Latvijas virslīgas sponsors otro gadu ir arī veikalu tīkls Sportland un zīmols Nike. Uz sarunu esam aicinājuši virslīgas izpilddirektoru Emīlu Latkovski.
Pastāstiet par Latvijas futbola virslīgas sadarbību ar veikalu tīklu Sportland. Kādi ir pozitīvie akcenti?
Gribu uzreiz piebilst, ka šī sadarbība ar Sportland nav nošķirama no sadarbības ar Nike. Šis ir otrais gads, kad Latvijas futbola virslīga sadarbojas ar Nike, līdz ar to arī ar Sportland, kas ir mūsu tehniskie atbalstītāji. Esmu par sadarbību ļoti priecīgs un pilnībā apmierināts, jo kompānijas vadība ir ļoti ieinteresēta un orientēta uz to, lai kopīgi ar sadarbības partneriem sasniegtu rezultātus un celtu sporta līmeni. Patīk, ka, saliekot abas puses kopā, rezultātā sanāk nevis divi, bet trīs, kas nozīmē – nonākot pie rezultāta, mēs katrs aizejam ar 1,5, tātad esam katrs kaut ko ieguvuši. Man patīk, ka Sportland grib, lai futbols attīstās, un ka mēs strādājam kopā. Sadarbība nebeidzas ar to, ka Sportland mums iedod Nike bumbas un mēs izliekam banerus. Mēs kopīgi domājam, kā popularizēt futbolu, kā ieviest jaunas lietas. Ļoti liela Sportland vērtība ir tā, ka viņiem kā veikalu tīklam ir ļoti liela cilvēku apmeklētība, kas ir mūsu tiešā auditorija, un tā ir ļoti laba iespēja vēlreiz uzrunāt futbola interesentus un parādīt tiem, ka Latvijā ir futbols. Tā ir arī iespēja reklamēt spēles, par tām aktīvi atgādinot. Visos Sportland veikalos jau pērn televizoru ekrānos tika rādīti virslīgas spēļu kalendāri. Piemēram, Jelgavas veikalā varēja redzēt, kad FK Jelgava aizvadīs tuvākās virslīgas spēles.
Veikalos tiek izvietoti arī dažādi futbola atribūti, plakāti. Futbola zonās ne tikai var redzēt, kā Neimars ar Nike bučiem darbojas, bet parādām arī to, ka mums ir savi vietējie futbola varoņi, spēlētāji, kuri var līdzvērtīgi piesaistīt uzmanību, būt kā reklāmas materiāls.
Šāgada virslīgas sezonas atklāšanas prezentācija notika tirdzniecības parka Alfa veikalā Sportland. Mēs gribējām tuvināties futbola un sporta videi. Atklāšanas laikā uz lieliem ekrāniem rādījām foršu, interaktīvu materiālu. Apmeklētāji visi kā viens atzina, ka prezentācija esot bijusi visaugstākajā līmenī un labākajās Eiropas futbola tradīcijās. Tagad ir izaicinājums arī pašu futbola spēli pacelt līdz visaugstākajam Eiropas līmenim. (Smaida.)
Ko emocionāli šī sadarbība ar Sportland jums nozīmē?
Tā noteikti ir profesionalitāte. Ir svarīgi, ka blakus ir profesionāļi, kas grib un var strādāt pēc labākās pasaules prakses un ir mums līdzīgi domājoši. Es negribētu Sportland saukt tikai par virslīgas sponsoru, bet arī par sadarbības partneri. Arī mēs mēģinām viņiem palīdzēt ar veikalu popularizēšanu, savukārt viņi mums palīdz ar futbola popularizēšanu. Ir drošības izjūta, jo uz viņiem var paļauties. Savukārt Nike ir pasaules zīmols numur viens. Man personīgi ļoti simpatizē šā zīmola filozofija, un ar katru gadu viņi kļūst arvien lielāki, iekaro spēcīgākas pozīcijas pasaules futbolā. Arī visu, kas saistīts ar Nike reklāmu, mārketinga materiāliem, ir ļoti interesanti pavērot un pamācīties, kā tas tiek veidots. Latvijas virslīgā šobrīd tiek spēlēts ar identiskām Nike bumbām, kādas ir Anglijas premjerlīgā, Itālijas Serie A un Spānijas La Liga.
