Kuldīgas pusmaratons ir senākais Bigbank Skrien Latvija posms, pastāstiet, kā pirms 11 gadiem, radās ideja par šādu pasākumu?
Kad pats kādus pāris gadus jau biju paskrējis un piedalījies sacensībās gan šeit, gan ārzemēs, saskatīju baisi lielu atšķirību organizēšanā – kā tas notiek Eiropā un pie mums. Tad pēc kāda vietējā skrējiena es teicu : “Nākošgad Kuldīgā būs tāds skrējiens, kādam jābūt kārtīgam pasākumam.” Tā kā biju saskatījis daudzas nepilnības tā laika organizētajos pasākumos, tad Kuldīgas 1. pusmaratons bija tiešām kā apvērsums – ieviesām ap 10 nebijušām novitātēm – maršutu pa pilsētu, nevis nomalēm, laika kontroli, komentētājus, muzikālo noformējumu, tūlītēju rezultātu atspoguļošanu, piesaistījām atbalstītājus un, protams, arī vietējos un kaimiņzemju elites skrējējus, lai būtu intriga. Vēlējos, lai šajās sacensībās ir uzsvars uz sportistiem – lai viņi jūtas labi.
Kādas bija sajūtas pirms pasākuma un kā tas izvērtās?
Tas bija izšķirošs moments – sapratu, ka no pirmā pasākuma būs atkarīgs, vai tam būs nākotne, vai nē. Protams, kad pēc tam nāca cilvēki un teica: “Beidzot! Beidzot Latvijā ir kārtīgs skriešanas pasākums,” bija gandarījums, ka izdevies ieviest rietumu sacensību organizēšanas pieeju. Tas atspoguļojās arī dalībnieku skaitā – ja parasti skriešanas sacensībās Latvijā tolaik bija knapi ap 100 dalībniekiem, tad uz Kuldīgu sabrauca vairāki simti. Šajā gadā bija arī aizraujoša cīņa līderu vidū – starp Aigaru Fadejevu un Sandi Brālīti.
Varbūt palicis atmiņā kāds īpašs moments no 1. Kuldīgas pusmaratona?
Spilgti atmiņā iespiedies brīdis, kad pie manis pienāca tā brīža Latvijas Skriešanas centra vadītājs, kurš teica: “Klausies, Ivar, tagad tu esi uzlicis tik augstu latiņu, ka mēs vairs netiekam līdzi.” Arī viņš saskatīja tās lielās pārmaiņas, ko bijām radījuši – noorganizējuši pirmo eiropeisko tautas sporta skrējienu. Interesanti bija arī tas, ka uz šo pasākumu bija atbraucis piedalīties arī Aigars Norde. Nākošajā gadā Rīgas maratonā bija redzams, kur viņš smēlies idejas (smejas) un skrējiena organizācija bija pavisam citā kvalitātē. Bet es neskaužu, man liels prieks, ka viss tā izvērtās.
Un tad pēc pāris gadiem dzima skriešanas seriāls Skrien Latvija (nu jau Bigbank Skrien Latvija) – runā, ka arī tā pamatakmeni esat ielicis…
Pēc otrā Kuldīgas pusmaratona redzējām, ka arī citas pilsētas sāk sarosīties un veido līdzīgus pasākumus. Sapratu – ja būs tik daudz dažādu skrējienu, vienkārši pietrūks sportistu. Tāpēc radās doma par seriālu. Bija priekšlikums izvēlēties 5 pilsētas un veidot vienotu pasākumu, kur katrs posms ir atšķirīgs, ar kaut ko unikāls, tāds, lai tie neatkārtotos, bet viens otru papildinātu.
Skaidrs ir tas, ka tolaik skriešana nebija tik populārs tautas sports, kā tas ir tagad. Kā toreiz izskatījās dalībnieku rindas?
Atšķirība ir ļoti liela – kādreiz skriešanas sacensības pulcēja ļoti labus amatierus un profesionāļus. Tādus, kuri blociņā kalkulēja savus rezultātus un prātoja, kā katrā nākošajā skrējienā kaut par dažām sekundēm uzlabotu sniegumu. Iesācēju tolaik uz starta bija ļoti maz. Tagad viss ir otrādi – amatieri pazūd uz lielās iesācēju masas fona. Skrējēju skaits kopumā pieaug – ja kādreiz riteņbraucēju bija vairāk, tad tagad skrējēju skaits pret riteņbraucējiem strauji progresē.
