Mūsējie ir visur!

Nemaz nevajag lasīt publicista Otto Ozola lokālo bestselleru Latvieši ir visur, lai saprastu, ka tā patiešām ir taisnība. Mūsējie ir izkaisīti pa visu pasauli un nebūt tur neieņem pēdējās vietas. Spilgts piemērs ir Latvijas sporta treneri, kas labu darbu ārpus mūsu valsts robežās spējuši atrast vienmēr. Šoreiz parunāsim par tiem, kas tikuši visaugstāk.

 

Latvijas sporta treneri ir aptvēruši ļoti plašu ģeogrāfiju un paspējuši izstrādāties dažādos kontinentos, pārstāvot visdažādākos sporta veidus un trenējot gan amatierus, gan ļoti, ļoti augsta līmeņa sportistus. Visaugstākajā līmenī šā gadsimta sākumā, šķiet, pastrādāja futbola treneris Aleksandrs Starkovs, kas vadījis leģendāro Maskavas Spartak un bijis iekļauts 100 visu laiku labāko pasaules futbola treneru sarakstā. Tāpat daudz sasniedzis arī iepriekš Latvijas hokeja izlasi trenējušais, Čeļabinskas apgabala Ustjkatavā dzimušais Oļegs Znaroks. Viņš 2014. gadā Krievijas hokeja izlasi aizveda līdz pasaules čempionāta zeltam, bet pa vienai reizei spējis izcīnīt arī pasaules čempionāta sudrabu un bronzu, kā arī aizsniegties līdz KHL Gagarina kausam, ko pasniedz uzvarētājiem. Viņu gan par latviešu treneri līdz galam saukt nevar, jo Znaroks jau piecpadsmit gadu ir Vācijas pilsonis. Jā, viņš ir cieši saistīts ar Latviju, tomēr gan formāli, gan praktiski visos sporta forumos viņš pārstāv pavisam citu valsti. Turklāt no Latvijas pilsonības, kura viņam tika piešķirta par īpašiem nopelniem valsts labā, Znaroks ir atteicies. Taču vienlaikus – mūsu valstij palīdzību viņš nekad nav liedzis un vairākus gadus vadījis arī mūsu hokeja izlasi pasaules čempionātos.

 

Futbola trenera Aleksandra Starkova vadībā Latvijas izlase sasniegusi visaugstākos panākumus tās pastāvēšanas vēsturē, 2004. gadā iekļūstot Eiropas čempionāta finālturnīrā.

 

Hokejistu desants

Tā nu ir sanācis – ja neskaita jau pieminēto Starkovu (viņa palīgs toreiz bija Igors Kļosovs, tomēr nekādu citu sasniegumu viņam kā trenerim nav bijis un šo amatu viņš ieņēma drīzāk ciešo attiecību ar Starkovu, nevis profesionālo īpašību dēļ), tad visaugstākajā līmenī no Latvijas treneriem nospiedošā vairākumā strādājuši basketbola un hokeja treneri. Sāksim ar hokejistiem.
Šobrīd par kāda KHL kluba galveno treneri strādā divi Latvijas speciālisti. Bijušais Dinamo Rīga galvenais treneris Artis Ābols vada Toljati komandu Lada, bet NHL nesliktu karjeru aizvadījušais Pēteris Skudra trenē Ņižņijnovgorodas Torpedo. Abi šo darbu nedara pirmo gadu, abus Krievijā respektē, tomēr, šķiet, lielāka autoritāte lielajā kaimiņvalstī ir Skudram. Augstāki bijuši viņa kā trenera sasniegumi, un arī autoritāte citu treneru, spēlētāju un funkcionāru acīs neapšaubāmi ir nozīmīgāka. Vienlaikus ir vispārzināms, ka sportā viss var mainīties vienā mirklī un nekur nav teikts, ka jau pēc dažiem gadiem Ābols nebūs kļuvis par vienu no autoritatīvākajiem kaimiņvalsts hokejā strādājošajiem treneriem. Jā, šobrīd viņš savu komandu vēl nav mācējis ievest pat izslēgšanas spēļu turnīrā, taču tas viss ir tikai pagaidām. Turklāt gan Ābols, gan Skudra pēc treneru vecuma mērauklām ir salīdzinoši jauni – abiem ir vien 43.

