagurums un pašsajūta brīžam bija, pat varētu teikt, pretīga.
Cilvēks nav robots un nevar sacensībās atslēgt savas grūtības un emocijas. Visas ikdienišķās problēmas ietekmē rezultātu.
Šaušanas precizitāte un saslimšana sezonas ievadā
– Kādi bija lielākie pārdzīvojumi?
Andrejs: Ar prāmi biju ceļā uz pasaules kausa pirmo posmu Norvēģijā, kad
uzzināju, ka ģenerālsponsors pēkšņi lauž sadarbības līgumu.
Ierados nometnes dislokācijas vietā un pamatīgi saslimu uzreiz pēc pirmā treniņa.
Ķermeņa temperatūra sasniedza dzīvībai bīstamos 40 grādus,
dzēru paracetamolu un citas tabletes, lai nosistu temperatūru. Ātros nesaucu, nomuļļāju nedēļu un pēc tam ļoti slikti jūtos. Knapi vienu stundu varēju noslēpot.
Jau pašā sezonas sākumā sapratu, ka bez ģenerālsponsora esam parādos un nesapratām, kā varēsim tos atdot. Pirmajos trijos posmos tiku punktos, taču sezonas sākums bija daudz sliktāks nekā plānots,
tāpēc devos uz diezgan smagu treniņnometni, kas vēlāk deva pozitīvus rezultātus.
Nākamajos trijos posmos jau biju viens no ātrākajiem uz slēpēm. Sezonas gaitā uzlabojās arī šaušanas precizitāte, it sevišķi šaušana guļus. Savukārt šaušanu stāvus ietekmēja psiholoģiskais stāvoklis. Savas korekcijas ieviesa arī laidnes un pleca pozīcijas maiņa, kā arī darbs pie vācu speciālista Zīberta. Diemžēl konsultācijas netika pabeigtas trenera veselības problēmu dēļ. Piemēram, nepaspējām iziet šaušanas ātruma uzlabošanas kursu.
[Redakcijas piezīme: Ar Andreja un citu biatlonistu statistiku var iepazīties speciālā datubāzē]
– Kurš no šāvieniem ir psiholoģiski grūtākais?
Andrejs:
Jebkurš treneris pateiks, ka pēdējie divi šāvieni ir psiholoģiskie šāvieni.
– Tātad pēdējie divi..
Andrejs:
Jā, pēdējos divos sākas psiholoģija.
Piemēram, pirmajās trijās šautuvēs vari sašaut visus mērķus, taču pēdējā šautuvē ceturtajā un piektajā šāvienā vari visvieglāk kļūdīties. Protams, jāņem vērā arī citi apstākļi, piemēram, vēja pastiprināšanās sacensību gaitā vai arī temperatūras maiņa, kas var ietekmēt paklājiņa slidīgumu. Guļot uz tā, papildus jāsasprindzina muskuļi, la noturēt nepieciešamo līdzsvaru.
Psiholoģija un jauna filozofija
– Ko dari ar domām, kas iemetas galvā šaušanas laikā?
Andrejs: Liekas domas galvā var iemesties jau pirms šautuves un tad ir jādomā, kā ar tām tikt galā. Tur daudz nevajag.
Sava loma ir sacensību komentētājam, kurš stadionā sagaida biatlonistus un var ietekmēt psiholoģiski.
Protams, ne visus tas ietekmē. Tuvojoties šautuvei, esmu ne reizi vien dzirdējis savu uzvārdu un cīnījies par trijnieku, taču līdz šim nav izdevies tajā iekļūt.
– Nākošgad..
Andrejs: Jā, tas nenozīmē, ka tas nenotiks. Visam ir savs laiks. Līdz šim domāšana un galvenie mērķi man bija savādāki. Tagad es uz visu skatos vieglāk, jo līdzšinējais sasprindzinājums nedod kāroto rezultātu. Galvenais – esi tu pats un nepakļaujies bailēm. Bailes ir tikai bailes. Tās traucē. Nekas nemainīsies, ja es to neizdarīšu vai nepaveikšu, vai tieši otrādi, izdarīšu un sasniegšu cerēto mērķi. Nekas nemainīsies. Es varu būt tikai labāks un bailes var tikai traucēt. Ja izdarīšu, viss būs labi. Ja neizdarīšu, nebūs nekas. Pats galvenais ir cilvēki – mēs paši – noteiktā vietā un laikā.. Jāpieiet brīvāk gan pie šaušanas, gan pārējām lietām, lai viss notiktu pozitīvi un uzlādētu tālākam darbam, kā arī saņemtu papildus atbalstu.
