Ātrāk par Līgu Velveri Latvijā neviena vieglatlēte vēl nav skrējusi. Viņai pieder gan rekords 800 m skrējienā telpās, gan apņēmība šo rekordu labot līdz pasaules elites standartiem.
– Ko nozīmē būt vieglatlētei?
– Būt vieglatlētei nav viegli. Vieglatlētika, kā jau sporta karaliene, prasa daudz un nedalītas uzmanības. Es uzskatu tā – jo jaunāks esi, jo vairāk vieglatlētika no tevis prasa un paņem tieši fiziskajā ziņā, bet vēlāk, kad esi paaudzies profesionāli, tā prasa vairāk garīgās piepūles. Kad treniņu process ir skaidrs – tu zini, ko vēlies sasniegt un esi gatavs fiziski atdot sevi visu –, tad vairāk ir jāsāk pilnveidot prāts, lai tas tiktu līdzi tavai fiziskajai attīstībai.
– Vieglatlētiku varot mācīties dabā, piemēram, skatoties, kā gazeles skrien un savannas plēsoņas lec. Vai esi vilkusi paralēles starp sportu un dabu?
– Neesmu gan. Dzīvniekus vienmēr esmu apbrīnojusi, bet skatos uz tiem citādi. Tiem ir apbrīnojama biomehānika un cits mehānisms.
– Kas tevi šobrīd virza uz priekšu, lai sasniegtu vairāk un turpinātu iesākto?
– Mans treniņu darbs, manis pašas sasniegtais un trenera motivācija, kas vienmēr mani paceļ nedaudz augstāk. Kad tu zini un apzinies savas spējas, bet nezini šo spēju robežas, tas ir tas, kas tev ļauj tiekties tālāk.
– Esi labojusi teju 30 gadu senu Latvijas iekštelpu rekordu 800 m skrējienā. Rekorda labošana bija tavs mērķis?
– Latvijas rekorda labojums nebija mans mērķis. Mērķis bija labot savu rekordu, jo tikai tā es kādreiz atskatījos uz aizvadīto sezonu un vērtēju sasniegumus – vai esmu labojusi savus personīgos rekordus.
– Ko šāds sasniegums dod sportista apziņai?
– Man vārdu salikums “Latvijas rekordiste” tik ļoti neiespiežas prātā, kā doma – neviena latviete nekad par mani ātrāk nav skrējusi. Latvijas rekords, protams, ir ļoti augsts sasniegums, kas dod pārliecību un gribasspēku sasniegt vairāk un tiekties augstāk. Sasniegt vēl augstākus mērķus.
– Kā tev šķiet, cik ilgs laiks paies, līdz kāds pārrakstīs tavu rekordu?
Vispirms jau es pati vēl plānoju labot savu rekordu. Un izdarīt to līdz pasaules elites līmenim. Protams, ceru, ka tas kādu laiku arī turēsies. Mūsu jaunā paaudze ir gana spējīga, jo arī treneri aug un attīstās līdzi laikam.
– Kāpēc savulaik izvēlējies disciplīnu – barjerskriešana?
– Tagad barjeras gan vairs neskrienu. Kādreiz sezonu dalīju divās disciplīnās. Tagad pievēršos tikai 800 m skrējienam. Sākot strādāt ar savu tagadējo treneri Viktoru Lāci, radās doma par vienas disciplīnas atmešanu. Šo izvēli atstāju viņa ziņā, jo man izvēlēties bija ļoti grūti. Treneris mani redzēja kā meiteni ar lielām darba spējām un iekšām. Tāpēc uzskatīja, ka man lielāks potenciāls ir 800 m distancē. Nevaru nepiekrist.
– Ja barjerlēkšana tev būtu jāsalīdzina ar dzīvi – kas tai visvairāk līdzinātos?
– Barjeras varētu pielīdzināt jebkurai dzīves situācijai. Lai dzīvē izsistos, tev ir jāpārvar grūtības, šķērslis. Tu jau vari visu dzīvi lēnām tipināt, tā būtu vieglāk, bet, ja vēlies ko vairāk, būs vien jātiek pāri tām barjerām.
– Kam tu dzīvē kāp pāri, lai sasniegtu izvirzītos mērķus?
– Sev! Neviens cits jau tevi netur piesietu pie konkrētā sasnieguma, kā vienīgi tu pats. Tāpēc vieglatlētikā darbs ar sevi ir ļoti svarīgs. Es katrā treniņā izvirzu mērķi. Lai to sasniegtu, man jātiek pāri savam es nevaru. Šeit ļoti liela nozīme ir arī trenerim un taviem nāves sprieduma kompanjoniem jeb treniņu biedriem.
– Kā tu atpūties no sporta?
