Nedaudz uzvarēt un nedaudz zaudēt sanāk ik dienas – šāda atziņa iezogas prātā pēc sarunas ar TV24 dīvu Leldi Lietavieti, kuras ikdienu var pielīdzināt maratonam, sprintam un dažkārt arī riteņbraukšanai.
KONKURSS!!!
Lasi interviju, atbildi uz jautājumu – ”Lelde intervijā min ziemas burvību, kur apgalvo, ja nebūtu šī gadalaika, izpaliktu dažādas aktivitātes. Nosauc šīs četras aktivitātes!”. Pareizo atbildi raksti komentārā un piedalies izlozē, kurā vari laimēt augstas kvalitātes ziemas jaku. Atbildes vari iesniegt līdz 20. decembrim, kad noskaidrosim laimīgo uzvarētāju
Konkurss ir noslēdzies, tāpēc ar prieku sveicam konkursa uzvarētāju un lielisko ziemas jaku saimnieku- Aneti Skraustiņu! Sazinieties ar mums par dāvanas saņemšanu, rakstot uz mūsu sportlandmagazine.lv facebook kontu!
Lelde, izstāsti man, kas tu esi!
Lai zinātu, ko rakstīt titrā un aprakstā?
Nē, es gribu ar tevi iepazīties.
Tas ir ārkārtīgi sarežģīts jautājums.
Varbūt pirmais, kas tev nāk prātā, būs vispatiesākais?
Es teiktu, ka esmu nenormāls enerģijas lādiņš. Neesmu noliekama vienā vietā, jo nepārtraukti gribu redzēt, piedzīvot, izjust. Noteikti neesmu rutīnas cilvēks. Ja tu jautātu par manām attiecībām ar sportu, es teiktu, ka nekad neesmu spējusi sevi piespiest, lai padziļināti nodarbotos ar kaut ko vienu. Mani vienmēr piemeklē apnikums, un prātā iezogas doma: bet var taču pamēģināt arī kaut ko citu.
Kā tu vērtē šo īpašību?
Tu domā “labi vai slikti” kategorijās?
Var arī citiem vārdiem
Grūti teikt, man pašai tā patīk dzīvot. Man ir viegli, bet zinu, ka šī īpašība reizēm arī iegāž.
Piemēram.
Patiesībā, lai izkoptu kādu prasmi, pie tās ilgi jāstrādā. Un tā ir rutīna. No otras puses, šī īpašība man ļauj bagātināt pieredzes spektru. Lai kur mani iemestu, jūtos ērti. Šajā ziņā esmu elastīga. Varbūt savu īsteno kaislību vēl meklēju. Šobrīd tā ir televīzija, kur sevi izkopju.
Bet vai šobrīd esi pilnībā apmierināta ar sevi?
Es nemēdzu ieslīgt pašpietiekamībā, nepārtraukti cenšos sevi no jauna pilnveidot. Piemēram, pirms divām nedēļām sāku mācīties kokles spēli. Aizpagājušā gadā apņēmos iemācīties spēlēt ģitāru, to es neizdarīju, tāpēc šogad savu apņemšanās saraksti mazliet novienkāršoju uz “gribu apgūt mūzikas instrumentu”. Šobrīd izdodas.
Runājot par apņemšanos, kad tev sākas gads – 1. janvārī vai arī tas var sākties šodien, tagad, tūlīt?
31. decembrī es taisu gada kopsavilkumu, lai redzētu, ko esmu izdarījusi. Pērn sapratu, ka izvirzu pārāk augstus mērķus, tāpēc šogad sarakstu veidoju detalizētāku. Piemēram, man ir jāapmeklē desmit teātra izrādes vai jāizlasa piecas grāmatas. Tomēr ir lietas, kuras varu sākt no rītdienas. Piemēram, dzīvot veselīgāk. Un, sākot ar rītdienu, es to izdaru.
Man ļoti patīk tas sauklis: īstais brīdis ir tagad, nevis rīt.
Mjā, pie tā man vēl jāpiestrādā. Es ļauju idejai nosēsties un tad ķeros pie īstenošanas. Šeit iederas tautas gudrība: rīts gudrāks par vakaru.
Vai tas nav atkāpšanās ceļš?
Iespējams, bet, ja man kāds teiks: “Sakrāmējam somu un braucam ar stopiem,” – es negaidīšu rītdienu. Tā esmu rīkojusies.
Ja man kāds teiks: “Sakrāmējam somu un braucam ar stopiem,”
..es negaidīšu rītdienu.
