Cilvēki ar ledus burāšanu Eiropā nodarbojas jau gandrīz 400 gadu, Amerikā – aptuveni 150. Igaunijā pirmā oficiālā informācija par ledus burāšanu atrodama no 1888. gada.
Pēc Igaunijas Ledus burātāju asociācijas sekretāra un pasaules junioru sporta meistara Jāna Akermana (Jaan Akermann) vārdiem, šā sporta veida entuziastu skaits pastāvīgi pieaug. Arī pašlaik Igaunijā visai aktīvi darbojas 10–15 gadu vecu jauniešu grupa. Kopumā ar ledus burāšanu šeit nodarbojas aptuveni 40 sportistu. Pasaulē ir 180–200 augsta līmeņa šā sporta veida cienītāju, kuri aktīvi piedalās arī sacensībās. Galvenokārt ledus burāšana interesē tos, kas vasarā nodarbojas ar parasto burāšanu. „Uz ledus ir lielāks ātrums,” skaidro Jāns Akermans. „Mans maksimālais ātrums ir bijis 125 km/h. Tieši ātrums šajā sporta veidā visvairāk apbur gan mani, gan acīmredzot visus pārējos,” atzīst šāgada Eiropas meistarsacīkšu 5. vietas ieguvējs Akermans. Starp citu, Eiropas meistarsacīkstes risinājās Igaunijā – Vircezerā (Võrtsjärv). Lai gan sākotnēji Eiropas labākajiem ledus burātājiem bija jāsacenšas Polijā, tur nebija pietiekami labu ledus apstākļu, un organizatori meistarsacīkstes pārcēla uz Igauniju.
12 + 20 medaļas
Tomēr arī Igaunijas ledus burātāji nevar pārāk bieži priecāties par labiem ledus apstākļiem. Ledus burāšanai vispiemērotākais ir gluds ledus bez sniega, jo burinieka apakšā ir slidas. Igaunijā visvairāk ar ledus burāšanu nodarbojas jūrā pie Hāpsalu (Haapsalu) un Pērnavas (Pärnu), kur ledus segums saglabājas visilgāk, kā arī Sādjervā (Saadjärvel).
Tieši tādēļ ledus burāšanas interesentiem jābūt vienmēr gataviem mērot īsākus vai garākus pārbraucienus. „Savā ziņā esam līdzīgi sērfotājiem, kas bieži vien meklē vēju. Par laimi, ledus burātāju sabiedrība turas cieši kopā un pastāv savstarpējā komunikācija. Ja kāds ziņo, ka viņa reģionā ir labi apstākļi, braucam uz turieni. Igaunija nav tik liela, lai to nevarētu izdarīt,” spriež Jāns Akermans, kas ziemā gandrīz visas nedēļas nogales pavada uz ledus.
Nedēļas nogalēs notiek šādi – no rīta ar treniņbiedriem tiek uziets uz ledus, bet uz sauszemes visi atgriežas pirms tumsas iestāšanās. „Treniņi uz ledus ilgst trīs četras stundas, bet papildus notiek arī vispārējā fiziskā sagatavošanās,” stāsta Akermans.
Ledus buriniekam nav bremžu. Lai samazinātu ātrumu, jāizmanto fizikas likumi, – kādu laiku braucot tieši pret vēju un palaižot buras brīvāk, lielā berzes pretestība drīz vien burinieku apstādinās. Vairāk pieredzējuši braucēji prot ievērojami samazināt bremzēšanas ceļu, izmantojot savas naglenes.
„Vai šī disciplīna ir bīstama? Neapšaubāmi – kaut kādā mērā ir. Tiek attīstīts liels ātrums, un sacensībās bieži vien kopā ir simtiem ledus burinieku. Ķivere šajā sporta veidā ir obligāta,” atzīst Jāns Akermans.
Viens no Igaunijas pazīstamākajiem ledus burātājiem ir Veiko Voremā (Veiko Vooremaa) no Hāpsalu, kurš savu pirmo čempionāta medaļu izcīnīja 15 gadu vecumā un pirms diviem gadiem Eiropas meistarsacīkstēs ieguva sudraba medaļu. Kopumā čempionātos viņš ir ieguvis 12 medaļas un Igaunijas meistarsacīkstēs – 20 medaļas. Tas pierāda tikai vienu: ledus burāšana nav domāta tikai jauniešiem.
3D snovbords
To pašu var teikt par Igaunijā salīdzinoši nesen popularitāti ieguvušo pūķošanu sniegā. Ziemas kaitbordings attīstījās no vasaras kaitbordinga. Lai ar to nodarbotos, vispirms nepieciešama plaša, gluda virsma. Igaunijā tam ir piemēroti visi ezeri, kas jau mazos mīnusos pārklājas ar ledu.
Kā notiek ziemas pūķošana? „Pēc būtības tas ir kaitbordings pa sniegu,” paskaidro Tomass Jirjo (Toomas Jürjo), kas ar pūķošanu sniegā nodarbojas jau gadiem ilgi. „Pūķotājam tā ir alternatīva iespēja ziemā ar pūķa doto spēku vizināties ar slēpēm vai sniegadēli. Aizsalušie ezeri un jūras līči piedāvā brīnišķīgu virsmu ziemas pūķošanas izbaudīšanai. Tā ir iespēja nodarboties ar sērfošanu visa gada garumā. Ļoti daudzi igauņi ir atklājuši sev šo sporta veidu.”
Tomēr ziemas kaitbordingā slēpjas daudz aizraujošu pārbaudījumu, tā nav tikai slidināšanās šurpu turpu pa gludu virsmu. Tieši tādēļ Tomass Jirjo ziemā piedāvā iespēju Lapzemes Levi slēpošanas centrā piedzīvot vēl asākas izjūtas. „Pienāk brīdis, kad uz līdzenas zemes kļūst garlaicīgi, tas vairs nenodrošina spriedzi. Lapzemē iespējams izmēģināt tā saukto 3D ziemas kaitbordingu. Turienes pakalnainā ainava imitē sava veida viļņus, kas sērfotājiem piedāvā ļoti daudzas iespējas,” apstiprina Tomass Jirjo. Viņš katru gadu Lapzemē pavada 6–7 mēnešus.
Slēpošanas tūristi pērk sev dārgas pacēlāju biļetes, turpretī pūķotāji augšā un lejā pa kalnu var vizināties bez maksas. „Piemēram, Lapzemē ir pieejamas neskartas teritorijas, kur bieži vien atrodams svaigs sniegs. Piecsimt sešsimt metru virs jūras līmeņa pūš stabils un gandrīz pastāvīgs vējš,” stāsta Jirjo.
Helly Hansen – otrā āda