Ir sākusies 2015. gada virslīgas sezona. Kādas cerības jūs uz to liekat?
Šogad kopā ar Latvijas Futbola federāciju esam uzsākuši kampaņu “Tīra spēle”, uzsveram spēli bez rezultātu sarunāšanas, bet ne tikai, jo futbols visā pasaulē saskaras ar globālām problēmām, tādām kā rasisms, diskriminācija, huligānisms, simulēšana. Ar “Tīru spēli” gribam iestāties par futbola kultūras celšanu, lai tā būtu patīkama spēle, lai vairāk būtu pati spēle un mazāk šo negāciju. Gribam paši apzināties un arī citiem likt saprast, ka futbola pamatā ir pati spēle. Tās negācijas, kas kaitē šim sporta veidam, nedrīkst pieļaut. Mums visiem kopā ir par to ļoti strikti jāiestājas, un nedrīkst būt nekādas tolerances pret to. Ir cerība, ka esam uz pareizā ceļa. Samazinot komandu skaitu virslīgā uz astoņām, mēs iegūsim kvalitāti, nevis kvantitāti. Esmu pārliecināts, ka šīs astoņas komandas var parādīt labāku, kvalitatīvāku čempionātu nekā desmit, kā tas bija iepriekš. Ceru, ka čempionāts būs ļoti konkurētspējīgs, ka būs sīvas cīņas gan tabulas augšgalā, gan apakšgalā, ka nebūs izteiktu līderu un izteiktu atkritēju. Lai ir spriedze no pirmās līdz pēdējai kārtai, kur arī tiks noskaidrots čempions un medaļu ieguvēji. Tas ir pats interesantākais, kas patīk arī futbola līdzjutējiem. Šobrīd reāli piecas komandas varētu cīnīties par vietu uz goda pjedestāla, arī pārējās cīņas par zemākām vietām būs interesantas. Šīs visas astoņas komandas raugās ilgtermiņā, jo futbolā grib palikt uz pieciem, desmit, divdesmit gadiem, tāpēc domā arī par jaunatni. Visām ir jaunatnes sistēmas, tās grib attīstīt infrastruktūru un ieguldīt. Ir tiešām tāda pārliecība, ka ar šīm komandām mums izdosies celt kopējo līmeni.
Vai kampaņa “Tīra spēle” ir atvasināta no starptautiskajām kampaņām “Fair Play” un “Respect”?
Jā. Gan FIFA, gan UEFA izvērš dažādas kampaņas pret lamāšanos, pret smēķēšanu, pret diskrimināciju, bet mēs to visu cenšamies aptvert vienā konceptā, un tas ir vistuvāk “Fair Play” idejai. Viens no variantiem mums bija kampaņu saukt arī “Godīga spēle”, bet es personīgi gribēju atturēties no šā nosaukuma, jo vārdam godīgs diezgan tiešs antonīms ir negodīgs, līdz ar to mēs sašaurinām visu kampaņu ar cīņu pret negodīgu spēli, bet tīrs vai balts ir jau uztverams plašāk. Arī vizuāli pateicīgāka ir “Tīra spēle”, kur ir tikai četri burti katrā vārdā.
Kādi jums kā virslīgas izpilddirektoram ir galvenie šīssezonas izaicinājumi?
Galvenais izaicinājums ir turēt ieņemto kursu uz futbola vides sakārtošanu. Tas nemainīsies vēl vismaz piecus gadus, un –vienalga, vai nu to darīšu es vai kāds cits –, tas ir pamatnosacījums, lai vispār būtu vērts kaut ko darīt tālāk. To nevar sakārtot vienā sezonā vai vienā mēnesī. Manā darbības laikā, protams, ir redzamas pārmaiņas, bet rezultātu īsti varēsim redzēt tikai pēc pieciem gadiem.
