Iepazīsimies! Mani sauc Ralfs.
Mani sauc Aija. Es esmu kaitbordiste.
Pastāsti, kā un cik sen karājies pūķa astē?
Kaitoju kopš 2008. gada vasaras vidus. Pirmo reizi kaitbordu ieraudzīju, braucot mājās no Jāņu svinībām. Mēs piestājām Lilastes pludmalē, lai nopeldētos, – bija vējains, bet pludmalē pamatīga rosība, cilvēki pumpēja pūķus, gāja jūrā, lidinājās pa gaisu. Sapratu, ka tas ir domāts man. Sāku interesēties, kas ir šis sporta veids, cik maksā nodarbības, kur var pamēģināt. Pirmo reizi pamēģināju mēnesi vēlāk Kiteparty iesācēju seminārā. Mani vienmēr ir vilinājusi jūra, gan tad, kad spīd saule, gan tad, kad pūš vējš vai plosās vētra.
Ja, mācoties braukt ar riteni, var nokrist, tad, mācoties kaitot, var notikt ne tas vien.
Taisnība. Kaitošana ir diezgan niansēta. Lai tā būtu droša, ir nepieciešams apgūt vairākas nianses kopā ar instruktoru, tāpat kā mācoties braukt ar automašīnu. Bet, kā jau teicu, es pamatus apguvu iesācēju seminārā.
Lai pēc iespējas ātrāk progresētu un apgūtu kaitošanu, ir nepieciešamas vairākas vējainas dienas, ideāli, ja tās seko cita citai, bet, ja vēja nav un tas pūš tikai dažas dienas mēnesī, tad katru reizi kāds brīdis paiet, atsvaidzinot atmiņu.
Kaitot var mācīties gan ziemā, gan vasarā. Ziemā iemācīties ir vienkāršāk, jo nav jāsatraucas par viļņiem vai līdzsvara noturēšanu ūdenī, līdz ar to vairāk var koncentrēties uz paša pūķa vadīšanu.
Man negāja tik ātri. Pirmos metrus veicu tikai pēc diviem mēnešiem, ja rēķina no brīža, kad pamēģināju, – septembra beigās Bērzciemā. Sapratu, ka gribu turpināt, tāpēc izmantoju iespēju un aizbraucu uz kaitošanas nometni Ēģiptē, kur vējš pūta gandrīz katru dienu, un iemācījos braukt uz abām pusēm.
Ziemā turpināju kaitot pa sniegu, aizbraucu arī uz Norvēģiju. Starp citu, uz to pašu vietu, kur šogad risināsies RedBull Ragnarok sacensības.
Kā notika pieteikšanās sacensībām?
Šogad izziņoja 350 vietu. Tas, kurš pirmais piesakās, tiek. Pieteikšanos organizēja divās daļās. Pirmajā datumā izsludināja 250 vietu, otrajā – 100. Turklāt vietas abos piegājienos izķēra minūtes laikā. RedBull Ragnarok ir vienas no grūtākajām kaitošanas sacensībām ziemas apstākļos. Dalībniekiem distance būs jāveic, braucot ar slēpēm vai ar snovbordu. Sacensībās piedalīsies kaitotāji no visas pasaules, arī no eksotiskām valstīm, kur ziemas nav, – Dominikānas Republikas, Brazīlijas.
Tātad pamatā mainīsies tikai segums. Ūdens vietā būs sniegs. Tu esi kaitojusi ar slēpēm?
Nē. Tikai ar dēli.
Vai atšķirība starp kaitu un sniegadēli ir liela?
Galvenā atšķirība – lai pārvietotos, tiks izmantots vējš un pūķis, kā arī būs jābrauc gan pa līdzenu virsmu, gan augšā (līdzīgi kā ar bugeli) un lejā no kalna.
Es visu laiku gribu pajautāt – kā tu to pūķi dabū gaisā?
Lai pūķi dabūtu augšā, ir nepieciešams pietiekami stiprs vējš. Lai pūķi sagatavotu pacelšanai gaisā, tas ir jāuzpumpē, tam jāpiestiprina stūre (kopā ar striķiem, kas ir aptuveni 22–24 m gari). Sagaidu, kad pūķī sāk pūst vējš, un, izmantojot stūri, to paceļu gaisā.
Manuprāt, pūķa vadība ir pielīdzināma automašīnas vadīšanai. Strādā gan rokas, gan kājas, un vienā brīdī tas viss kļūst automātiski.
Vai vējš tevi kādreiz ir pamatīgi iepūtis jūrā?
Ja inventārs ir izvēlēts pareizi un kaito apstākļos, kādos tas ir droši, un tu pārvaldi pūķa vadību, tevi nekur ieraut nevar.
Kad vēl mācījos kaitot, guvu pamatīgu mācību. Kādu brīdi pēc kaitošanas semināra mēs kopā ar draugu uz pusēm nopirkām pūķi. Tajā brīdī vēl neko daudz no kaitošanas nesapratu ne es, ne draugs. Biju lidinājusi pūķi gaisā dažas minūtes, ar dēli vēl nebiju mēģinājusi braukt. Iegāju jūrā body dragot (peldēt ar pūķi bez dēļa), pūķis iekrita ūdenī, vējš norima, un es to vairs nevarēju pacelt gaisā. Kādā brīdī sapratu, ka pūķis mani velk jūrā, jo vēja virziens bija mainījies, – nolēmu pūķi atāķēt un peldēt uz krastu. Nākamajā rītā dažus kilometrus tālāk pūķi atradām izskalotu.
