Dalīties „MATĪSS KARRO: MOTOKROSS MAN IR VISS“

MATĪSS KARRO: MOTOKROSS MAN IR VISS

Pirmssezonas sagatavošanas posmā guvi ceļgala savainojumu, kā dēļ izlaidi pirmos 4 pasaules čempionāta posmus. Lūdzu, pastāsti, kāda šobrīd ir situācija ar Tevi, kā norit rehabilitācija un kad plāno būt atpakaļ ierindā.

Jā, sanāca gūt traumu pirmssezonas treniņa sacensībās. Parasti pirms pasaules čempionāta es piedalos internacionālajās sacensībās, kur pieregulēju gan moci, gan sevi, un mēģinu uzzināt vēl pēdējās lietas, ko vajadzētu pamainīt, lai būtu pilnībā gatavs pasaules čempionātam. Šoreiz nebija kritiens, bet vienkārši neveiksmīgi kāja noslīdēja nost no kāpšļa un sanāca taisnu kāju atsist pret zemi. Pat īsti neizgriezu celi, taču bija trieciens bez amortizācijas – tiešs sitiens pa kāju. Arī otram celim man pagājušajā gadā bija problēmas – sarāvu krusteniskās saites, taču to izdevās ļoti ātri un labi savest kārtībā. Ceru, ka tā būs arī ar šībrīža traumu.

Internacionālās sacensības pirms sezonas? Kas tās tādas ir?

Organizatori pirms sezonas rīko tos kā sagatavošanās mačus, tādus vairāk publikai, lai parādītu, kas nu tagad būs, ko var gaidīt šajā sezonā. Šoreiz pirmssezonas sacensības notika Francijā un sabrauca liela daļa sportistu, kas startē MXGP.

Atgriežoties pie šī brīža galvenā jautājums – ceļgala traumas, cik nopietna tā ir?

Ceļgala trauma ir nopietna – sarauta krusteniskā saite, kaula plīsumu, bojāts menisks un vēl nedaudz traumēta mediāla saite. Tas viss notika svētdienā Francijā, un nākamajā dienā es aizbraucu uz Beļģiju, kur manai komandai ir viens ļoti labs speciālists – ārsts, kurš ir palīdzējis labākajiem motokrosa braucējiem. Gāju pie viņa uz konsultāciju un beigās parakstījos uz to, ka jātaisa operācija turpat Beļģijā. Atveseļošanās ilgumu pagaidām diemžēl nevar precīzi prognozēt. Ārsts teica, lai dodos mājās uz rehabilitācijas periodu – mājas sienās veseļoties vienmēr labāk.

Kāds ir rehabilitācijas process?

Tagad es ļoti intensīvi vingroju divreiz dienā – no rīta un pēcpusdienā – pie fizioterapeita Raivja Aršauska – ļoti profesionāla speciālista. Pateicoties viņam, es arī pagājušo gadu tik ātri atgriezos sportā, tāpēc arī tagad ar viņu sadarbojos.

Kādas ir šīs nodarbības?

Pavadu tur apmēram 2-2,5h vienā reizē, jo nodarbība ir samērā ilga un sastāv no vairākām daļām. Sākumā izvingrojos, tad seko procedūras – elektroterapija, aukstumterapija, magnētterapija, kas papildus veicina atveseļošanās procesus, lai nostiprinātu muskulatūru.

Ceļgals ir kaut kā jāiekustina, jo tas šobrīd ir stīvs. Tāpēc cītīgi jāvingro, kamēr sadzīst. Ar ārstu runājām, ka lidošu uz Beļģiju aprīlī, lai atrādītos. Un tad jau redzēs, ko viņš teiks – novērtēs progresu un dos tālākās norādes – ko mainīt un ko turpināt rehabilitācijas procesā.

Jums komandā “24MX Lucas Oil Honda” ir divi braucēji un abi šobrīd savainoti? Kāda trauma otram braucējam?

Jā, šajā ziņā komandai galīgi nepaveicās – abi braucēji guvām traumas trīs dienu laikā. Otram braucējam ir lauzts augšstilba kauls.

Vai komanda uz laiku meklē aizvietotājus?

Pirmajā posmā neviens mūs neaizvietoja, bet komanda turpina meklēt risinājumus, jo komandai ir savi sponsori un darbs jāturpina, tāpēc jāatrod braucēji, kas mūs aizvietos, līdz mēs paši atgriežamies.

Foto: Māris Lapiņš

Vai esi skaitījis, cik Tev karjeras laikā ir bijis traumu?

Ir bijušas daudz – gan lielas, gan mazas. Labāk neskaitīt.

Vai bijis kāds kritisks brīdis, kad licies, ka jāliek punkts?

