Pamatu apgūšana riteņbraukšanā, distanču un kalnu slēpošanā, tenisā, basketbolā, burāšanā manī radīja atkarību no kustības. Atceros raidījumu televīzijā „Ģimenes bilde”, kur mums visai ģimenei vajadzēja beigās rādīt priekšnesumu. Mēs veicām piepumpēšanos un cilvēku piramīdu, kas toreiz likās pilnīgi normāls priekšnesums. Kad sākās tīņu gadi, gribējās plūst pret straumi. Brālēnam mamma no Amerikas atsūtīja K2 skrituļslidas, viņš gāja uz VEF rampiņu. Mans vecākais brālis viņam pievienojās. Mazliet vēlāk arī mēs ar māsīcu jau šļūkājām pa Rīgas kinostudijas lielo rampu. Katru nedēļas nogali no rīta līdz vēlam vakaram mēs bijām tur. Progress bija ļoti lēns un knapi pamanāms, bet prieks bija neizmērojams. Toreiz viss bija mazliet savādāk – vajadzēja būt ļoti drosmīgām, lai tiktu uz rampas pa vidu puišiem.
Šobrīd skrituļslidošana Latvijā ir ļoti attīstījusies un attieksme pret meitenēm ir ļoti pozitīva un iedrošinoša. Vidusskolas laikā gandrīz visas nedēļas nogales aizvadīju, braucot pa sacensībām vai tūrēm kopā ar džekiem. Jāatzīst, ka puišu kompānija man vienmēr ir patikusi. Mazpilsētas varēju atpazīt pēc to skeitparkiem. Klasesbiedri laikam pat apvainojās, ka nebraucu uz ekskursijām, bet izvēlējos skrituļslidošanu.
Parasti cilvēkiem šķiet, ka ekstrēmais sports ir ļoti traumatisks. Protams, ka tā var būt, bet līdz šim es, par laimi, neesmu neko lauzusi vai ļoti nopietni traumējusi. Esmu diezgan piesardzīga un jo vecāka palieku, jo vairāk domāju līdzi, kā izvairīties no traumām. Pati vienmēr velku ķiveri un iesaku to darīt arī citiem. Žēl tikai, ka nav iespējams izvairīties no bikšu plēšanas, kas iecērt zināmu robu maciņā.
Labprāt piedalos sacensībās, diemžēl līdz šim Latvijā nav bijis pietiekami daudz meiteņu, lai varētu uzrīkot atsevišķu meiteņu klasi. Tās dažas reizes, kad ārzemēs esmu sacentusies kopā ar meitenēm, bija ļoti īpašas. Tas bija lielākajās sacensībās Eiropā Winterclash, kas sākumā notika Vācija, vēlāk – Holandē. Skrituļslidas ņemu līdzi visur, kur dodos, jo tas nozīmē, ka man nekad nebūs garlaicīgi un, iespējams, iepazīšos ar interesantiem cilvēkiem. Piemēram, kad devos strādāt uz Vāciju Au-pair programmā par auklīti, sākumā biju diezgan noskumusi un garlaikota. Mēnesis bija pagājis, un beidzot skeitparks bija sauss un braucams. Kopš tās dienas ar jauniegūtajiem draugiem devāmies nedēļas nogalēs uz Austriju, Šveici un Itāliju. Pa darba dienu vakariem uz Minheni, Štutgarti un citām tuvajām pilsētām. Mana Au-pair ģimene mani nesaprata, jo kā gan var doties kaut kur ar tik tikko satiktiem puišiem? Tā nu tas ir – skrituļslidotāju draudzība visā pasaulē vienam ar otru ir ļoti īpaša.
Pēdējos gados līdz ar studijām medicīnā prioritātes ir mazliet mainījušās, jo vairāk koncentrējos mācībām. Tomēr man vienmēr ir bijis nepieciešams, lai ikdienā būtu dažādība un viena lieta papildinātu otru. Tieši tāpēc, kad man piedāvāja būt She Fix komandā, kurā ir 14 dažādas meitenes, bet visām ir kopīga mīlestība pret sportu, es mazliet apdomājos un piekritu. Pagājušovasar pirmo reizi devos tūrē tikai meiteņu kompānijā. Jāatzīst, ka tas bija ļoti neierasti. Puišu kompānijā viss tiek pateikts skaidri un gaiši un, ja kāds kādreiz apvainojas, tad tā ir tikai un vienīgi viņa problēma. Savukārt ar meitenēm ir savādāk. Intrigas, aizvainojumi, asaras, salabšanas. Neiztikt arī bez sievišķīgas ķircināšanas un ļoti daudz smiekliem. Skrituļslidošana man ir devusi iespēju iepazīt interesantus cilvēkus ekstrēmajā sportā, kas Latvijā ir maza, taču ļoti draudzīga kopiena. Šobrīd es joprojām mācos teikt nē, bet atzīstu, ka tas man sanāk ļoti slikti. Nespēju atteikt cilvēkiem, jo īpaši tad, ja darbs vai ideja, ko man piedāvā, nenodara nevienam sliktu. Man patīk darīt kaut ko pirmo reizi, uzņemties risku, aktivizēt virsnieri, lai sajustu adrenalīnu, un mācīties.
“Filter Velokauss” ceturtdien ar pāru braucieniem turpināsies Ropažos