– Pagājušajā sestdienā (9. oktobrī) “Miesnieki” sagrāva “Garkalni/Livonia” un kļuva par Latvijas čempioniem.
– Jā, esi informēts, un divi piezemējumi bija manējie.
– Tieši tā. Šorīt izlasīju ziņās. Vēl tur bija rakstīts, ka treneris tevi uzteicis kā labu komandas kapteini. Tad jau varbūt šogad atkal tiksi kronēts par gada labāko regbistu?
– Redzēsim. Katrā ziņā šis gads bijis gana rezultatīvs. Šosezon katrā spēlē esmu piezemējis pa kādai bumbai. Latvijas kausa finālspēlē pret “LMT/Eži” veicu veselus trīs piezemējumus. Ražens gads. (Iesmejas.)
– Vai varētu teikt, ka šī ir tavas karjeras labākā sezona?
– Varētu būt. Šogad pirmo gadu esmu arī komandas kapteinis.
– Ak tā. Un ko tas maina tavā spēlētāja karjerā?
– Tas ir solis augstāk. Parasti visu spēlētāju sapnis ir tikt izlasē un kļūt par komandas kapteini. Es savu karjeras virsotni esmu sasniedzis. (Smaida.) Vēl gods godam jāspēlē un jāsāk trenēt arī bērnus.
– Jāaudzina jaunā paaudze, vai ne?
– Jā. Patiesībā šogad esmu sācis to darīt. RTK laukumā trenēju mazos miesniekus. Manā audzināšanā ir puikas no deviņiem līdz trīspadsmit gadiem. Lai gan bumba lielāka par dažu labu audzēkni, viņi nebaidās vai arī, nokrītot zemē, nešņurkājas. Zini, kā citi bērni – tiklīdz kāds piedur pirkstu, tā savelk lūpu. Mazie miesnieki pa laukumu iet kā dulli. Sasitas – nekas. Galvu augšā un uz priekšu.
– Tu viņus atlasīji?
– Nē, nē. Mums nav tāda līmeņa, lai izvēlētos. Spēlē tie, kas grib.
– Bet pieļauju, ka tie pārsvarā ir spēlētāju bērni.
– Arī. Arī mans puika šogad sāka.
– Vai trenēt savu puiku nav grūtāk nekā svešu?
– Ne gluži. Es zinu viņa plusus un mīnusus. Pārējos tik labi vēl nepazīstu. Pie tā ir jāpiestrādā.
– Pieļauju, ka tad, kad sāki tu, regbistu pieredze bija vairāk lokāla. Tagad tomēr citi laiki. Brīvāka ceļošana un internets, kur var mācīties.
– Protams. Šogad kopvērtējumā esam izcīnījuši Latvijas kausu, Baltijas čempionātā sudrabu, Lietuvas čempionātā bronzu un Latvijas čempionāta titulu. Līdz ar to ar mūsu sponsoru gādību no 2. līdz 6. decembrim cīnīsimies Arābu Emirātos regbija 7 turnīrā.
– Lasīju, kā regbijs radies. Proti, kāds katoļu skolas audzēknis Anglijā, spēlējot futbolu, bumbu slinkuma dēļ paņēmis rokās un sācis skriet.
– Nostāsti ir dažādi. Man īsti negribas ticēt, ka regbijs radies konkrēti Anglijā. Ja palasa vēsturi vairāk, atklājas, ka arī tuksneša ciltis darījušas ko līdzīgu jau daudz senāk, piemēram, nēsājušās pa laukumu ar aitas vilnas maisu. Ja es nemaldos, viņi šo spēli spēlēja, gan skrienot kājām, gan jājot zirgu mugurā. Tas jau ir tas interesantākais – lūk, kur bumba, tiec viņiem cauri un aiznes. Bet izrādījās, ka tas nav tik vienkārši (smejas), jo pretī stāv tādi paši, kas ir gatavi cīnīties un atņemt.