Bērnībā, par laimi, nebija tik daudz traumu, pirmā nopietnā bija 2007.gadā, kad satraumēju muguru. Traumu guvu pirms sacensībām treniņā, taču tāpat sacensībās startēju un izcīnīju 3.vietu. Tad aizbraucu mājās, visu nakti nevarēju pagulēt. No rīta aizbraucu uz slimnīcu, kur četras stundas nosēdēju rindā. Tad man uztaisīja magnētisko rezonansi un uzreiz nolika guļus. Diagnosticēja kompresijas lūzumu krūšu skriemeļos.

Protams, pirms tam sacensībās sāpes jutu katrā bedrē, bet katram cilvēkam ir savs sāpju slieksnis, un man tas ir pietiekoši augsts. Slimnīcā man pateica, ka divas nedēļas jāievēro gultas režīms, iedeva pīli un bļodiņu, lai būtu kur nokārtoties, uz ko atbildēju: „Jūs smejaties par mani? Tikko nobraucu divus braucienus sacensībās un tagad es nevarēšu aiziet pats uz tualeti?”. Bet man tiešām neļāva celties, taču pa naktīm tāpat slepus lavījos pats uz tualeti.

Un kā tas viss beidzās?

Bija jāizārstējas un, protams, bija jautājums vai varēs sportot vai nē. Citi vairāk domāja par to, vai būs jāpārtrauc, bet man pašam tādas domas galvā nebija. Es pārāk daudz mīlu to, ko es daru, lai tā vienkārši pārtrauktu. Motokross ir mans hobijs, darbs, vaļasprieks – tas man ir viss. Visu mūžu esmu to darījis un citas lietas palikušas otrā plānā.

Izstāsti par sākumu – kā Tu nonāci līdz motokrosam?

Es sāku jau ļoti agri – trīsarpus gados. Manam tētim patika un joprojām patīk taisīt mazos mopēdus. Viņš uztaisīja arī man tādu un sākumā mēs vizinājāmies pa Biķernieku mežu. Četros gados jau man bija pirmās sacensības.

Pats esmu no Rīgas, bet Apē man ir lauki, tāpēc diezgan daudz laika esmu pavadījis tur. Man pat ir video vecajās kasetēs, kur es ar mazo mopēdu braukāju pa BMX trasi Apē. Vietējie tur ar BMX braukājās un es ar mopēdu. Tā nebija nekāda profesionālā trase – maza trasīte, bet pirms 20 gadiem ar to pietika. Pašam man braukšana ar mopēdu ļoti patika, tāpēc arī turpināju.

Kāds bija Tavs treniņu process bērnībā, cik daudz bija jātrenējas?

Jau sākumā vasarās man bija divi treniņi dienā – no plkst. 10:00 līdz 12:00 un no 14:00 līdz 16:00. Savukārt ziemā treniņi bija vienu reizi dienā – ar moci pa sniegu. Atceros, ka Ādažos bija tāds betona laukums, kur ziemā braucām trenēties – tur bija pietiekami daudz sniega, salikām atbilstošas riepas un mācījāmies sānslīdi. Andris Bārbalis ir tas treneris, kas jau pašā sākumā iedzina manī īsto režīmu un disciplīnu.

Un kā tagad ir ar treniņu procesu?

Tagad viss ir profesionālā līmenī – ar braukšanu vien nepietiek. Ir fiziskās sagatavotības treniņi, moča treniņi, pārbaudes.

Apskati jaunās pavasara apavu kolekcijas!

 

Vai bērnam ir viegli Latvijā sākt nodarboties ar motokrosu?

Viss atkarīgs no vecākiem. Tas ir privāts sporta veids.

Ja runājam par ģimeni – kas bija jāziedo Taviem vecākiem, lai Tu varētu pilnvērtīgi nodarboties ar motosportu?

Visvairāk vecāki ir ziedojuši savus nervus, arī finansiāli motokross nav no lētākajiem sporta veidiem. Mana ģimene nebija no turīgākajām. Pirmos gadus braucu ar tēta taisītu mopēdu 50m3 klasē, un tēvs sākumā ar saviem personīgajiem kontaktiem spēja piesaistīt arī nepieciešamos līdzekļus. Labi, ka diezgan ātri kļuvu par Latvijas čempionu, kas nebija mazsvarīgi, lai varētu turpināt attīstīties un būtu līdzekļi, lai turpinātu braukt. Katrā gadījumā man jāsaka milzīgs paldies ģimenei un saviem atbalstītājiem.

Foto: Bavo Swijgers | #shotbyBavo
Matīss Karro. Foto: Bavo Swijgers | #shotbyBavo

Vai Tu pats gribētu, lai Tavi bērni profesionāli nodarbotos ar motosportu?

