Par SynotTip Virslīgas 2017.gada sezons pirmā apļa labāko jauno spēlētāju futbola žurnālistu un klubu galveno treneru balsojumā pārliecinoši atzīts RFS uzburcējs Roberts Uldriķis.
Čempionāta pirmajā riņķī aprīlī 19. dzimšanas dienu nosvinējušais uzbrucējs guva trīs vārtus. Izmantojot iespēju, aicinājām vienu no talantīgākajiem pašmāju futbolistiem uz interviju.
Apsveicu ar labākā jaunā spēlētāja balvu SynotTip virslīgas pirmajā riņķī! Kādas ir sajūtas un cik nozīmīga tev ir šāda balva?
Liels paldies. Tas ir patīkami, ka manu spēli novērtē, arī manu ieguldīto darbu ikdienā un treniņos. Pagājušajā gadā man izdevās divreiz izpelnīties šo balvu. Patīkami, ka arī šogad pirmajā aplī tas izdevās. Tas nozīmē, ka ir arī stabilitāte, ka tas nav tikai uzplaiksnījums pagājušajā sezonā. Ceru turpināt tādā pašā garā.
Vēl viens notikums, ar ko tevi jāapsveic, ir iekļūšana Latvijas nacionālās izlases kandidātu sarakstā. Pats gaidīji Starkova izsaukumu jau tagad?
Visi futbolisti cer, ka viņus izsauks uz nacionālo izlasi. Apzinājos, ka varbūt mani arī izsauks. Kaut kādas runas par to jau biju dzirdējis, bet īpaši nepievērsu tam uzmanību. Centos spēlēt, cik vien labi varu, nopietni trenēties. Esmu priecīgs par doto iespēju. Centīšos no vislabākās puses sevi parādīt tuvākajās divās spēlēs virslīgā, un tad jau redzēsim, kas treniņnometnē sanāks.
Klubā tu mēdz spēlēt gan uzbrukuma smailē, gan vairāk laukuma dziļumā. Salīdzini abas lomas! Kā mainās tavi pienākumi abās pozīcijās?
Esot centra pussargam, vairāk jāskrien. Aktīvāk jāpiedalās bumbas atņemšanā, jāveic lielāks darba apjoms. Uzbrukuma smailē sanāk vairāk īso izrāvienu, vairāk jācīnās ar centra aizsargiem par gaisa bumbām. Man principā vienalga, kurā pozīcijā spēlēt. Galvenais, lai komandai no tā ir labāk. Es varu pielāgoties. Varu spēlēt gan kā uzbrucējs, gan zema uzbrucēja. Bet visu jaunatnes futbola laiku galvenokārt spēlēju kā pussargs. Tikai “Mettā” sanāca spēlēt arī smailē, un tagad varu spēlēt divās pozīcijās.
Vidējā līnijā laikam sanāk vairāk spēlēt ar bumbu, ne tā?
Jā, tā sanāk. Man jau vispār patīk spēlēt ar bumbu. Bez bumbas ne ļoti patīk. Domāju, ka nevienam nepatīk spēlēt bez bumbas.
Vai gaidi Cauņas un Vorobjova iekļaušanos sākumsastāvā? Tādu individuāli spēcīgu spēlētāju došanās laukumā taču varētu pavērts jaunus apvāršņus RFS uzbrukumā un padarīt komandas potenciālu vēl jaudīgāku.
Protams, abi šie spēlētāji ir ļoti kvalitatīvi. Cauņa vispār – spēlējis CSKA, kas ir ļoti laba līmeņa komanda. Domāju, viņam pagaidām galvenais ir nesteigties ar atgriešanos laukumā. Vispirms vajadzētu pilnībā atjaunoties, un tad lai viņš spēlē, kad tiešām jau būs gatavs to darīt. Mums treniņi līdz šim bija uz sintētikas, un tur viņam bija grūtāk. Kad sāksies treniņi uz zāles, viņš ātrāk uzņems formu. Tajos treniņos, kuros viņš ar mums bija, varēja redzēt, ka viņš ir cita līmeņa spēlētājs. Viņš visu dara ļoti tehniski, piespēles un sitieni ir kā augsta līmeņa speciālistam. Par Sergeju gan pašlaik neko daudz pateikt nevarēšu.
Latvijā tevi nereti salīdzina ar Zlatanu Ibrahimoviču. Kā tev pašam patīk šāds salīdzinājums?
Kaut kādā ziņā laikam esam līdzīgi. Viņš ir garš, liels, spēcīgs, un es arī. Viņam patīk spēlēt ar bumbu, es arī ar bumbu varu izdarīt kaut ko labu. Es neiebilstu šādiem salīdzinājumiem. Nav tas sliktākais spēlētājs, ar ko mani salīdzināt (smejas).
Zlatanam gan laikam labāk padodas spēka spēle. Vai tu arī labprāt buktējies ar pretinieku centra aizsargiem?
Ar to man nav sevišķu problēmu. Sākumā virslīgā ar to varbūt bija mazliet grūtāk. Tad es vēl biju jauns. Tagad esmu jau pieradis pie divcīņām ar centra aizsargiem. Es lasīju, ka arī Zlatanam sākumā nebija baigi viegli spēlēt “otrajā stāvā”. Viņš pat tā īsti nemācēja spēlēt ar galvu karjeras sākumā. Jaunībā viņš labprātāk bumbu turēja pie zemes, un vēlāk, kad visi viņam norādīja uz auguma priekšrocībām, sakot, ka viņam jāmācās spēlēt ar galvu, tad arī viņš to sāka. Man bija līdzīgi. Sākumā ar galvu varbūt nesanāca tik labi spēlēt, bet tagad esmu jau vairāk piešāvies pie tā. Sanāk aizvien labāk un labāk.