Vai 2005. gadā vispār varējāt iedomāties, ka no pasākuma ar dažiem simtiem dalībnieku, šogad tas kopīgā startā apvienos vairākus tūkstošus?
Iedomāties varēju, jo biju pabraukājis pa sacensībām Eiropā un redzēju, ka skriešana ir masu sports un varētu par tādu attīstīties arī šeit Latvijā. Vienkārši skriešanas sacensības jāorganizē kā aizraujošs pasākums, kas ir interesants gan dalībniekiem, gan līdzjūtējiem un lai tie, kas stāv malā vai sēž dīvānā, ceļas kājās un arī sāk skriet.
…un tad vienā brīdī viņi to sāka darīt – un dalībnieku skaiti skriešanas pasākumos divkāršojās, trīskāršojās. Kā jums šķiet, kas bija tas, kas piesaistīja cilvēkus?
Tā noteikti bija šo jauninājumu ieviešana – ka tās vairs nebija vienkārši skriešanas sacensības, bet kā īpašs notikums un pasākums. Papildus dzirksteli deva arī Jeļenas Prokopčukas esamība – viņa vienmēr bija klāt, piedalījās, teica uzrunu – tas cilvēkus iedvesmoja, radīja intrigu par rezultātu un arī kaut kādā veidā radīja vilkmi, kas sāka pulcēt masas.
Ko jūs kā ārsts varētu teikt par šo tendenci sabiedrībā, ka skriet sākuši pat skeptiskie un dīvāna deldētāji?
Tas tā patiesi ir – to es redzu arī Kuldīgā. Kādreiz pa pilsētu neviens neskrēja, pa kluso brauca uz mežu un skrēja pa takām, toties tagad viņi vienkārši iziet ārā no mājas un skrien. Daudz vairāk ir to cilvēku, kuri uzdrīkstas – neskatoties uz savām spējām, fizisko sagatavotību, vecumu. Savukārt jauniešiem tā ir kā modes tendence, jo sportot – tas ir stilīgi. Protams, vienmēr būs sabiedrības daļa, kura nesaprot, ka ir jārūpējas par veselību. Tomēr tā veselīgā daļa kļūst proporcionāli lielāka – latvieši kļūst veselāki un kustīgāki. Un, lai gan aktīvi dzīvojot gadās kādas traumas, tas ir nesalīdzināmi mazāks nodarījums veselībai nekā, ja vispār neko nedari.
Kā ir ar jums pašu – vai pats esat aktīva dzīvesveida piekritējs un skrējējs no mazām dienām?
Neesmu skrējējs no mazām dienām. Biju nepazinīgs savas veselības šķērdētājs – biju kaislīgs smēķētājs. Taču tad, kad sāka rasties veselības problēmas, vienā dienā nometu nost un sāku pa mežu skriet. Un jau nākošajā gadā sāku ķert rajona ātrākos skrējējus. Kad sāku nodarboties ar skriešanu man bija ap 40. Aktīvi startēju sacensībās – līdz pat 29 reizēm gadā un itin bieži stāvēju uz goda pjedestāliem – pirmais trijnieks vai sešinieks bija norma.
Ar kurām distancēm sākāt? Un kā pieauga apetīte pēc arvien garākām distancēm un ultrām?
Sāku ar krosa seriāliem, kas bija apmēram 5 kilometrus gari. Jutu, ka strauji progresēju, un tad jau tas arī ir loģiski, ka visiem amatieriem 42 kilometri ir tāds mazais sapnītis. Pirmo klasisko maratonu noskrēju Biķerniekos – biju pārmocījies, bet laimīgs. Laimīgāku cilvēku par mani tobrīd nevarēja atrast.
Esat noskrējis ne vienu vien maratonu, varbūt ir tādi, kas palikuši atmiņā vairāk kā citi?