Šīssezonas mazais uzdevums, ko paši sev esam izvirzījuši un ceram arī realizēt, ir iekļūt kādā lielajā televīzijā un pārraidīt vismaz desmit spēļu kādā vadošajā televīzijas kanālā. Situācija, protams, nav normāla, ka mums par šīm translācijām liek maksāt Latvijas sportam lielu naudu: 3000–3500 eiro (atkarībā, vai ir jābrauc ārpus Rīgas vai nav). Tā ir summa, ko nevar savākt no reklāmdevējiem. Ņemot vērā to, cik šobrīd populārs ir futbols, tas neatmaksājas. Bet kopā ar Latvijas Futbola federāciju esam vienojušies, ka dotēsim šīs translācijas no savas puses un kādu daļu dos sponsori. Šīssezonas griezumā tas mums budžetā dos mīnusus, finansiāli tas nav izdevīgi, taču šis solis jāveic, jo citādi mēs nevaram izrauties no šā riteņa, – ja tu neesi televīzijā, uz tevi nopietni neskatās un tu nevari piesaistīt lielas naudas, bet, kamēr tu nepiesaisti lielas naudas un uz tevi nopietni neskatās, tikmēr arī televīzijas par tevi nopietni neinteresējās. Tas ir tāds apburtais loks. Mums ir nepieciešams no savas puses šeit investēt, lai atgrieztu futbolu aktīvākā apritē, jo televīzija tomēr ir liels spēks.
Kā vēl var paaugstināt futbola popularitāti Latvijā vai vismaz sasniegt kaimiņvalstu līmeni?
Igaunijā arī stadioni ir tukši. Šķiet, ka tur ir viens no vissliktāk apmeklētajiem nacionālajiem čempionātiem Eiropā. Lietuvā situācija gan ir labāka, bet vislabākie rādītāji no mums tuvākajiem kaimiņiem ir Polijai, Slovākijai. Tur tiešām spēles pulcē ievērojami vairāk cilvēku. Domāju, problēma ir tajā, ka nav strādāts pietiekami daudz. Kādā brīdī futbols ir bijis izlaists no rokām, līdz ar to rezultāts ir loģisks. Futbols, tāpat kā jebkurš cits sporta veids, ir vienkāršs izklaides produkts, veids, kā pavadīt laiku. Nav strādāts un domāts par to, kā cilvēki, atnākot uz stadionu, jūtas – ar kādām emocijām atnāk, ar kādām aiziet, ko vēl spēles laikā piedāvāt. Nav regulāri strādāts ar medijiem, lai atspoguļotu spēles, tāpēc futbols ir palicis it kā aizmugurē un cilvēki izvēlas citas izklaides. Nevar arī teikt, ka citi sporta veidi būtu kaut kur tālu tikuši, – Latvijas čempionāts hokejā vai basketbolā arī ir tādā pašā līmenī, ja ne zemākā. Manuprāt, beidzamajā laikā Latvijā mums ir bijušas divas komandas, kas pulcēja cilvēkus un radīja interesi par komandā notiekošo tādā līmenī, ka tas bija interesanti reklāmdevējiem, – tās ir Dinamo un VEF. Ar Dinamo nav skaidrības, kas tālāk notiks, un arī VEF vairs nav ar tām pašām ambīcijām, kādas bija pirms tam. Un tas atspoguļojas arī skatītāju apmeklētībā. Laiku pa laikam aizeju uz VEF spēlēm un redzu – skatītāju ar katru reizi kļūst arvien mazāk. Tāpēc ir svarīgi – un to mēs gribam arī futbolā izdarīt –, ka šīs komandas ir stabilas, ar savu jauniešu sistēmu, kurām ir cilvēkresursi, kas var papildināt galvenās komandas. Lai viņiem būtu spēcīgas pozīcijas ar spēcīgu pašvaldību atbalstu. Spēcīgs sponsoru atbalsts, spēcīga infrastruktūra. Šie klubi varbūt vienu sezonu nospēlē veiksmīgāk, otru neveiksmīgāk, bet tie nekur nepazudīs. Bet tāds mākslīgi radīts projekts kā Dinamo – negribu viņus kritizēt, bet tas ir mākslīgi radīts, – turklāt, ja nav viena sponsora, tad viss, stāsts ir beidzies.
