Oktobra sākumā, tikko atgriezies no kalnu ceļojuma Tibetā, Kristaps Liepiņš piekrita pastāstīt par trim Eiropas lielākajiem alpīnisma svētceļojumiem, kurus apvītās slavas dēļ var dēvēt par zīmoliem. Attiecīgo virsotņu apgūšana daudzu acīs kļuvusi par tikpat nopietnu sociālā statusa atribūtu kā noteikta ražotāja pulkstenis vai automašīna. Vienlaikus šī situācija nopietni saasinājusi jautājumu par drošības līmeni kalnos, jo virsotņu iekarotājiem bieži trūkst vajadzīgo prasmju un zināšanu. “Kalnu gidiem tie ir paši labākie klienti, jo ātri var griezties atpakaļ mājās, – tā sakot, atvainojiet, bet jūsu sagatavotība ir par švaku…” smejoties saka Kristaps, taču pēc tam nopietni piebilst, ka joki tomēr mazi: “Ejot kalnos bez atbilstīgas sagatavotības vai ekipējuma, potenciālām briesmām tiek pakļautas arī glābēju un pārējo kāpiena dalībnieku dzīvība.” 
MONBLĀNS
Alpu kalnu grēdas un Rietumeiropas augstākā virsotne (4810 m) alpīnistus no visas pasaules piesaista ne tikai ar savu “augsto” statusu, bet arī tāpēc, ka tā tiek uzskatīta par relatīvi viegli sasniedzamu. Ļoti daudziem ar Monblānu saistās pirmā nopietnā un nereti vienīgā alpīnisma pieredze, citiem kāpšana tajā kalpo kā sagatavošanās tehniski sarežģītākiem kāpieniem.
Tomēr Monblānam, tāpat kā jebkuram kalnam, ir vairākas sejas, precīzāk – nogāzes. Katra piedāvā pilnīgi atšķirīgu kāpšanas pieredzi. “Kad deviņdesmitajos gados pirmo reizi ierados Monblānā, es atteicos ar pārējiem kāpt pa klasisko maršrutu un devos kāpt pa klintīm,” Kristaps atceras, kā, pirmoreiz saticies ar leģendāro virsotni, spītīgi uzgriezis muguru un nosolījies tajā uzkāpt pa kādu cienījamāku maršrutu. Dažus gadus vēlāk, ziemā, tas izdevies kopā ar diviem ievērojamiem Krievijas un Ukrainas alpīnistiem, kāpienu sākot no Itālijas puses. “Mēs kāpām pa austrumu sienu, nevis kori un darījām to ļoti ātri, fast and light stilā, virves izmantojot tikai pašā sarežģītākajā posmā. Virsotnē bija mīnus 25 grādi,” viņš atceras savu pirmo neaizmirstamo kāpienu Monblānā. “Tā bija ideāla šoka terapija, kurai biju gatavojies daudzus gadus,” viņš piebilst.
Taču arī klasiskā maršruta vieglums nereti izrādās mānīgs. “Esmu redzējis, kā cilvēkus, kas Monblānā kāpj džinsos un parastās ielas saulesbrillēs, vēlāk ved lejā pie rokas, jo viņi ir apdedzinājuši acis un iedzīvojušies tā sauktajā sniega aklumā, kurš var ilgt pat trīs dienas,” stāsta Kristaps.
Tomēr Monblāns sava demokrātiskuma dēļ ir un paliek visvairāk apmeklētā virsotne Eiropā. Alpīnisma pamata prasmes apguvušie kāpēji tajā var kāpt vienatnē vai draugu lokā, turpretī cilvēki bez nopietnām kāpšanas iemaņām, taču ar atbilstīgu fizisko izturību Monblānā var uzkāpt gida pavadībā.
MATERHORNS
Šveices un Itālijas robežvirsotne (4478 m), kuras siluets iemūžināts arī uz slavenā vietējās šokolādes zīmola iesaiņojumiem un kārbām, ir daudz prasīgāka attiecībā uz kāpēju pieredzi un iemaņām. Jau no pirmā acu uzmetiena Materhorns kardināli atšķiras no lēzenā Monblāna, – tam ir stāva un izteikti zobaina kore. Lai arī no tehniskā alpīnisma viedokļa tā tiek pieskaitīta pie vidēji sarežģītām virsotnēm, šis kalns laika gaitā ir paņēmis simtiem dzīvību un tiek uzskatīts par vienu no bīstamākajām Alpu smailēm.