Visemocionālākais bija Sahāras maratons, kas notiek Rietumsahāras bēgļu nometnēs Alžīrijā. Tas bija solidaritātes maratons, kur es biju pirmais no Latvijas, kas tur piedalījās. Dzīvojām bēgļu teltīs, viņu nometnēs, tas bija ļoti iespaidīgi un unikāli.
Savukārt lielākā uzvara pār sevi bija Alpu maratonā Davosā, kur bija 2 reizes jāveic uzskrējiens līdz 2600metru augstumam. Distance bija 42kilometri un nevar pat izstāstīt, cik ļoti gaidīju finišu. Otrs spilgtākais skrējiens bija 57 kilometru garais bezceļu ultramaratons Islandē. Tas notika drausmīgos apstākļos – bija auksts, kādi 9 grādi, lietus, vējš. Mana sieva bija atbraukusi mani atbalstīt un īsi pirms starta atņēmu viņai pat jaku, jo sapratu, ka ir traki vēsi (smejas). Viņai līdzjutēju autobusā bija citas siltas drēbes, tā kā viss kārtībā – aukstumā viņu neatstāju.
Ir dzirdēts, ka jūsu dārzā katra noskrietā maratona apliecinājums ir iestādīta eglīte – pastāstiet, kā tas viss aizsākās?
Man dārzā sākumā jau bija kādas 3 eglītes un tad izdomāju, ka nav liela māksla aizbraukt uz stādaudzētavu un tās iegādāties. Tāpēc izdomāju, ka būs interesantāk, ja katru noskrieto maratonu simbolizēs eglīte. Tiku līdz skaitam 26. Tad dzīvē sāka rasties citas nodarbes. Vairs tik aktīvi neskrēju, ka arī sapratu, ka nevarēšu noskriet tik daudz maratonus, cik man gribas eglītes. Šobrīd man jau ir ap 300 skujkoku – tādu dendrāriju esmu izveidojis! Apmēram 92 no tām ir egļu šķirnes, 30 – baltegles un pārējie ir citi skujkoki.
Taču jau pēc 2 nedēļām Kuldīgā jau 11. pusmaratons. Vai pats šogad Kuldīgā skriesiet un esat nospraudis kādu mērķīti?
Skriešu gan! Šobrīd gan cīnos ar raksturu, lai tam sagatavotos. Pagājušogad skrēju uz veciem lauriem. Šogad, ja pusmaratonu noskriešu zem 2 stundām, būšu ļoti laimīgs.
Kāpēc ikvienam ir vērts skriet Kuldīgā, kas šeit ir tik īpašs?
Apliecinājums tam, ka Kuldīgā ir ļoti daudz kā īpaša ir tas, ka pilsētā ir ļoti daudz viesu neatkarīgi no tā, vai šeit notiek kāds pasākums vai nē. Kuldīga ir kā magnēts, kas pievelk. Katru gadu ir kāda jauna, renovēta vieta vai objekts, piemēram, šogad – Ēvalda Valtera piemineklis, pie kura visi stāv rindā, lai nobildētos, sadzerot tēju ar viņu. Protams, mūsu vizītkarte ir ūdenskritums. Kāpēc ir vērts skriet? Šo var uzskatīt par Bigbank Skrien Latvija šūpuli, mēs bijām pirmie, kas to aizsāka, tāpēc ir goda lieta un pienākums šeit noskriet. Pirms pāris gadiem šis tika dēvēts par karstāko maratonu Baltijā! Met sev izaicinājumu – esi džeks? Vari paņemt karstāko skrējienu Baltijā? Pierādi! Katrā gadījumā nav neviena iemesla, kāpēc nebraukt uz Kuldīgu!
Un ko novēlat ikvienam Kuldīgas pusmaratona dalībniekam?
Novēlēšu to, kā pašam gribētos justies – noskriet viegli, ar prieku, lai finišā var sasmaidīties ar citiem dalībniekiem un atbalstītājiem! Galvenais ir justies lieliski! Līderiem novēlu jaunus rekordus – lai krīt Kuldīgas pusmaratona rekords un lai rekorda gāzējs ir no Latvijas!
Kristaps Bērziņš izvirzās Bigbank Skrien Latvija sezonas kopvērtējuma vadībā