Ziemā tu biji uz pārbaudes laiku Itālijas augstākās līgas klubā “Udinese”. Kāds iespaids bija par pieredzi tur? Kas pārsteidza visvairāk?
Tur ir ļoti augsts līmenis, un tas izpaužas visos sīkumos. Viņiem viss ir ļoti profesionālā līmenī. Pat tādi šķietami nenozīmīgi sīkumi kā ēšana. Viss ir nodrošināts. Jauniešu komandas pārstāvji dzīvo viesnīcā, vakariņās var iet un izvēlēties visu, ko vien sirds kāro, pusdienas viņi ēd ar lielo komandu, iet uz stadionu, atpūšās, gatavojas treniņiem, viss notiek uz zāles laukumiem. Turpat netālu trenējas arī lielā komanda. Bija divpusējās spēles: jaunieši pret pirmo komandu. Man tajā spēlē izdevās arī gūt vārtus, lai gan zaudējām ar 1:7. Viņiem ir visas iespējas sevi parādīt un iekļūt lielajā komandā. Tajā ir ļoti augsta līmeņa izpildītāji.
Pastāsti, kā guvi tos vārtus pret “Udinese” pamatkomandu!
Es tur spēlēju uzbrucēja pozīcijā. Mūsu pussargs dabūja bumbu, un es paprasīju piespēli aizsargiem aiz muguras, apskrēju pirmo aizsargu, otrais bija mazliet man sānis, es ar plecu pagrūdu viņu malā un ieripināju bumbu tuvajā stūrī. Nemaz nesitu uz spēku, vārtsargs vienkārši negaidīja, ka es uzsitīšu pēc cīņas ar aizsargu. Varbūt viņš bija pārliecināts, ka aizsargs uzvarēs divcīņu, bet es noturējos kājās un iesitu.
Pēc tam par tevi bija interese arī no Vācijas?
(Domīgi) Nu, jā… (Iesmejas) Es īsti nezinu. Man it kā teica, ka ir tāda iespēja turp braukt. Tobrīd jau biju pārgājis uz RFS, viņi sāka gatavoties jaunajai sezonai jau decembrī, bet es tikai janvārī, un tad man bija jāatgūst iekavētais, tāpēc vēl viena pārbaude Vācijā bija ļoti nelaikā. Nolēmām, ka uz pārbaudi nedošos. Tā teikt – ja tiešam grib mani pirkt, tad lai pērk. Bet nu neko!
Nākamais mačs RFS ir pret “Mettu”, ko pārstāvēji iepriekš. Vai tikšanās ar “studentiem” tev būs īpaša?
Man jau bija divas spēles pret “Mettu” šosezon. Vienu uzvarējām, otru zaudējām. Protams, būs patīkami uzspēlēt pret vīriem, ar kuriem es divus gadus kopā trenējos, paskatīties, kā viņiem iet. Varbūt viņi sevišķi gribēs mani nosegt, neļaut gūt vārtus. Bet mums Latvijā praktiski katrā mačā sanāk spēlēt pret bijušajiem komandas biedriem.
Neskatoties uz kopumā diezgan saturīgo sniegumu, RFS pašlaik virslīgā ir vien 6. vietā, kas nav gluži tas, uz ko komanda mērķēja pirmssezonā un droši vien arī tagad. Kā, tavuprāt, komandai pietrūkst?
Mums pietrūkst golu. Tas arī galvenais. Mums gandrīz katrā spēlē ir pa kādiem pieciem sešiem momentiem, kuros var reāli iesists, un no tiem divi trīs ir gandrīz simtprocentīgi momenti, lai gan tā parasti nesaka. Kaut kā neizmantojam savus momentus. Gadās vē,l arī ielaist no standarta vai neveiksmīgas epizodes uztaisām savā laukuma pusē. Bez gūtiem vārtiem nevar uzvarēt, tāpēc arī esam diezgan zemu. Neteiktu, ka tas ir veiksmes trūkums. Drīzāk jau tā ir meistarība. Mums pie tā vairāk jāpiestrādā, tad neizpaliks arī rezultāti.
Tu pats šosezon gandrīz ar katru sitienu raidi bumbu vārtos.
Tā varbūt sezonas sākumā vairāk bija, kad vārtos lidoja gandrīz viss. Pēc treniņiem palieku ilgāk un piestrādāju pie tā papildus, lai gan arī treniņos pie uzbrukuma noslēguma strādājam. No uzbrūkošās grupas spēlētājiem mums gandrīz katram visās spēlēs ir sitienu iespējas. Es varbūt nesitu pie pirmās iespējas, bet gan tikai no patiešām labām pozīcijām. Varbūt vajadzētu sist biežāk un tad būtu vēl vairāk vārtu.
Pastāsti par savām attiecībām ar galveno konkurentu par vietu sastāvā Leonīdu Koveļu! Vai vari kaut ko pamācīties arī no viņa?
Viņš ir ātrs spēlētājs ar ļoti labu sitienu, ir pieredzējis. Man pat liekas, ka ir spēlējis Baltkrievijas izlasē [17 spēlēs 3 vārti]. Mēs esam diezgan labi draugi. Varu no viņa pamācīties, kā viņš dzīvē uzvedas, kā attiecas pret futbolu, kā gatavojas. Bet mēs neuztveram viens otru kā konkurentus. Sliktu otram nevēlam. Strādājam kopīga mērķa vārdā, lai komanda uzvarētu.
Ko lai tev novēl otrajam riņķim?
(Domā) Visticamāk, daudz vārtu guvumu. Tas mums komandai nepieciešams. Un arī man, lai turpinātu progresēt un attīstīties.
Komentāri
Albuma vāciņš bija veidots kā galdaspēle un līdzi nāca divi parastie kauliņi un viens metamais kauliņš.