“LIELAIS PĀRGĀJIENS” KORSIKĀŅU STILĀ: 7. UN 8. DIENA

Desmit dienas, piecpadsmit posmi. 

 

“Lielais Pārgājiens” korsikāņu stilā jeb GR20 trekings Korsikas kalnos.

Piedāvājam jums Kristīnes Liepiņas rakstītos fragmentus no dienasgrāmatas par GR20 trekingu Korsikas kalnos. 

Šodien lasi par septīto un astoto dienu.

Teksts: Kristīne Liepiņa

Foto: Kristaps un Kristīne Liepiņi (Kalnu Grupa)

 

04.10.2016. Septītā diena, desmitais un vienpadsmitais posms.

 

Cēlāmies agri. Ļoti skaistas debesis saullēktā. Nepilnas stundas gājienā pabeidzam desmito posmu – meži, ferma, meži, nekas īpašs. Pie nākošās kalnu mājas Capannelle pārsteigums – satikām Aivu, bijušo Kalnu Grupas kursanti, aprunājāmies, viņa pastāstīja, ka rīt ies pa kādu sānu taku lejā, GR20 trekingu līdz galam tā arī neizejot, jo samežģīta potīte un vajagot paspēt uz lidmašīnu.

 

Mūsu plāni bez izmaiņām, izskatās, ka mums pat paliks kāda diena pāri. Sākam vienpadsmito posmu. Šeit posma marķējums ir rets, krietni padilis, uzmanīgi jāseko ceļam un nekas īpaši pārsteidzošs nav. Gari līdzeni posmi, tad “zāģis” augšā – lejā – augšā – lejā pa vairākiem simtiem metru. Pēc vakardienas un iepriekšējām sešām dienām sagurums kājās, tāpēc posms mazliet mokoši gurdens. Dienas otrajā pusē debesīs savelkās mākoņi un pēdējo puskilometru augstuma veicam cenšoties paspēt uz būdu pirms lietus. Refuge de Prati kalnu māja atrodas augstas un masīvas kalnu kores sākumā. Izejot uz kores mūs apņem dzestri mitrs mākonis un šeit vairs neesam aizvējā, sajūta nav patīkama. Sasniedzam kalnu māju līdz ar pirmajām lietus pilēm. Pagaidām esam šeit pirmie un būda ir tukša. Telti negribās celt. Šo nakti ekspermenta kārtā, pirmo reizi šajā trekingā, nolemjam pavadīt būdā. Gatavojam vakariņas un pakojamies guļamtelpā uz trīsstāvu lāvām gulēt.

 

Seko episka nakts. Uz to brīdi, kad gājām gulēt, sāka sarasties ļaudis, – un ļembasts varēja sākties! Viss pēc klasiskā “kalnu māju” scenārija – viens staigā meklēt guļvietu spīdinot mums ar lukturīti sejās, otrs ienes mugursomu guļamtelpā un ar skaļu blīkšķi to apgāž, trešais ieslēdz lielo gaismu un atstāj to iziedams pa durvīm ieslēgtu… Kopējā saimniecības telpā tiek gatavots ēdiens kaut ko piededzinot, skaļi tiek pārspriesti šīsdienas piedzīvojumi un rītdienas iespējamie taku varianti. Kad jau likās, ka visi ir paēduši un dosies pie miera sākās otrais piegājiens guļvietu meklēšanai, mugursomu izpakošanai un guļammaisu čaukstināšanai. Tas viss notiek mokoši ilgi. Pati nakts nav labāka, – viens klepo, kāds krāc, vēl kāds nemitīgi skrien uz tualeti vai smēķēt, bet kronis visam ir… blaktis! Nakts vidū, lukturīša gaismā ieraugot uz lāvu dēļiem tās lielā daudzumā, pārvācamies uz kopējo saimniecības telpu. Labāk gulēt uz grīdas, uz paklājiņiem guļammaisos! Kristaps iziet ārā un izpurina guļammaisus. Iekārtojamies. Bet arī šeit nav miera, šeit jau guļ viens francūzis, kurš ik pa brīdim šņaukājas un kāsē tā, it kā viņam būtu tuberkuloze pēdējā stadijā un laikā no pusnakts līdz 6:30 AM, kad bijām nolēmuši celties, viņš trīs reizes sev vāra espreso kafiju (!) un iet ārā smēķēt. Nedaudz pāri sešiem rītā no savām teltīm izlīdušie un nosalušie “ārā gulētāji” sāk nākt uz būdu sildīties un grauzt cepumus. Bāāā! Diena var sākties.