Toreiz, peldot uz krastu, sapratu vairākas lietas. Pirmā – es vēlos kaitot, bet vēlos to darīt labi un droši; otrā – jūrai ir savi likumi, tie ir jārespektē; trešā – nebraukt dziļāk par vietu, no kuras nevarētu tikt ārā; ceturtā – apgūt pašizglābšanos un zināt, kā rīkoties šādās situācijās; piektā – nekaitot vienatnē, jo, kaitot kompānijā, ir gan jautrāk, gan arī drošāk; sestā – aprīkojumam vienmēr jābūt labā tehniskā stāvoklī.
Ir dzirdēti gadījumi par sēņotājiem, kas, lasot sēnes, apmaldās. Vai ūdenī nav līdzīgi? Nav grūti noķert to brīdi, kad esi jūrā jau par tālu?
Kā jau minēju, epizode, kuru piedzīvoju pašā sākumā, kad sāku nodarboties ar šo sporta veidu, man ir kalpojusi par mācība visam mūžam. Esot uz ūdens, visu uzmanību koncentrēju tikai uz kaitošanu – esmu te un tagad. Es vēroju apkārt notiekošo, cik tālu ir krasts un vai netuvojas kāds tumšs negaisa mākonis, un ar vienu aci sekoju līdzi, kā klājas tiem, kas kaito man apkārt.
O, bet saki, vai nebūs tā, ka Ragnarok startā daži pūķi gaisā sapīsies?
Tāda varbūtība pastāv. Esmu lasījusi vairākus aprakstus par pirmajām pieredzēm Ragnarok sacensībās. Kāds vīrietis, kas pasākumā piedalījies jau četrus gadus, rakstīja, ka pirmais gads viņam beidzies pēc pirmajiem 500 metriem, jo pūķis sapinies ar citu dalībnieku pūķiem.
Lai pūķi nesapītos, kaitbordā ir satiksmes noteikumi, piemēram, ir labās rokas likums – tāpat kā uz ceļa.
Tu brauksi cīnīties vai piedalīties?
Es braukšu piedalīties un cīnīties. Cīnīties ar sevi un izaicināt apkārtējos. Bet, ja godīgi, daru to sevis dēļ, sapņi ir jārealizē. Vēlos parādīt savu labāko sniegumu un pārstāvēt Latviju godam, tāpēc pašlaik kārtīgi gatavojos sacensībām. Mērķis ir finišēt noteiktajā kontrollaikā, pagājušajā gadā no 300 dalībniekiem tas izdevās tikai 35.
Kā sākās tava sadarbība ar Sportland?
Ziemā braucot ar pūķi, sniegs regulāri salīda aiz jakas un biksēm. Es jau sen vēlējos iegādāties labu un ērtu kombinezonu, un piedalīšanās Ragnarok šo vajadzību tikai pastiprināja. Apbraukāju vairākus veikalus jau rudenī. Sportland bija tieši tāds kombinezons, kādu meklēju. Tas ir kā uzliets manam augumam, jūtos ērti un brīvi pat ar visām bruņām, turklāt tas ir manā iemīļotajā krāsā – zilā. Tāpēc nolēmu viņiem uzrakstīt, lai painteresētos par iespēju mani atbalstīt ceļā uz RedBull Ragnarok. Rezultātā Sportland iedeva Roxy kombinezonu un Helly Hansen termoveļu. Jauno ekipējumu jau iemēģināju Ādažu pļavās. Tas ir lielisks! Sniegs aiz jakas un biksēm vairs nav problēma. (Pasmaida.)
Lūdzu, nedaudz pastāsti par sacensību specifiku!
Kopumā būs jāveic pieci apļi ar kopējo distances garumu 100 kilometru. Distance jāveic piecu stundu laikā, līdz ar to vidējam ātrumam jābūt 20 km/h. Mēs brauksim gan pa līdzenumiem, gan kalnā augšā un lejā. Vēja stiprums būs mainīgs – vietām vējš būs ļoti stiprs, pūķis būs jāsavalda, savukārt vietām gaidīs aizvējš, tāpēc vajadzēs pacīnīties, lai pūķis paliktu gaisā.
Izklausās pēc pamatīgas slodzes rokām.
Domāju, ka tā būs pamatīga slodze visam ķermenim. Kaitojot pa sniegu, vislielākā slodze ir kājām un mugurai. Tāpēc es šobrīd treneres Diānas Stupeles (sporta klubs “Vingro sev”) uzraudzībā intensīvi trenēju izturību un visu ķermeni, liekot īpašu uzsvaru uz kājām un muguru. Sacensībām sāku gatavoties jau oktobrī, kad vēl nezināju, vai tikšu starp tiem 350.
Kandids Toveks: pasaules labākais frīraiders.