Bet, runājot par Angliju, tur regbiju spēlēji ir tikai ļoti situēti ļaudis, savukārt futbols bija sētas sports. Bet kas notika, kāpēc futbols kļuva daudzkārt populārāks? Nezinu.
– Esmu dzirdējis versiju, ka sportam ir jābūt gana pieejamam, tad ar to nodarbosies masas. Teici, ka regbijā esi vairāk nekā desmit gadu. Kā pa šo laiku ir mainījies Latvijas regbijs?
– Regbijs ir kļuvis daudz ātrāks, taktiskāks un interesantāks. Nesen internetā noskatījos desmit gadu senu spēli Latvijā. Filmēts ir no augšas, un interesanti ir tas – kur atrodas bumba, tur bars ar abu komandu spēlētājiem. Vakar noskatījos mūsu sniegumu čempionātā, un jāteic, ka sniegums ir kvalitatīvs – vairāk sitienu, kombināciju un asumu.
– Ko tas nozīmē? Ka treneri ir kļuvuši gudrāki?
– Protams, arī, bet ne tikai. Jau tevis pieminētā pieredzes gūšana spēlēs ārvalstīs un internets ir ļoti palīdzējis.
– Vai latviešu regbistiem ir savas tradīcijas? Piemēram, angļi pēc spēles ar pretinieku komandu draudzīgi apsēžas pie bāra letes un kopīgi iedzer kausu alus.
– Protams, pastāv tā dēvētie trešie puslaiki, kad komanda uzaicina komandu pie kausa alus un uzkodām, bet vairāk tas ir klubiem, kuriem ir savas mājas. Mums šobrīd “Miesniekos” ir spēlētājs no Nīderlandes. Mēs viesojāmies pie viņa Amsterdamā. Tur klubam ir savs mājas stadions, savas ģērbtuves, savs apbalvojumu stūrītis un bāra lete ar alu. Tas ir forši!
– Kādi ir tavi virsuzdevumi kā kapteinim?
– Vadīt spēli. Es piedalos ne vien ar spēku. Man ir jātur grožos arī komanda, jo laukumā valda emocijas, un jāpieņem ir dažādi lēmumi.
– Un cik viegli tas ir no psiholoģiskā aspekta?
– Man ir viegli.
– Kas šogad bija jūsu sīvākie konkurenti?
– “Livonia”. Komanda, ar kuru cīnījāmies finālā. Ar viņiem šogad laukumā tikāmies trīs reizes. Ja nemaldos, šīssezonas pirmajā spēlē mēs viņus sagrāvām vēl smagāk nekā pagājušajā sestdienā, jo rezultāts, šķiet, bija 35 pret 11. Precīzi neatceros, bet pretinieki dabūja smagi pa kaklu. Otrajā spēlē viņi bija vadībā, bet mēs izlīdzinājām, iesitām sodu un uzvarējām.
– Šogad bija pārliecība – tituls būs?
– Jā, mēs visu sezonu spēlējām, gūstot labas uzvaras. Sastāvs bija labs. Tā tikai noturēt arī nākamajā sezonā! Es jau tagad jūtu: ja ziemā kārtīgi sagatavosimies, būsim čempiona cienīgā formā.
– Kontaktos var dzirdēt, kā pretiniekiem lūst kauli?
– Atnāc kādreiz un paklausies! (Smaida.) Pats kontakts kā tāds jau ir dzirdams, kad miesa ar miesu saduras – kad nograb viss.
– Pēdējais jautājums, Leno, – kā gatavosies jaunajai sezonai?
– Vispirms ir jānospēlē atlikušās divas spēles izlases sastāvā. Tad jāatpūšas, bet decembrī jāsāk pamazām gatavoties, jāuzņem svars.
– Tiešā vai pārnestā nozīmē?
– Tiešā nozīmē. Pēc tam uzņemto svaru atstrādājam trenažieru zālē, bet pavasarī, kad sākas vieglatlētika, lieko svaru nodzen un paliek tikai tīrais spēks.
Teksts: Ralfs Dravnieks, Foto: Renārs Buivids (LRF)
Atpakaļ Olimpā