Krievijā šobrīd strādā arī Harijs Vītoliņš, kas pērn tika atlaists no superspēcīgā KHL kluba Maskavas Dinamo galvenā trenera amata. Šajā darbā viņš bija sasniedzis galvu reibinošus panākumus – būdams Znaroka asistents, vairākas reizes izcīnīja prestižo Gagarina kausu, kas, iespējams, ir otra nozīmīgākā trofeja aiz Stenlija kausa. Pēc tam, pašam kļūstot par galveno, tik žilbinošu panākumu vairs nebija, tomēr nevar teikt, ka Vītoliņš būtu izgāzies. Vienkārši Dinamo ir citi, daudz augstāki mērķi un prasības – tāpat kā daudziem citiem klubiem KHL. Iepriekšējos gados divu KHL komandu – Čerepovecas Severstaļ un Vladivostokas Admiral – galvenā trenera asistents bijis arī leģendārais Latvijas aizsargs Andrejs Maticins, tomēr panākumi nebija spīdošu un pašlaik viņš šādā līmenī nestrādā. Tomēr Maticins joprojām trenē – intuīcija saka: par viņu kā par veiksmīgu treneri agrāk vai vēlāk mēs vēl dzirdēsim.

Ne tik augstā līmenī, tomēr pietiekami labās līgās strādājuši arī pašreizējais Latvijas hokeja izlases galvenais treneris Haralds Vasiļjevs, kas trenēja Vācijas spēcīgākās līgas klubu Krēfeldes Pinguine, un divi bijušie Latvijas hokeja izlases treneri Aleksandrs Beļavskis un Leonīds Beresņevs. Pirmais vadījis dažādu līmeņu Zviedrijas, Krievijas un Baltkrievijas komandas, bet otrais strādājis Krievijas, Kazahstānas un Igaunijas klubos.

 

Artis Ābols profesionālā hokejista gaitas beidza 2008. gadā, līdz tam pārstāvot Latviju četros pasaules čempionātos.

 

Ņižņijnovgorodas Torpedo trenera Pētera Skudras lielākais panākums – KHL ceturtdaļfināls iepriekšējā sezonā.

Pēc aiziešanas no Maskavas Dinamo, Harijs Vītoliņš ilgi rokas klēpī salicis nesēdēja un šobrīd ir galvenā trenera palīgs KHL klubā Sanktpēterburgas SKA un Krievijas izlasē.

 

Basketbolisti ir līmenī

Basketbolā lielākos nospiedumus atstājuši tādi vīri kā Ainārs Zvirgzdiņš un Gundars Vētra. Abi – trenējot sieviešu klubus. Zvirgzdiņš savulaik bija Maskavas Dinamo galvenais treneris Krievijas superlīgā, un tas bija laiks, kad tur spēlēja toreizējā Eiropas labākā basketboliste Anete Jēkabsone-Žogota un vēl viena mūsu izlases spēlētāja Ieva Kubliņa. Lai gan naudīgais klubs Krievijā augstāk par ceturto vietu netika, tieši Zvirgzdiņa vadībā tika izcīnīts prestižais FIBA Eiropas kauss, kas ir viens no Latvijas treneru izcilākajiem starptautiskajiem panākumiem, strādājot ar citu valstu klubiem (ja ne pats izcilākais). Vēlāk Zvirgzdiņš trenēja arī tās pašas Krievijas superlīgas komandu Rostov-Don, tomēr iepriekšējos panākumus atkārtot vairs neizdevās, nu jau kādu laiku treneris ir Latvijā.