Vai jūs piekrītat apgalvojumam: ja būs sportiskie rezultāti, tad būs arī skatītāji?
Ne tikai, bet viens no galvenajiem faktoriem tas ir. Ja ir spēlētāji, kas var pievērst pasaules uzmanību, viņiem cilvēki seko līdzi arī šeit. Kad Latvija iekļuva Euro 2004, arī virslīgā spēļu apmeklējums bija pavisam cits, arī izlases spēles apmeklēja lielāks cilvēku skaits. Tāpat žurnālos tika apskatīti futbolisti, viņu privātā dzīve, un futbols bija TOP līmenī kā sports. Tas ir lielisks paraugs, kā rezultāti ietekmē šo interesi par sporta veidu. Bet, no otras puses, ja būtu pamats un būtu strādāts ar līdzjutējiem jau pirms 2004. gada, Euro 2004 pievilktu vēl klāt skatītājus un mums būtu ļoti laba bāze, no kuras augt tālāk. Pludmales volejbols ir labs paraugs, kā piesaistīt cilvēkus, jo par šo sporta veidu pirms septiņiem gadiem neviens neko nezināja, bet pēc veiksmīgiem startiem tas ir uz tāda viļņa, ka visi seko līdzi, visi zina spēlētājus un ļoti daudz jaunu cilvēku iesaistās pludmales volejbolā. Un sportisti pāriet no zāles volejbola uz pludmales volejbolu.
Vai virslīga kā īpaši strādā arī ar futbola līdzjutējiem?
Mēs cieši strādājam ar medijiem, gribam, lai informācija tiek kvalitatīvi atspoguļota. Paši strādājam ar sociālajiem tīkliem, piedāvājot informāciju, fotogrāfijas. Mēģinām lielākās sezonas spēles popularizēt, bet konkrēti ar līdzjutējiem strādā mājinieku klubi, tie, kas uzņem pie sevis spēles. Ar klubiem runājam, meklējam risinājumus, pamainām komercreglamentu, meklējam iespējas, lai skatītājiem stadiona apmeklējums ir patīkams piedzīvojums. Bet mēs, protams, klubus mudinām, lai notiktu darbs ar skatītājiem. Šogad ieviesām tādu jaunumu, ka uz visām spēlēm obligāti jābūt ieejas maksai, jo bez maksas ieejas degradē futbola projektu un tam zūd vērtība cilvēku acīs. Nav pareizi, kā basketbola klubs Barons kādreiz dalīja ielūgumus visiem bez maksas, bet ilgtermiņā rezultātā cilvēki vairs nesaprata, kāpēc viņiem par basketbola apmeklējumu būtu jāmaksā, jo tas taču pienākas par brīvu. Arī futbolā mēs sakām: lieciet tādu cenu, kā gribat, izdomājiet, kāda ir piemērota vietējiem līdzjutējiem, jo Rīgā ieejas maksa uz futbola spēlēm būs citāda nekā Gulbenē. Lieciet kaut vai 50 centus, bet lieciet. 50 centi par divu stundu izklaidi nav tik daudz. Ja vēl grib piešķirt vērtību, tad par vienu eiro var iedot spēles programmiņu vai ko citu, bet psiholoģiski vajag piešķirt vērtību spēlei, nevis ka tā ir bezmaksas. Pērn mums bija klubi, kam neinteresēja ar skatītājiem strādāt, vieglāk bija uzlikt ieeju par brīvu, jo dārgāk sanāk noīrēt apsardzi, biļetes reģistrēt nekā iekasēt 50 centus no 50 cilvēkiem.
Foto: Andrejs Terentjevs (F64)
Igo Japiņš!