“Tas ir ļoti dzīvs kalns, akmeņi krīt regulāri, kā tādas aviobumbas,” saka Kristaps, gandrīz kā murgu atceroties pirmo mēģinājumu kāpt Materhornā pa vienu no netradicionālajiem – dienvidaustrumu sienas – maršrutiem. Kopā ar vairākiem Latvijas alpīnisma vecmeistariem viņi toreiz piekopuši Kristapam nepievilcīgo ortodoksālo kāpšanas stilu. Pieveikuši divas trešdaļas kalna, viņi sniegputenī pārlaiduši nakti uz apsniguša sienas plaukta un nolēmuši atkāpties, laižoties lejup pa ūdenskritumu malām kādā dziļā sienas kuluārā. “Mēs bijām pārāk smagnēji un lēni. Šajā virsotnē ir jākāpj iespējami mazā sasaitē, turklāt saskaņoti un ātri,” viņš tagad secina.
Komerciālajā alpīnismā par zināmu virsotnes sarežģītības mērauklu var uzskatīt gidu attiecību pret kāpēju skaitu. Kāpjot Monblānā uz vienu gidu ir aptuveni seši, maksimums, desmit, divpadsmit kāpēji, turpretī Materhornā šī attiecība ir viens pret viens, maksimums, divi. Kristaps saka: ja kāds gids piedāvā uzvest vienlaikus vairāk klientu, visticamāk, kaut kas nav kārtībā.
Populārākais maršruts uz Materhorna virsotni ved no ziemeļu puses Šveicē, kuru itin bieži, vēloties sevi pierādīt vai pārbaudīt, mēģina pieveikt arī kāpēji no Latvijas. Izvēlēties šo kalnu par pirmo nopietno alpīnisma pārbaudījumu nebūtu prāta darbs. Tomēr arī Materhornā var uzkāpt jebkurš fiziski labi sagatavots cilvēks – ar nosacījumu, ka vēlmi papildina mērķtiecība, atbilstīgi veikta sagatavošanās un arī veiksme, bez kuras alpīnismā neiztikt. Kaut vai attiecībā uz laikapstākļiem. 
EIGERS
Vēl viena virsotne (3970 m) Šveicē. Tās leģendām apvītā slava galvenokārt saistīta ar ziemeļu puses sienu, kura alpīnistu aprindās tiek dēvēta arī par slepkavsienu. Visu pagājušā gadsimta pirmo pusi turpinājās cīņa par šā maršruta pirmkāpēja godu, līdz 1938. gadā to pirmoreiz veica Austrijas un Vācijas alpīnistu apvienotā komanda.
Mūsdienās arī kāpieniem pa Eigera ziemeļu sienu ir pieejami gidu pakalpojumi. Vienā piegājienā tie nemēdz ņemt līdzi vairāk par vienu kāpēju, turklāt obligāta ir ne tikai iepriekšēja alpīnisma pieredze, bet arī vairākkārtēji savstarpēji veikti kāpieni mazāk bīstamos kalnu maršrutos.
Arī Kristapam Liepiņam kāpiens pa Eigera ziemeļu sienu joprojām ierakstīts vēlmju un paveicamo lietu sarakstā. “Vairāki cilvēki man ir jautājuši – vai mēs kopā varētu uzkāpt šo maršrutu?” viņš stāsta. “Lielākoties mana atbilde ir apstiprinoša. Taču ar piebildi, ka līdz tam kopīgi pieveicam vairākus citus alpīnisma maršrutus un izdarām vēl daudzus priekšdarbus.” Pagaidām neviens šo atlasi nav izturējis.
Daudzas problēmas, ar kurām saskārās pagājušajā gadsimta sākuma alpīnisma ēras pārstāvji, mūsdienās ir mazākas. Vismilzīgākais lēciens veikts ekipējuma jomā, vairākos faktoros ievērojami samazinot dzīvības briesmu risku. “Mūsdienās pieejams apģērbs, kurā praktiski nav iespējams nosalt, taču ne visi ir gatavi šādā drošībā ieguldīt līdzekļus,” saka Kristaps, lai arī atzīst, ka teorētiski gandrīz jebkurā virsotnē var uzkāpt arī krosenēs, ja tikai māki un gribi. Taču mūsdienu alpīnismā pats būtiskākais ir prasme izvēlēties īsto instrumentu īstajā brīdī, turklāt zināt, kā to pareizi lietot. “Kāpjot kalnos, paļauties tikai uz veiksmi nav prāta darbs. Ir reizes, kad pretī nostājas visi iespējamie apstākļi.”
Kā izvēlēties pareizu ekipējumu?