Tomēr ilgi tā neizdodas, jo pozitīvā narkotika – ceļošana un atklāšana ir tas, kas liek lauzt sev doto solījumu nekur vairs nebraukt un palikt mierā. Man nav darbs un hobijs. Man ir divi vienā – daru to, kas man patīk un aizrauj un ik pa laikam ar to sanāk nopelnīt ikdienas dzīvei. Kaut kā tās dēkas un piedzīvojumi mani pievelk vai otrādi. Nav bijis tāds brauciens vai klejojums, kurā nebūtu iekūlies kādā situācijā vai liktenis piespēlējis tās situācijas, par kurām pēc tam stāsta caur smiekliem, bet tajā brīdī tās bijušas pietiekoši riskantas un bīstamas. Tā konkrētāk tie ir sērfa braucieni, kalnos kāpšana/iešana, laivošana pa krāčainajām upēm (white water kayking) ,burāšana, krastošana (costering) , iešana un lēkšanas kanjonos un vēl daudz kas cits un aktīvs. Došanās un jauna atklāšana ir tās kaislības jeb “drive”, kas dzen un neļauj palikt mierā. Tas attiecas ne tikai uz piedzīvojuma sporta aktivitātēm, bet arī uz iekšējo izaugsmi un pilnveidi – atkal un atkal apgūt ko jaunu, mācīties, kļūdīties, sasisties un atkal turpināt, lai apgūtu un beigās sanāktu izbaudīt eiforiju. Tā brīvības sajūta, kas rodas glisējot lejā pa vilni vai nolecot no kādiem 12 metriem.
Kas ir Lūzumpunkts? Kāda ir jūsu misija un mērķi, kāpēc darāt to, ko darāt?
“Lūzumpunkts” ir piedzīvojumu organizācija. Īstenībā aktīva, spēcīga un uz izaugsmi tendēta jaunu cilvēku brigāde. Mūsu nerakstītais mērķis ir darīt to, kas patīk un aizraut citus sev līdz. Piedāvājam un organizējam piedzīvojumu un apmācību projektus gan uzņēmumiem, gan jebkurai cilvēku grupai, kurai ir vēlme vai vajadzība efektīvāk sadarboties, lai sasniegtu gan kopīgos, gan personīgos mērķus. Mēs zinām, ka šajos platumu grādos ar vienkāršām lekcijām vai prezentācijām par komandas darbu, cilvēku vadību vai iniciatīvu ir par maz. Ir kaut kas jādara vai jārada kopīgi. Tieši to arī piedāvājam – aktīvu darbību un redzamu rezultātu. No tā arī visātrāk un efektīvāk var mācīties. Tādēļ arī mūs “pērk”, jo spējam piedāvāt aktīvas programmas jeb piedzīvojumus dabā, kuros parādās cilvēku īstais potenciāls, kā arī, mūsuprāt, pats svarīgākais – spēja rīkoties neordinārās situācijās, izmēģināt priekš sevis kādas jaunas sfēras un galvenais iepazīt vienam otru “citā gaismā”. Protams, pēc aktīvās daļas seko apzināšanās fāze, jo tajā paši var atpazīt savas rīcības sekas, savas kļūdas vai veiksmes. Līdz ar to, šī ir kā dzīves prasmju prakse, kura vēlāk noder ikdienas attiecībās uzņēmuma komandās vai kolektīvos. Tieši kopīgais pārdzīvojums rada pozitīvo efektu, jo cilvēki visefektīvāk mācās, ja ir iesaistītas emocijas un kopīgi ir iegūtas jaunas prasmes vai zināšanas. Šī kopīgā pieredze un sajūtas nodrošina draudzīgāka un atbalstošāka klimata uzturēšanu uzņēmumos vai attiecīgajās cilvēku grupās. Jūs paši varat atsaukt atmiņās pēdējo gada spilgtākos notikumus, un dodu 100 punktus, ka vislabāk jūs atceraties atvaļinājumu, kad devāties kādā braucienā uz ārzemēm vai vērojāt saulrietu Baltijas jūras krastā. Lūk, arī atbilde kādi ir mūsu mērķi – caur pozitīvu piedzīvojumu dot citiem iespēju būt atvērtākiem, draudzīgākiem un pārkāpt savas baiļu un spēju robežas, lai atklātu kaut ko jaunu sev un citiem. Pats svarīgākais, ka darbojoties komandā mēs katrs spējam vairāk un kopā sasniegumi būs vēl vairāk.