Vai tici, ka cilvēki mainās?
Jā. Domāju, ka tas ir smags darbs ar sevi. Vieglāk ir mainīt paradumus nekā rakstura iezīmes, bet viss ir iespējams. Bieži nostrādā impulss, kad kaut kas iedvesmo. Šādu stāstu man ir diezgan daudz, bet tas notiek, kad izlasu kādu grāmatu vai esmu noskatījusies kādu spēcīgu filmu. Tad manī kaut kas nostrādā un es saprotu: nē, gribu dzīvot citādi.
Kādas filmas spējušas tevi mainīt?
No bērnības atceros Kristus ciešanas. Vecāki šo filmu aizliedza skatīties. Mēs ar draugiem pa kluso savācāmies un noskatījāmies. Līdz pat šodienai tā ir atstājusi ārkārtīgi spēcīgu iespaidu un pārdomas par cietsirdību. Kopš tā brīža vairāk piedomāju pie savas attieksmes pret citiem.
Un grāmata?
Tikko pabeidzu lasīt Svina garšu – grāmatu par Otro pasaules karu. Tā lika novērtēt to, kas man ir. Tagad lasu Tūkstoš sauļu mirdzumu par Afganistānu. Tas ir stāsts par niecīgajām sieviešu tiesībām austrumos. Tas atkal liek novērtēt, cik brīva esmu.
Sarunas sākumā minēji, ka esi neapturams lādiņš. No kā tev šāda īpašība?
Tas mantots no ģimenes. Gan mana mamma, gan vecmāmiņa – viņas ir tādas, ka es neturu līdzi. Man jau no bērnības ir ieaudzināts, ka jāiet, jādara un par to nav jāčīkst.
Kādos apstākļos tu teiktu: man ir grūti?
Man katru dienu ir mazlietiņ grūti. Dzīvē esmu gājusi cauri dažādiem periodiem, tostarp smagām pieredzēm. Bet es to vienmēr uztveru kā mācību. Es pārdzīvoju par lietām, kuras varu ietekmēt, tās, ko nevaru, cenšos laist garām.
Dostojevskis ir teicis, ka skaistums izglābs pasauli. Saki – kas to varētu glābt šobrīd, jo pasaule ir tāda, kāda tā ir?
Nē tā nav.
Kā nav?
Pasaule nevar būt tāda, kāda tā ir. Mēs katru dienu šo pasauli veidojam paši, pieliekot savu pirkstu. Es atgriežos pie tā, ka, mainot sevi, mēs spējam mainīt pasauli. Kā to sauc? Tauriņa efekts? Tavs impulss pasaulei. Es šo dienu mēģinu padarīt labāku, ar šo izjūtu mazliet aplipinot arī tevi. Varbūt tu aiziesi mājās un aplipināsi nākamo. Iedomājies, es iepriecinu tevi, bet tu vakarā feisbukā saraksties ar draugu no Kanādas un iepriecini viņu, viņš vēl kādu…
Bet kā ar skaistumu? Tas var kaut ko mainīt?
Skaistums ir relatīvs. Bieži vien tas ir liels slogs.
Esi šo slogu izjutusi?
Esmu. Cilvēki ir pārblīvēti ar stereotipiem, viņi kategorizē.
Saki, saki!
Skaistums dažkārt traucē veidot attiecības ar cilvēkiem.
Šodien lasīju, ka esi arī modele.
Tā nav, lai gan mēdzu fotografēties.
Kāpēc negāji šo ceļu?
Es pabeidzu modeļu skolu, bet neatbildu parametriem. Man teica: ja atbildīsi 90–60–90 standartam, mēs ar tevi slēdzam līgumu. Trīs mēnešus pamēģināju un sapratu, ka man patīk ēst. Tā ir manas dzīves bauda un neesmu gatava sevi mocīt, lai turētos auduma parametrā, kas neatbilst manam ķermenim. Tā arī mana modeles karjera beidzās.
No kura ēdiena tu nebūtu gatava atteikties?
No dārzeņiem, gurķiem, salātiem, tomātiem un paprikas. Lai ko es ēstu, pēc tam varu uzēst vēl salātus. Vēl es nespētu atteikties no ūdens. Daži saka, ka ūdenim nav garšas. Man tā nešķiet.
Man jau no bērnības ir ieaudzināts, ka jāiet, jādara un par to nav jāčīkst.
Kas ir tava panākumu atslēga?
