Tas nebija plānots, bet tā ir noticis. Tagad izbaudīsim šo iespēju,” Ingrīda un Tālis Porziņģi pamazām iejūtas jaunajā realitātē, ko pavērusi viņu jaunākā dēla Kristapa nokļūšana NBA kluba Ņujorkas “Knicks” sistēmā.
Nepilnos četros mēnešos kopš 2015. gada NBA drafta ceremonijas, kurā “Knicks” pārstāvis leģendārais Fils Džeksons ar 4. numuru (jauns Baltijas valstu rekords!) izraudzījās tobrīd nepilnus 20 gadus veco liepājnieku, Porziņģa uzvārdu ielāgojuši viņa 200 000 sekotāji sociālajos tīklos visā pasaulē un Ņujorkas fanu sākotnējo neapmierinātību par “kaut kādu” eiropieti ar neizrunājamu uzvārdu pamazām nomaina aplausi un cieņpilni komentāri: sak, tas puika tomēr būs lietaskoks… Kristapa pirmie soļi uz lielā basketbola skatuves bijuši gana droši. 
Ģimenē, kurā basketbolu spēlē abi vecāki, trim dēliem grūti izvairīties no groza bumbas valgiem, un, taisnības labad jāteic, ka Porziņģu ģimenes atvases nemaz nav lūkojušas to darīt. “Neatceros, ka būtu speciāli puikas mudinājuši spēlēt basketbolu. Redzot, ko vecāki dara, viņiem pašiem gribējās pamēģināt. Tas nav ne iemācāms, ne uzspiežams, – viss acīmredzot notiek gēnu līmenī,” Ingrīda un Tālis stāsta, viens otru papildinot, bet nepārtraucot. Vecākais dēls Jānis un vidējais puika Mārtiņš savu reizi gan paslidojuši, gan hokeju un futbolu uzspēlējuši, līdz palikuši pie basketbola. Tālāk ticis Jānis – līdz Itālijai, Spānijai un Latvijas valstsvienībai.
“Mārtiņam nebija tik sportiska rakstura, bet Jāņa paraugs, iespējams, palīdzēja atrast ceļu Kristapam, – mazais redzēja, ko lielais brālis sasniedzis. Kad Jānis spēlēja ārzemēs, vienmēr centāmies pie viņa aizbraukt ciemos – uz Austriju, Ungāriju, Itāliju –, un Kristaps parasti bija līdzi. Varbūt tam bija kāda nozīme, kaut gan mazotnē neviens jau nedomā par tālu nākotni. Bērns vienkārši dara to, kas patīk. Un Kristapam basketbols ļoti patika.”
Spēlētpriekam līdzi nākuši arī dažādi pārbaudījumi. Piemēram, treneris Edvīns Sprūde pirmajā treniņnometnē mazos censoņus aizvedis prom no Liepājas, nākamajiem basketbolistiem vajadzējis tikt galā ar tādiem izaicinājumiem kā patstāvīga apģērbšanās un kedu aizšņorēšana. Kā tur īsti gājis, vecāki nezina vēl šobaltdien, jo Kristaps par savām problēmām nekad neesot lieki sūdzējies. Pats ticis galā, kā nu pratis. Un parasti pratis labi. “Uz viņu varēja paļauties, Kristapam nebija tādu izteikti bērnišķīgu gājienu. Savu reizi kādu blēņu sadarīja, bet tā – normas robežās. Starp citu, viņš lieliski atdarināja gan treneri Edvīnu Sprūdi, gan citus trenerus, gan tēvu.”
Dēla patstāvīgais raksturs bijis nopietns arguments, kad četrpadsmit gadu vecumā Kristapam pavērusies iespēja doties dzīvot un trenēties uz Spāniju. “Mēs nešaubījāmies, ka viņš tiks galā, bet gribējām, lai Kristaps pats pieņem galīgo lēmumu. Bija skaidrs, ka viņš būs garš, ka viņam ir dabas dota metiena roka, bet Spānija varēja dot klāt lielisku basketbola izpratni, kas raksturīga šīs valsts basketbolistiem. Redzot, cik viegli Kristaps atrod kopīgu valodu gan ar vienaudžiem, gan treneriem, bijām pārliecināti, ka viņš nepazudīs arī jaunajā vidē. Bet, ja uzspiestu savu gribu, iespējams, vēlāk būtu sirdsapziņas pārmetumi. Kas tolaik darījās viņa galvā, to tikai Kristaps pats var pastāstīt, bet galu galā viņš izšķīrās braukt. Iespējams, brāļa parauga iespaidā, redzot un saprotot, ko Jānim deva spēlēšana basketbola lielvalstīs.”