Es domāju, ka tieši ar motosportu nē, negribētu.

Tāpēc, ka Tu zini, kam ir jāiziet cauri?

Šobrīd, protams, nevaru pateikt, kā būs un vispirms ir pie bērniem jātiek. Bet es noteikti nodarboties ar motosportu viņus nemudināšu. Ir bijušas tik daudz traumas, sāpes, ka negribētu, lai manai atvasei tā būtu ar to visu jācīnās. Bet vispār es gribētu, lai mani bērni ir sportā vai mākslā. Ja būs dēls, viņš varētu iet uz BMX, kas no vienas puses ir līdzīgs motosportam un arī pietiekami populārs. Turklāt man tur ir labi kontakti. Ja meita – lai spēlē ģitāru vai skaisti dejo.

Pats proti spēlēt ģitāru?

Atceros, ka pirms 2 gadiem paliku Beļģijā uz pāris nedēļām pie čoma, jo vēl nebiju atradis dzīvesvietu. Un pie viņa bija atbraucis draugs, kurš spēlēja ģitāru. Es viņam teicu, ka gribu iemācīties. Viņš jautāja, kādu dziesmu. Atbildēju, ka tādu, kas meitenēm riktīgi patīk. Un tad viņš man mācīja Metallica dziesmu Nothing Else Matters. Iemācījos dziesmas ievadu. Laikam man nav muzikālā dzirde, jo vienkārši iegaumēju, kā viņš tur pirkstus uz stīgām un ritmu. Tagad jau esmu noteikti aizmirsis, bet toreiz tas likās baigi forši.

Mans tētis gan spēlē ģitāru. Viņš izdomāja, ka grib spēlēt, nopirka ģitāru, uzprasīja pirmos akordus un pārējo mācās pats. Vakaros ik pa laikam uzspēlē.

Atgriežoties pie profesionālā sporta, saki, kāds ir Tavas komandas sastāvs, kas stāv aiz braucējiem?

Komandas šefs, komandas menedžeris, komandas galvenais mehāniķis un katram braucējam vēl savs mehāniķis. Komanda nodrošina visu tehnisko pusi, savukārt par treniņu procesu braucējiem jāparūpējas pašiem.
Mana bāzes vieta ir Holandē, turpat 5km no Belģijas, kur savukārt atrodas komanda. Kad plānoju treniņus, tad mans komandas mehāniķis ir klāt. Savukārt, ja es gribu trenēties Latvijā, tad komanda atsūta treniņu moci un man ir mehāniķis tepat Latvijā, kas man palīdz treniņos.

Ņemot vērā aprīkojumu, komandas sastāvu, kā notiek došanās uz pasaules kausiem?

Tur tiek organizētas lielās kravas mašīnas, ar ko viss tiek aizvests, bet paši braucēji lido. Viss inventārs sagaida braucējus galamērķī.
Katara, Taizeme ir salīdzinoši tālāki galamērķi, turp mēs lidojam un močus arī sūta pa lielo pastu. Posmi ir daudz, un 6 no tiem pāri okeānam – 2 Amerikā, Katarā, Taizemē, Argentīnā un Meksikā.

Kādi ir visekstremālākie apstākļi, kad trase visgrūtāk izbraucama?

Kad ir lietus, nenormāli dubļi, trase ir slidena, mocis smags, pats viscaur slapjš, ar dubļiem aplipis, ķivere arī uzreiz par 3kg smagāka. Tādos apstākļos ir ļoti grūti braukt.

Vai vari izcelt kādus savus karjeras braucienus – sāpīgākos, skarbākos vai tieši kur veiksme bija klāt?

Bulgārijā bija vienreiz tā, ka ļoti labi gāja, ielauzos pirmajā desmitniekā, bet 2 apļus pirms beigām salauzu potīti – iebraucu dziļā špūrē, kas man sagrieza zābaku un izgrieza potīti. Atlikušos divus apļus nobraucu, bet ar ļoti lielām sāpēm.

2008.gadā piedalījos Pasaules čempionātā Holandē. Otrajā braucienā finišēju astotais vai devītais, un man uzreiz pēc finiša līnijas mocim beidzās benzīns. Tā bija veiksme, ka nebeidzās īsi pirms finiša.

Vēl 2006.gadā Pasaules junioru čempionātā Somijā pirmajā braucienā visu laiku gāju pa pirmo vietu, taču pēdējā līkumā aizmugurē ieskrēja itālis. Mocim bija salocīts aizmugurējais zobrats, finišs 10m attālumā, taču tramplīna galā. Man bija 15gadi, pats nevarēju uzstumt. Palīgā nāca tiesnesis, bet mani par šo palīdzību diskvalificēja. Tas bija tāds skarbs gadījums, par ko toreiz ļoti pārdzīvoju.