– Sportland piedāvājums ar velotrenažieri nāca īstajā brīdī..
Andrejs: Jā, protams, gaidot pilnīgu atveseļošanos un sākot no nulles, man būtu nepieciešams ilgāks laiks, lai atgūtu savu fizisko formu.
Ar Sportland palīdzību rehabilitācija norit daudz straujāk. Šādas pozitīvas lietas ļoti palīdz, motivē un uzlādē.
“Sportland Latvija” valdes loceklis Sandijs Pinkulis pēc veiktās pleca operācijas pasniedz velotrenažieri Andrejam Rastorgujevam
– Pastāsti par saviem treniņiem! Kādus sporta veidus tajos iekļauj?
Andrejs: Pēc operācijas nevarēju skriet. Varēju tikai sēdēt uz velo trenažiera un mīt pedāļus. Starp sporta veidiem, kurus izmantoju iepriekšējās starpsezonās, varu minēt peldēšanu, riteņbraukšanu, rollerslēpošanu, airēšanu, vingrošanu, spēka vingrinājumus, akrobātiku, vieglatlētiku un citus sporta veidus. Piebildīšu, ka nevaru ilgstoši darīt vienu un to pašu.
Komandas gars un līdzjutēji
– Līdz šim esi bijis savrup no pārējās Latvijas komandas.
Andrejs: Ar izlasi un čaļiem attiecības man ir labas, bet arī šogad trenēšos un gatavošos sezonai atsevišķi no komandas, taču uz sacensībām mēs, protams, dodamies kopā – gan dzīvojam, gan startējam kopā. Ar komunikāciju mums viss ir kārtībā, taču trenējos pēc savas programmas, kas vēlreiz pamainījusies pēc pleca operācijas. Taču redzams, ka mana un trenera Intara Berkuļa individuālā sistēma strādā un esmu viens no ātrākajiem biatlonistiem pasaulē. Pagājušajā gadā atsevišķi strādāju pie šaušanas uzlabošanas un domāju, ka piestrādājot pie fiziskās kondīcijas, viss būs kārtībā.
– Ziemeļamerikas posmos palīdzēji Baibai ar slēpju smērēšanu.
Andrejs: Jā, mana servisa grupa palīdzēja visos trijos posmos, kuros viņa finišēja punktos. Līdz tam viņai neizdevās finišēt punktos. Viss bija pozitīvi un redzēsim, kā nākamajā sezonā realizēsies ieceres slēpju servisa ziņā, kur man ir vairākas idejas.
– Kā sajūti savus līdzjutējus?
Andrejs: Zinu, ka aiz manis stāv ļoti daudz cilvēku, kuri par mani fano un atbalsta pie TV ekrāniem, kā arī atsevišķos Pasaules kausos, Pasaules un Eiropas čempionātos. Cilvēki seko līdzi sagatavošanās posmā un varbūt sezonā no manis gaidīja vairāk. Līdzjutēji ir pozitīvs lādiņš, ko novērtēju.
Atceros uz pasaules čempionātu atbraukušos fanus, kuri atbalstīja mūsu komandu un sniedza pozitīvu lādiņu. Viņi, protams, grib, lai esmu visaugstāk un pārdzīvo par neveiksmēm.
Tad jārēķinās ar emocijām un katrs tās izpauž savādāk. Līdzjutēju dēļ gribas parādīt labāko sniegumu un pierādīt, ka visi kopā mēs varam paveikt ko tādu, lai lepotos ar padarīto.
– Kam jūti līdzi RIO olimpiādē?
Andrejs: Protams, turu īkšķus par visiem Latvijas sportistiem, kas aizbraukuši uz Rio. Sportā nekad nevar iepriekš pateikt, cik mūsējo tiks pie medaļām, tāpēc sports ir interesants. Katrā sporta veidā sacenšoties ar lielvalstīm, jārēķinās, ka vienam izcīnīt panākumus būs grūtāk. Šoreiz bija sīvāka konkurence, lai izturētu atlases sacensības un kvalificētos olimpiskajām spēlēm. Iespēju robežās sekoju līdzi visiem mūsu atlētu startiem.
– Paldies par sarunu un veiksmīgu atveseļošanos!
Andrejs: Paldies!
Serjogins un Liepiņa – jaunie Latvijas čempioni pusmaratonā