Ja vien es to zinātu… Tā ir ticēšana sev, priecāšanās par panākumiem. Es izvēlos sevi attīstīt nozarē, kas man sagādā prieku un vēlmi tur būt.
Kā tu zini, ka diena būs izdevusies?
Kādu brīdi mani pavadīja māņticība, ka, izkāpjot no gultas ar kreiso kāju, diena nebūs izdevusies. Tāpēc automātiski no rītiem kāpu ar labo. Tagad speciāli kāpju ar kreiso, jo galu galā – kāda atšķirība?
Tavuprāt, mūsu spēkos ir mainīt dienas gaitas gultni?
Mūsu spēkos ir mainīt attieksmi. Tā ir mūsu vienīgā manipulēšanas iespēja. Viss ir atkarīgs no tā, kā mēs uz lietām paskatāmies.
Apģērbam piešķir lielu nozīmi?
Ikdienā man ir svarīgi, lai jūtos ērti. Man ir svarīgi, lai varu piemēroties jebkāda veida situācijai. Manā darbā ir dažādi pretstatu pasākumi. No rīta oficiāla pieņemšana pie prezidenta, bet vakarā hipsterīgs tusiņš.
Bet tev nav tā, ka dažkārt no rīta gribas uzvilkt treniņtērpu un aiziet uz veikalu pēc piena?
Tā es dzīvojos brīvdienās. Mans un mana drauga ģērbšanās stils brīvdienās ir kaut kas nepārspējams… Mēs vienmēr ļoti smejamies par to. Katrs ieejam savā istabā, saģērbjamies un tad iznākam viens otru apskatīt. Tad ir bezstila stils.
Zinu, ka tu labprāt pārvietojies ar velosipēdu.
Tā ir taisnība. Man ļoti patīk braukt ar riteni pa pilsētu. Manuprāt, tas ir visforšākais veids, kā tikt uz priekšu. Tā kā man nav autovadītājas apliecības, velosipēds dod man brīvības izjūtu. Esmu ievērojusi, ka, braucot ar riteni, vairāk pievēršu uzmanību pilsētvidei un arhitektūrai. Man patīk, ka vējš sitas sejā. Tajā pašā laikā ļoti baidos, ka manu riteni nozags. Netieku no šīm bažām vaļā.
Vai, braukdama ar velosipēdu, neesi nejauši iemaldījusies vietās, kurās pat neesi plānojusi būt?
Ir gan, un tas notiek tad, kad nekur nesteidzos. Tad es ļaujos.
Bet ļauties ir grūti.
Kāpēc? Ļaušanās ir pats skaistākais. Man vispār gribas pēc iespējas vairāk ļauties dzīvei. Par to mēs šodien runājām ar kolēģēm – dažas teica, ka viņas izvirza dzīves mērķus, turpretī es ļaujos, ņemu vērā tikai intuīciju un iekšējās sajūtas.
Tu dzīvo lielpilsētā. Saki – kā tu baudi pilsētu?
Pilsētu baudu un iepazīstu caur cilvēkiem un viņu stāstiem. Pilsēta bez cilvēkiem ir betona gabali. Protams, arī arhitektūrai ir ļoti liela vērtība, jau sen vēlos izbraukt ar sarkano tūristu autobusu un paklausīties, kas tiek stāstīts tūristiem par mūsu Rīgu.
Tūliņ būs ziema.
Nekāda vaina, man patīk ziema. Es neesmu no tiem, kas ziemā grib braukt uz siltajām zemēm. Manuprāt, ziemai ir sava burvība. Ja nebūtu šā gadalaika, izpaliktu gan snovošanas, gan slēpošanas, gan sniegavīru celšanas, gan braukšanas ar ragavām no kalna.
Man patīk tie sestdienas rīti, kad aiz loga viss ir apsnidzis. Kas patīk tev?
Pirmais sniegs! Tajā ir īpaša, neatkārtojama burvība. Agrāk īstie prieki sākās, kad aizsala dīķis. Mēs slidojām līdz piķa melnai tumsai, kad vecāki noraizējušies sauca mājās. Mums bija tradīcija braukt uz mežu un atstāt burkānus zaķiem un citiem meža zvēriem.
Vai šobrīd vēl spēj priecāties par ziemu kā bērnībā?
Es cenšos saglabāt pirmatnīgu prieku par lietām, draugi dažkārt par to smejas. Reizēm viņi to sauc par naivumu. Turpretī man šķiet forši –vienkāršās lietās saskatīt skaisto.