Ņemot vērā, cik daudz laika paņem profesionālais sports, saki, kā ir ar izglītību? Vai tam atliek laiks?

Esmu pabeidzis vidusskolu. Daudzas komandas un sportisti bāzējas Centrāleiropā, arī es dzīvoju un trenējos ārzemēs, jo tur ir tam nepieciešamie apstākļi. Tāpēc tālāka izglītības iegūšana šobrīd nav īsti iespējama.

Foto: Bavo Swijgers | #shotbyBavo
Matīss Karro. Foto: Bavo Swijgers | #shotbyBavo

Cik ilga parasti ir motobraucēja karjera?

Tas, protams, katram sportistam ir individuāli, katrs ir savādāks. Ir tādi, kas beidz karjeru jau 28 gados, citi – 32 gados. Bet, principā 28-29 gadi ir tas vecums, līdz kuram var braukt visaugstākajā līmenī un tiek sasniegti vislabākie rezultāti.

Vai Tu esi izmēģinājis spēkus kādā citā sporta veidā?

Īsti nav sanācis laiks, jo līdz šim viss ir bijis pakārtots motokrosam. Taču man patīk ekstrēmas aktivitātes.

Arī uz ūdens?

Tā nevarētu teikt, jo es tikai pagājušogad iemācījos ar ūdens slēpēm braukt. Patīk ar izpletni lēkt, gumijlēkšana, lēkt ar velosipēdu. Ādažos ir liela estakāde, kur var lēkt ar ričukiem un ko ir uzbūvējis mans draugs. Viņš saka, ka ir tikai četri latvieši, kas tur ir uzlēkuši.

Vai Tavā līgumā ar komandu nav atrunāts punkts, kas aizliedz Tev brīvajā laikā nodarboties ar šādām ekstrēmām aktivitātēm?

Nē, nu ko viņi man var aizliegt… Protams, līgumā ir ierakstīts, ka nedrīkst ar kalnu slēpēm braukt, klintīs kāpt, ar gumiju un izpletni lēkt.

Bet lēkšana ar riteni nav ierakstīta?

Nē, nav ierakstīta (smejas). Bet kopumā tas ir tas, ko man patīk darīt, ja mēs runājam par citiem sporta veidiem.

Cik motokross ir ienesīgs, vai var pietiekoši nopelnīt, varbūt pat iekrāt? Zinot to, ka karjera nav ļoti ilga.

TOP 5 braucēji dzīvo krāsaini tagad un arī dzīvos turpmāk. Tālāk jau jā, cilvēki mēģina iekrāt kaut ko. Katrā gadījumā motokross nav no pašiem ienesīgākajiem sporta veidiem. Komanda nodrošina visu tehnisko pusi, bet, piemēram, dzīvošanu, treniņus, ceļošanu uz sacensībām man ir jānodrošina pašam, un tas nav lēts prieks. Šeit jāsaka lielu paldies sponsoriem – “Kafijas banka”, “Kurbads”, “Sportland”, ir arī privāti sponsori. Bez viņiem es nevarētu būt tur, kur esmu.

Cik Tev daudz laika sezonā sanāk pavadīt Latvijā?

Sanāk pa reizei nedēļas nogalēs – tad, kad vairāk brīvā laika.

Izklaidēm, nakts dzīvei laiks ir?

Īpaši nevilina un es esmu pat priecīgs, ka vienmēr ir bijis sports, ar ko aizbildināties, lai man kaut kur nebūtu jāiet. Ik pa laikam jau sanāk iziet apskatīties, kas notiek, bet tas mani nekad nav īpaši aizrāvis. Man labāka izklaide ir aizbraukt ar riteni un uzlēkt kādu trako lēcienu.

Ko Tu plāno darīt pēc savas karjeras beigām?

Es esmu sapratis, ka gribu dzīvot Latvijā. Te ir manas mājas un te vēlos būt. Sportā esmu iepazinis ļoti daudz cilvēkus, atbalstītājus. Ir dažas idejas un domāju, ka varētu taisīt kādu biznesu, sadarbību. Bet to tad redzēs, tas viss vēl ir priekšā. Šobrīd koncentrējos uz savu karjeru, startiem. Vēl gribu sevi pierādīt.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.

Saistītie raksti

Nākamais raksts:

Rekordliels dalībnieku skaits piedalās Bigbank Skrien Latvija pirmajā posmā (+ video intervijas un foto galerija)

Skaties tālāk, lai uzzinātu vairāk