 

05.10.2016. Astotā diena, divpadsmitais un trīspadsmitais posms.

 

Cenšamies ātri sapakoties, vēlreiz izpurinam visas drēbes. Izejam 7:20 un līdz ar pirmajiem saules stariem esam atpakaļ uz kores – brīnišķīgi skaists saullēkts! Divpadsmitā posma taka ved pa kori, kādu pusotru stundu ejam pa to. Uz granīta klintsbluķiem rīta staros sildīties izlīdušas simtiem ķirzakas.

 

 

Man nežēlīgi sāk sāpēt kājas ikra muskulis, kuru biju sarāvusi pirms diviem gadiem. Sāp tik ļoti, ka liekas, būs jāiet nost no takas. Ciešos. Tālāk kore atgādina divkuprainu kamieli, starp kupriem ir puskilometra augstuma starpība. Ļoti liels augšā – lejā – augšā kāpiens. Sāpes muskulī kļūst neciešamas un ejot lejā kliboju un klimburoju, ar cerību, ka sāpes pāries. Uzkāpjam līdz 2100m, nokāpjam līdz 1500m un tad kāpjam atpakaļ līdz 2000m. Augstākajā vietā stāvot un skatoties uz dienvidiem tālumā var ieraudzīt Sardīnijas salu, kas ir netālu uz dienvidiem no Korsikas.

 

 

Jau 12:30 esam nākošajā būdā, šeit ir mazs “šķūnīšveikaliņš”. Nopērkam maizi, meksikāņu salātu konservus un to visu tulīt arī apēdam uzdzerot draņķīgu šķīstošo kafiju. Pēc pusstundas pusdienu pauzes sākam trīspadsmito posmu. Iepriekš, aizņemoties grāmatiņu no diviem sastaptiem trekotājiem, izpētījām, ka tas esot astoņas stundas garš. Mēs gan esam novērojuši, ka parasti posmus veicam stundu vai pusotru (dažreiz pat divas garajos posmos) ātrāk par ceļvežos norādīto laiku. “Visātrāk” līdz šim mums gājis tieši tehniski sarežģītākajos posmos, kur ir vairāk klinšu. Tad jau redzēsim, kā būs šajā posmā.

 

 

Posms sākas ar izaicinošu zāģveida klinšu kori, pa kuru neskaitāmas reizes jākāpj augšā, lejā, te pa labi, te pa kreisi. Šis vingrojums ilgst nepilnu pusotru stundu, līdz beidzot esam pie pēdējās kores klints, – no šīs vietas taka izved akmeņainā mežā. Pie pirmā strauta noskalojam sviedrus, nomazgājam un atpūtinam kājas, un sākam pētīt mums vienīgo pieejamo apvidus karti planšetē (tā gan ir ļoti nosacīta), lai saprastu cik tālu mēs šodien varētu aiziet, lai nebūtu jānakšņo pārāk aukstu – nav jau vairs vasara, kalnos naktis kļūst aizvien vēsākas.

 

 

Ceļam somas plecos un ejam. Pēc pusotras stundas puslīdz līdzenā apvidū, šķērsojot vairākas skaistas upītes, sākas kārtējais kāpiens uz augšu. No vienas puses vēl varam iet, no otras puses – pārāk augstu kāpt vairs šodien negribās. Paejam garām pāris slēgtām saimniecībām, kas sezonā piedāvā trekingotāju izmitināšanu (ja godīgi, tās šeit ir dīvainas, vairāk atgādina ļoti nevīžīgu saimnieku lauku īpašumu). Pie trešās no tām uzvāram tēju, salejam pudelēs dzeramo ūdeni un pagājuši vēl uz priekšu kādu kilometru, nelielā koku birzītē metam mieru šodienas iešanai.

Jau rīt lasi par pārgājiena pēdējām divām dienām.