Pastāsti par saviem hobijiem!
Hobiji, manuprāt, tas pats, kas darbības, kuras veic ar aizrautību ( passion) ilgāku laiku, un tas tevi spēj uzlādēt un stiprināt. Vairāk varu teikt, ka svarīgi ir tie cilvēki, ar kuriem to dari kopā. Tas ir galvenais, jo, manuprāt, ar daudzām lietām nodarbojos tāpēc, ka tajās ir tie “foršie” un spēcīgie cilvēki, kuri dod tev pašam spēku turpināt rosīties un neļauties ieslīgt depresijā. Ja paskatās uz tiem cilvēkiem, kuri dodas dabā un dara šīs aktīvās lietas, tad tāpat kā Āzijā – viņi visbiežāk bildēs smaida. Nevis dežūra smaidiņu, bet pa īstam. Tas nenozīmē, ka viņiem viss ir viegli, bet tāpēc, ka viņi zina, ka viņi dara sev svarīgu lietu un nav nevienam jāpaskaidro – kāpēc un kāda tur jēga. Tātad pieņemt un priecāties par dzīvi kāda tā ir. Piemēram, tie kas “iet kalnos”. Viņi ir gan saluši, gan noberzuši kājas, bet dēļ virsotņu sasniegšanas vai grandioziem skatiem ir vērts atkal doties un smaidīt. Šo dzīves filozofiju es arī saskatu savos hobijos. Tu vari aizbraukt uz jebkuru sērfa pludmali un būt kopā ar tiem, kuriem patīk brīvība, tu vari doties džungļu pārgājienā un būt kopā ar tiem, kuriem patīk mežonība, tu vari burāt vētrā 4 no rīta un būt ar tiem, kam aizrauj pirmatnība, tu vari būt tu pats, jo jebkurš augstkalnu pārgājiens ir tavs kārtējais Santjago ceļš. Kopsavilkumā varu teikt, ka mans hobijs ir darīt aktīvas lietas dabā. Daba ir tas, kas man dod enerģiju un dod iespēju savienoties ar sevi un kosmosu. Mazliet, jau dīvaini skan, bet kad būšu ļoti vecs man būs, ko atcerēties. Kā saka: diez vai mēs atcerēsimies cik aizraujoši sēdējām pie biroja galda, bet noteikti mūsu sirdspuksti paātrināsies, kad atcerēsimies skatu ar saviem pēdu purngaliem, kuri atrodas uz klints malas, lai pēc brīža lēktu kanjonā.
Dzīvot ārpus komforta zonas – ko tev tas nozīmē un ko tas tev ir devis dzīvē?
