Šķēpi ir savijušies

Kas vieno šķēpmetēju Līnu Mūzi un Zigismundu Sirmo? Protams, šķēps! Vēl viņus vieno gan uzvaras prieks, gan zaudējuma rūgtums, ko caurvij smagie treniņi – kā jau sportā. Vēl viņiem ir kopīgi mērķi ne tikai sportā.

– Vai tam, ka abi esat sportisti, ir nozīme jūsu attiecībās? 

Līna: Vislielākā nozīme ir otra cilvēka izpratnē, jo smagos treniņus, sporta traumas, veselības likstas, uzvaras prieku un zaudējuma rūgtumu izjūtam abi. Ja esi izpratis sevi un spēj noteikt savām spējām atbilstošus mērķus, tad otru sportistu ir viegli izprast. Vairāk vai mazāk mums visiem ir viens liels mērķis – būt labākajiem pasaulē.

Zigismunds: Redzot smagos treniņus, kā saka, aisberga neredzamo pusi, es daudz dziļāk izprotu Līnu.

– Kāda loma jūsu attiecībās ir šķēpam? 

Līna: Šķēpam nav kādas atsevišķas nozīmes. Man tas ir darbarīks, kuru vajag aizmest pēc iespējas tālāk – no punkta A uz punktu B.

Zigismunds: Šķēps ir mūsu darbs un sirdslieta, un tas mūs vieno.

– Jūsu viedokļi un izpratne par sportu mēdz arī atšķirties? 

Līna: Atšķirīgā ir daudz, taču šīs atšķirības vairāk saistītas ar to, ka mūsu šķēpmešanas gaitas ir sākušās krasi atšķirīgi. Es sāku trenēties vieglatlētikā jau 7 gadu vecumā un savus sasniegumus esmu būvējusi palēnām, taču Zigis ar šķēpmešanu sāka nodarboties pēc neveiksmīgas potītes traumas skeitbordā. Pēc diviem vieglatlētikā pavadītiem gadiem, viņš spēja labot Andrēasam Tūrkildsenam piederošo Pasaules junioru rekordu. Viedokļu atšķirības balstās mūsu pieredzē. Ja rodas domstarpības, mēs tās mēs uztveram veselīgi, jo tās palīdz pilnveidoties kā sportistiem.

Zigismunds: Tā kā abi trenējamies vienā disciplīnā, nereti sanāk izteikt savu viedokli par darbu treniņos. Dažreiz mūsu viedoklis nesakrīt, taču tas netiek uzspiests, jo katram ir jābūt savai nostājai.

– Kā jūs viens otru atbalstāt?

Līna: Atbalsts lielākoties bijis nepieciešams tikai pēc smagām sporta traumām, jo abi raksturā esam ļoti spēcīgi un neatlaidīgi. Kad kaut kas neizdodas treniņā, sakožam zobus un apsolām sev, ka nākamreiz izdosies.

Zigismunds: Esmu klāt brīžos, kad iet labi un arī ne tik labi.

– Kā jūs viens otru papildināt?

Līna: Varētu teikt, ka ļoti vienkārši – Zigis ir galva, bet es esmu kakls, kas šo galvu notur!

Zigismunds: Es esmu ļoti eksplozīvs, Līna savukārt ir mierīgāka. Viņa mācās no manis, bet es no viņas.

– Bet vai tas, ka abi darāt vienu un to pašu, ir arī traucējis?

Zigismunds: Jā, taču mums katram ir atšķirīgi hobiji. Tāpēc daļu laika veltām tikai sev.

Līna: Ja godīgi, dažreiz mazliet ir par daudz, ka esam kopā gan treniņos, gan arī mājās. Tomēr mums abiem ir ļoti dažādas aizraušanās. Un tās mums ļauj mazliet vienam no otra atelpoties.

– Sportisti ir ļoti mērķtiecīgi cilvēki – kāds ir jūsu kopīgais mērķis?

Līna: Mērķis ir, taču par to domāsim pēc karjeras beigām. Šobrīd prioritāte ir mērķi sportā.

– Ja sacensībās rodas izdevība – vai mēdzat skatīties viens otra metienus?

Līna: Šķēpmešana ir ļoti tehnisks sporta veids, tāpēc labāk no skatīšanās izvairīties. Tehnika katram ir atšķirīga un kļūdas var viegli pārņemt.

– Zigismund, tajā brīdī, kad Līna met šķēpu –  kādu tu viņu redzi no malas, kas lasāms viņas sejā, ķermeņa valodā?

Zigismunds: Ja metiens izdevies labs, un viņa ir apmierināta ar rezultātu, to uzreiz var pateikt pēc viņas emocijām.

– Līna, tev ir, ko piebilst?

Līna: Ar Zigi ir ļoti vienkārši. Sacensībās viņš 90 procentos gadījumu ir ļoti koncentrējies, un viņa sejā tas arī ir skaidri lasāms. Atlikušie 10 procenti ir tas labais satraukums, kas dod  neaizstājamo adrenalīna devu. Es viņu vienmēr esmu redzējusi kā stipru sportistu, kurš nesalūst brīžos, kad cits jau būtu atmetis ar roku. Cīnītājs. Tādu es viņu redzu.