Ilgāka un noturīgāka karjera Krievijā ir bijusi Gundaram Vētram, kas šobrīd ir Kurskas Dynamo galvenais treneris, bet pirms tam trenējis Maskavas CSKA un superspēcīgās Jekaterinburgas UMMC dāmas (interesanti, ka šajā komandā spēlēja arī jau pieminētā Jēkabsone-Žogota, kura Krievijā strādājusi pie diviem dažādiem Latvijas treneriem). Tāpat Vētra ir trenējis arī ārvalstu vīriešu klubus – Sanktpēterburgas Spartak un Primorjes Spartak no Krievijas superlīgas.

Labi panākumi un augsts līmenis bijis arī citiem basketbola treneriem, kas trenējuši dažādu valstu vīriešu klubus. Visaugstākajā līmenī, šķiet, pastrādāja pašreizējais Latvijas basketbola izlases galvenais treneris Ainars Bagatskis, kas tieši pirms desmit gadiem uz neilgu brīdī bija viena no Eiropas pazīstamākā basketbola kluba Kauņas Žalgiris galvenais treneris. Tāpat viņš vadījis Krievijas klubus Krasnojarskas Yenisey un Nyzhy Novgorod, trenējis Gruzijas Sukhumi un Ukrainas Budivelnyk, ar kuru sasniegti vislielākie panākumi – divas reizes uzvarēts Ukrainas čempionātā. Šobrīd Bagijs nobāzējies Turcijā, kur ir spēcīgā Darüşşafaka kluba galvenā trenera asistents (un galvenais treneris tur ir viens no pasaules atzītākajiem speciālistiem – izraēlietis Dāvids Blats). Lietuvas un Polijas klubos strādājis Roberts Štelmahers (šobrīd trenē Polijas Czarni Slupsk), Ukrainā un Krievijā strādājis Artūrs Štālbergs (strādā arī šobrīd), bet Ukrainā – Agris Galvanovskis.

 

1992.–1993. gada sezonā Gundars Vētra spēlēja NBA Minesotas Timberwolves komandā, kļūdams par pirmo latvieti NBA.

 

Mazāk zināmie kareivji

Daudzi treneri aiz Latvijas robežām darbojušies arī citos sporta veidos. Tā bobsleja treneris Jānis Ķipurs strādājis ar Šveices, ASV un Francijas izlasi, Itālijas izlasi vadījis Sandis Prūsis, bet ar ASV un Beļģijas bobslejistiem darbojies Jānis Skrastiņš. Savukārt Jānis Miņins trenējis Beļģijas, Krievijas un Slovākijas sieviešu izlasi, bet tagad jau dažus mēnešus vada Polijas bobsleja vīriešu komandu. Apvienotajos Arābu Emirātos par treneri jau ilgstoši strādā kādreizējais Latvijas labākais šahists Edvīns Ķeņģis, bet Bangladešas un Alžīrijas šahistu izlases nozīmīgos turnīros vadījis cits latvietis – Igors Rausis.
Tenisa treneris Kārlis Lejnieks bijis iekļauts Izraēlas olimpiskajā komandā, jo agrāk trenējis šīs valsts labāko tenisisti Šaharu Pēru, bet Larisa Neilande šobrīd ir viena no Krievijas sieviešu tenisa izlases trenerēm. Labā līmenī Somijā līdz šim strādājis arī volejbola treneris Uģis Krastiņš.

Šo sarakstu varētu turpināt vēl ļoti ilgi, un ir liels skaits Latvijas treneru, kas ir strādājuši un strādā arī zemākā līmenī. Tāpat pilnīgi noteikti kāds šajā sarakstā ir aizmirsts. Turklāt mūsējie ir strādājuši arī eksotiskās valstīs – tā basketbola treneris Armands Krauliņš ir trenējis Irākas basketbola izlasi, bet PSRS laiku Dinamo Rīga leģenda Helmuts Balderis četrus gadus nostrādājis par hokeja treneri nekur citur kā šim sporta laikam astoņdesmitajos gados ļoti, ļoti eksotiskajā Japānā. Kas tikai lieku reizi pierāda: jā, mēs esam visur, mēs varam visu! Mūsējie ir visur, un tā vienmēr ir bijis, ir un arī būs.