Ārpus zonas – jau nozīmē doties kaut kur. Man tas vairāk ir iekšējs process. Bailes ir normāla emocija, kura parādās, drosme jau ir izvēle. Lūk, tad priekš manis pati došanās ir drosmes treniņš. Tā ir jātrenē katru dienu. Ja muskuli netrenē, tas atrofējās. Tas neattiecas tikai uz ekstrēmām lietām, tas attiecas arī uz ikdienas darbībām – pazvanīt mīļotajam cilvēkam, atteikt kādu lietu draugiem, pateikt “nē” klientam, dažreiz palūgt palīdzību, dažreiz pateikt godīgi, ka nevari. Tāpēc arī mani hobiji ir tie, kuros kāpju pāri šīm robežām. Jo pastāv līdzība starp personisko rīcību, lecot ar virvēm no tilta un pieņemot kādu svarīgu lēmumu savā dzīvē. Piemēram, aiziet no sev neinteresanta darba. Tu gribi lēkt, bet tavas smadzenes tev saka, nē nedari – nav droši. Kaut arī viss ir tikai tavā galvā. Tev ir drošības virves, tu zini kā ar viņām tikt galā. Tev ir draugi, ģimene vai arī tu zini, ka pats vari tikt ar visu galā. Atliek tikai viens solis. Tas arī ir tas brīdis, kad jārīkojas. Ja neizdari, nekas nemainās. Tātad nekad neuzzināsi, kā būtu jābūt. Visu izšķir drosmīga rīcība, un rezultāts vienmēr ir pārsteidzošs. Gandarījums un iekšējais lepnums ir palielinājis tavu pašapziņas līmeni, un tu jau nākamreiz esi drošāks, vari izdarīt vairāk, un tavs iespēju/vēlmju loks ir kļuvis vēl lielāks. Tu jau lūkojies pēc kaut kā vairāk un tava dzīve jau kļūst pilnvērtīgāka. Ko tas dod – emocijas. Pozitīvas un tīras emocijas, lai cik tas banāli neizklausītos. Skaistos vārdos tas laikam būs tā kā atbildēja Dalai Lama, kad viņam pajautāja: kāda ir dzīves jēga?”. Viņš atbildēja: Baudā jeb baudīšana!”. Tā arī man – baudīt, kad tu dari , kad tev sanāk un ka tu spēj vairāk nekā dažreiz pats sev tici!
Tava dzīves filozofija?
Dzīves moto ir izmantot iespējas, kurās ir īstas sajūtas. Rosīties un kustēties, lai par tevi var teikt, ka esi haizivs. Zināšanai – haizivis nekad nebeidz kustēties, pat miegā. Ja viņas apstājas – viņas mirst. Tāpēc, lai kāds panīkums vai nogurums parādās dzīvē (un viņš parādās, jo tā ir neatņemama dzīves sastāvdaļa) ir jākustas. Kaut vai lēnām, kaut vai tikai pāris pietupienu spriedzes pilnā darba dienā. Tas dod iespēju asinīm ātrāk riņķot un piegādāt skābekli. Tātad dzīvot kļūst vieglāk. Jā, runājot par skābekli – vistīrākā veidā tas atrodas dabā. Tāpēc mazliet paskrienot pa pludmali vai izstaigājoties pa parku ir iespēja atgriezties pie “gaišāka” skata uz dzīvi. Pēc tam jau var plānot kādu braucienu vai aktīvu ceļojumu kaut kur Nepālas kalnos vai Kanādas mežos. Kāpēc tik tālu, tāpēc, ka ceļošana ir arī sevis iepazīšanas un atklāšanas process. Tev jāaizbrauc tālu, lai īstenībā atkal atrastu sevi. Es nesaku, ka Latvijā nav ko darīt. Ir, pat ļoti daudz, bet tam labi noder mazās nedēļas nogales, kurās var tikt piemēram līdz Pāvilostai, lai noķertu vēju, kādu purvu, lai ieraudzītu kādu neparastu rītausma skatu vai vienkārši pastaigāt pa Rīgas mežiem. To visu apvieno mana dzīves filozofija – gūt tīru prieku no mazām lietām/vietām. T.i., kā pauž viena no pamatidejām – paņem to, ko tev vajag, nevis to ko var paņemt. Un mums cilvēkiem īstenībā nevajag daudz – veselīgu ķermeni, jaunas, pozitīvas sajūtas, biedra plecu pie ugunskura, skaistus skatus pēc nakts peldes, atbrīvošanos no visa liekā un apziņu, ka esam kaut kā liela sastāvdaļa. Varbūt tā ir vēlme atgriezties pirmatnībā. Varbūt tā ir vienkāršo “lietu” novērtēšana un sapratne, ka viss tev jau ir iedots, atliek tikai nodzīvot ar pukstošu sirdi un piedzīvojumu garšu mutē. Izvēle ir vienmēr un katram mums ir ne tikai pirmā, bet arī otrā iespēja doties un darīt to, kas aizsniedzas aiz mūs sapņu robežām!
Sindija Lozgačova. Lai kļūtu pamanāmam, ir jābūt patiesam