– Atpūta ir svarīga. Citādi tas ne ar ko labu nebeigsies. Man patīk gatavot, bet to uzskatu par daļu no sporta, jo uzturs ir ļoti svarīgs. Lasu grāmatas, skatos filmas. Ziemā adu, tamborēju. Man patīk daudz staigāt, bet sezonas laikā staigāšana jāliek pie malas. Pēc sezonas noteikti aktīvā atpūta un dārza darbi laukos.
– Tu esi sava ceļa gājēja vai vairāk ieklausies tajā, ko saka apkārtējie?
– Es maz skatos apkārt. Vairāk esmu sava ceļa gājēja. Bija laiks, kad biju sev gan trenere, gan fizioterapeite. Tagad ir citādi – cilvēki, kuri ir man apkārt- ļoti cienu un uzklausu viņus. Viņi mani gan iedrošina, gan motivē. Tas ir mans treneris, ģimene un mani tuvākie draugi.
– Ko tavā sportistes būtībā mainījusi sadarbība ar treneri Viktoru Lāci?
– Treneris man ir devis ļoti, ļoti daudz. Pirmkārt, un tas ir galvenais – viņš ir sakārtojis treniņu vidi, lai varu darboties profesionāli. Iepriekš šajā procesā valdīja diezgan liels haoss, jo ar visu bija jātiek galā pašai. Ja gadījās kāda trauma, pati arī domāju, kā tikt galā. Tagad treneris par visu ir informēts un uzreiz domā, kā man palīdzēt. Paldies arī Olimpiskās vienības ārstei Līgai Cīrulei, kura nekad nav atteikusi palīdzību.
– Bet ko būtisku tev Viktors ir iemācījis?
– Esmu gana pieaugusi un pieredzējusi, lasījusi un mācījusies gan no sevis, gan citiem, bet pēdējā lielākā atziņa, ko mācījis treneris, ir šāda – dažkārt, lai sasniegtu vairāk jeb sasniegtu savu mērķi, labāk ir mazāk.
– Kas vispār sportā, tavuprāt, ir svarīgākais?
– Tas laikam atkarīgs, kādā līmenī sporto. Sākumā varbūt tā ir regularitāte un sistemātisks treniņu process. Pēc tam, kad esi sapratis, ko sportā vēlies sasniegt, svarīgs ir kvalitatīvs darbs treniņos. Bet, kad esi guvis augstus sasniegumus sportā, joprojām svarīgs ir viss iepriekš minētais, bet ļoti būtiski kļūst atjaunošanās procesi, diēta un miegs, kas ir svarīgi arī agrākā vecumā. Lai gan vieglatlētika ir individuālais sporta veids, tas nenozīmē, ka sportists ir viens. Svarīga ir komunikācija ar treneri, lai viss būtu saprasts, pielāgotas pareizās slodzes un iedota brīva diena pareizajā brīdī.
– Tavuprāt, sportā ir veiksmes formula?
Veiksmīga sportista formula, manuprāt, katram ir sava, un paiet laiks, līdz šo formulu izkopj. Fizisko un garīgo spēju līdzsvars ir katra sportista panākumu atslēga, bet attiecība, kādā šīm spējām jābūt, katram atšķiras, jo ne visi ir vienlīdz spēcīgi gan fiziski, gan garīgi.
– Tu esi teikusi, ka katrā sportistā ir kaut kas tāds, ko neviens nezina, ko skaitļi priekšā nepasaka. Kas tāds ir tevī?
– Mums katram iekšā ir tas padarītais treniņu darbs, par kuru zini un saproti tikai tu un tavs treneris. Neviens cits to nezina un no malas neredz. Bieži tas neredzamais paliek nepamanīts traumas dēļ, jo nevari realizēt savu treniņu procesu sacensībās.
Šo nezināmo īsti uzminēt nav iespējams, jo neviens otrā cilvēkā ielīst nevar, un es domāju, arī nevajag. Vairāk jākoncentrējas uz sevi, savu darbu, saviem mērķiem, nevis skatīties apkārt ar skaudību.
– Vai ir kas tāds, ko mēs par tevi pat nenojaušam?
Es adu, tamborēju un spēlēju klavieres. Man ļoti patīk skaldīt malku un lasīt ogas. Esmu uzvarējusi arī makšķerēšanas konkursā.
Gāztie Latvijas rekordi
32 gadus Latvijas rekords 800 m skrējienā iekštelpās piederēja Marikai Ārentei. 2016. gadā Līga Velvere to pārspēja, 800 m noskrienot 2:03,08. Šogad Līga jau otro reizi laboja savu rekordu, distanci pieveicot 2:02,01.
2017. gadā Līga Velvere laboja Latvijas rekordu iekštelpās 600 m skrējienā, kas bija noturējies 45 gadus. Sportiste distanci veica 1:28,34.
2018. gadā Līga sasniegusi Latvijas rekordu 1000 m skrējienā iekštelpās, distanci veicot 2:45,96. Iepriekšējais rekords bija noturējies 15 gadu.
Teksts: Ralfs Dravnieks
Šķēpi ir savijušies