– Cik sen nodarbojies ar skriešanu?
– Ar skriešanu nodarbojos kopš četrpadsmit gadu vecuma. Pirms tam trenējos futbolā un basketbolā.
– Un kā nonāci uz skriešanas ceļa?
– Man patīk sports un viss, kas ir ar to saistīts. Tāpēc arī pievērsos aktīvam dzīvesveidam. Pat sporta spēlēs interesantāk šķita apdzīt savus un citu komandu biedrus. Skriešana bija aizraujošāka nekā pats spēles process. Turklāt man ne visai patika tas, ka spēles iznākums nav tieši atkarīgs tikai no manis. Drīzāk esmu individuālais spēlētājs. Turklāt mans tēvs ir vieglatlētikas treneris, kurš manī saskatīja perspektīvas vieglatlētikā un norādīja pareizo virzienu, kuru es labprāt pieņēmu.
– Kas tev skriešanā šķiet visgrūtākais?
– Bez šaubām, grūtākā ir cīņa ar sevi gan distancē, gan treniņos. Ir brīži, kad gribas nedaudz sevi pažēlot, nomest apgriezienus, atpūsties, bet ir jāstrādā. Ir laiks, kas domāts atslodzei, tad arī ir jāatpūšas. Vieglatlētika, it īpaši vidējās un garās skriešanas distances, nav domāta cilvēkiem ar vāju raksturu, to esmu sapratis jau sen.
– Pastāsti par savu treniņu programmu! Cik bieži un cik garus gabalus skrien, vai pievērs uzmanību tam, ko ēd?
– Ēdienu varētu salīdzināt ar degvielu, ko mēs lejam savās mašīnās. Bez labas un kvalitatīvas degvielas tālu neaizbrauksi. Tāpat ar ēdienkarti – jāēd labākais pieejamais, jāievēro sporta ēšanas zelta likumi, obligāti jāizguļas. Tas viss veido pamatu veselīgai sportošanai.
Trenējos dažādi. Rudenī tie parasti ir krosi, lēcieni, stiprinošie vingrinājumi. Ziemā krosus skrienu mazāk, pievienoju nogriežņus. Pavasarī trenējos līdzīgi rudenim, tikai nedaudz intensīvāki nogriežņi. Ja skrienu krosus, tad ne vairāk par divpadsmit kilometriem. Ir arī reizes, kad skrienu divdesmit kilometru un vairāk, bet tas nenotiek bieži. Vidējo distanču profils ir universāls, tev jāskrien gan krosi, gan sprints, nerunājot par spēku un visu, kas ar to ir saistīts.
– Starp citu, cik ātrā laikā noskrēji distanci?
– 31.34.50.
– Un kāda ir sajūta, skrienot visiem pa priekšu? Šķiet, tas ir daudz grūtāk, nekā tad, ja neesi pirmais?
– Stadionā pastāv aksioma, ka vadīt skrējienu ir grūtāk nekā skriet aizmugurē, un es tam pilnīgi piekrītu. Par šoseju nezinu, reti tur skrienu. Es izvirzos vadībā tikai tad, kad distance tuvojas beigām, bet tas brīdis, kad tu skrien pa priekšu, bez šaubām, atnes daudz baudas, īpaši tad, kad zini – noteikti uzvarēsi.
– Vai tev ir svarīgi uzvarēt?
– Man ir svarīgi pārvarēt sevi. Uzvara ir kā bonuss. Diez vai kāds nojauta, bet pirms šīm sacensībām man iesāpējās ikru muskulis. Dažas dienas pirms skrējiena paskrēju tempiņu, pēdējos piecsimt metros iedūra muskulī. Tuvojoties sacensību dienai, nejutos drošs, ka varēšu noskriet, jo ikrs smeldza. Skrēju uz papēžiem un cerēju, ka neiedurs atkal. Kājas tika ārkārtīgi piedzītas jau septītajā kilometrā, jo skrēju ne savā tehnikā, turklāt priekšā bija atlikuši vēl trīs kilometri. Finišēju, pastāvēju un gāju klibodams tālāk… Tā bija cīņa ar sevi, kurā es uzvarēju.
– Vai šosezon piedalījies arī citos maratonos? Ja jā, tad cik garās distancēs un kādas vietas ieņēmi?
– Varbūt noskriešu piecus kilometrus Jūrmalā septembra beigās. Citur gan skriet neplānoju.
– Kur pats labprātāk trenējies, skrienot pa ielām vai meža taciņām?
– Esmu dabas cilvēks. Man patīk atrasties svaigā gaisā un mašīnu vietā redzēt sev apkārt kokus. Noteikti mežs! Arī kājām tas ir saudzējošāks.
– Ko tu izbaudi skrienot?
– Klusumu. Mežā parasti ir klusi.
Teksts: Ralfs Dravnieks, Foto: Billijs Locs