Telefona sarunās Kristaps uz mājinieku jautājumiem, kā kājas Seviljā, parasti atbildējis, ka viss ir kārtībā. Kad pēc pusgada atbraucis mājās, pārsteidzis vecākus, izrādīdams iniciatīvu gan par veļas mazgāšanu, gan pavārmākslu. Dzīve internātā bija rosinājusi apgūt sadzīves iemaņas, kas vienaudžiem Latvijā vēl ne tuvu nebija aktuālas.
“Spānijā Kristaps pirmos trīs gadus nodzīvoja internātā. Kad nostiprinājās Seviljas pieaugušo komandā un pārcēlās uz dzīvokli, braucu palīgā, lai atvieglotu sadzīves soli. Nebija tā, ka viņš pats netiktu galā, tomēr pēc lielās slodzes treniņos bija labi, ja kāds mājās sagaidīja ar siltām pusdienām. Savā ziņā uzskatīju, ka tos trīs gadus esmu viņam parādā,” atceras Ingrīda Porziņģe.
Problēma, kas nobremzējusi vai vismaz piebremzējusi ne viena vien talanta attīstību Latvijā, Porziņģiem neesot bijusi aktuāla. “Pret basketbolu – treniņiem un spēlēm – viņš vienmēr izturējies ļoti nopietni un no krogiem nebija jāsargā,” uzsver Tālis. Spānijā šai ziņā valda savas tradīcijas, un Kristaps, adaptējoties jaunajā vidē, tās pieņēmis. Bet arī viņa komandas biedriem Latvijas U18 izlasē izklaides neesot bijušas prātā, apliecinot – kaut kas uz labo pusi mainījies arī Latvijas basketbola sabiedrībā.
Pagaidām īsts veiksmes stāsts neiznākot tikai par mācībām. Mēģinājums mācīties vispārizglītojošā skolā Spānijā nav īsti izdevies, jo matemātikas, fizikas un ķīmijas smalkumus spāņu valodā apgūt nebijis iespējami. Kristaps izvēlējies tālmācību un pagaidām nobremzējis 12. klasē. “Mācību procesu vajadzētu pabeigt, jo apliecība par vidusskolas beigšanu izskatīsies solīdi. Skolotāji ir atsaucīgi, bet skaidrs, ka pagaidām skola nebūs Kristapa prioritāte. Skatīsimies…”
Kristapa jaunais statuss – izvēlēšanās drafta pirmajā kārtā – viņam nodrošinājis 8,5 miljonus ASV dolāru vērtu līgumu uz divām sezonām un, protams, ietekmējis arī visas ģimenes dzīvi. Brāļi ir nodarbināti ar Kristapa karjeras organizēšanu, vecākiem pavērušās iespējas, par kādām vēl nesen netika ne sapņots.
“Cik vien varējām, esam apmeklējuši dēlu spēles gan Latvijā, gan citās valstīs. Pirms neilga laika sapņu kalngals šķita Kristapa spēlēšana Spānijas līgā. Tas bija ļoti emocionāli – mūsu puika kopā ar Spānijas zvaigznēm… Tagad gribam redzēt, kā tas notiek Amerikā, – spēles, ažiotāža, sadzīve. Spānijā bija viena vai, augstākais, divas spēles nedēļā, bet NBA grafiks ir daudz saspringtāks. Puikam būs, ko turēt, mums – būs, ko izbaudīt. Divus mēnešus dzīvosim vienā ritmā ar Kristapu – tas ir milzīgs prieks un gandarījums.”
Tas pats gadalaiks, bet cita pasaule