22 gadus vecā dāma Alma Vītola no Ķekavas puses ir kalnu gargabalniece, kura savu skriešanas karjeru sākusi 17 gadu vecumā. „Manas mammas māsa dzīvoja Amerikā un tolaik noskrēja maratonu. Man tas šķita forši, tāpēc nolēmu pamēģināt pati,” skaidro Alma.
Alma rotaļājas. Viņa manis uzdotos, nopietnos jautājumus par piedzīvoto kalnos uztver ar smaidu. „Esmu noskrējusi pāris pusmaratonu un divus maratonus Latvijā. Pusmaratons tāds treniņš vien ir,” viņa piebilst.
Aizmigt un pamosties Monblānā
Piekritīsiet, skriet Monblānā nav joka lieta, tomēr iespaids, kādu atstāj jaunā skrējēja, liek domāt, ka visa tā garo distanču būšana nav nemaz tik traka. Protams, ar izņēmumiem… „Distances sākums man vienmēr ir lūzuma punkts. Viss šķiet slikti, liekas, ka neko nevaru. Pie trīsdesmitā kilometra acīs saskrien asaras, kļūstu dusmīga, bet uz priekšu velkos ar milzu piepūli. Tomēr emociju gamma skrienot ir ļoti dažāda. Kā jau teicu – vienā brīdī viss riebjas, bet nākamajā apēd šokolādīti un jūties lieliski, turklāt apkārt ir skaista daba un jauki, draudzīgi cilvēki, kas uzmundrina,” atklāj Alma Vītola.
Alma Monblānā ir bijusi vairākkārt. „Esmu skrējusi arī garo distanci, bet mani noņēma no trases. Kādā saulainā vietiņā atlaidos pagulēt, piecēlos, pateicu ārstiem, ka ar mani viss ir kārtībā, bet nākamajā brīdī jau noģību, iekrītot ārstu rokās. Starp citu, pirms devos trasē, šķita, būs laiks pārdomāt pusi dzīves, bet realitātē vajadzēja skatīties, kur likt kāju, tāpēc nekam citam neatlika laiks,” atklāj Alma.
Pirms gadiem Monblānā bijušas trīs distances: īsā, vidējā un garā. „Es pieteicos uz īsāko – 98 km – distanci, bet mani izlozes kārtībā neizvilka, tāpēc ar draugiem braucām uz Vāciju skriet „Chiemgauer 100”, tāds maziņš (100 km) skrējieniņš, kurā guvu kvalifikācijas punktus, lai skrietu Monblāna vidējo – 119 km – distanci.”
Alma stāsta: pirms devusies uz Vāciju, noskrējusi Siguldas kalnu maratonu, kura kopējais garums ir 55 km. Iespaidi bijuši tik patīkami, ka meitene guvusi pārliecību – kalnu maratoni būs viņas stihija.
Bet, vēlreiz atgriežoties pie Vācijas, Alma smejot piebilst: „Toreiz domāju – ja kāds trasē prasīs padomu, teikšu, ka neko nezinu, nesaprotu, es tikai skrienu, nejautājiet man neko!” Tomēr no Vācijas Alma atgriezusies ar visai labiem rezultātiem – sieviešu grupā finišējusi trešā, distanci pieveicot nieka septiņpadsmit ar pusi stundās.
Alma noskrien džungļus
Tie, kas seko Almas Vītolas gaitām kalnos, būs pamanījuši arī īsfilmu ar nosaukumu „Alma noskrien džungļus”.
Lai piedalītos „Jungle marathon” Brazīlijā, Almai ir nepieciešama visai prāva naudas summa, 6000 eiro, un viņa ir pārliecināta, ka vajadzīgo summu izdosies savākt, pateicoties radio BOOM FM rīkotajai akcijai.
„Esmu droša, ka, skrienot Brazīlijā, čīkstēšu un raudāšu,” gaišredzīga savos spriedumos ir Alma. „Brazīlijas džungļos apstākļi būs briesmīgi. Tur ir lērums fizisku problēmu – tulznas, noberzumi un muskuļu sāpes. Es sarakstos ar dažiem pērnā gada džungļu skrējējiem, un visi kā viens apgalvo – lai kā arī būtu, turpini kustēt. Ja liekas, ka mirsi, turpini virzīties uz priekšu.”
„Lai gan džungļos ir bīstami, tas ir mārketinga triks,” skaidro Alma. „Džungļos, protams, ir daudz jaguāru, bet viņi pie rīkles neķeras. Tur gaidāmas citas problēmas, proti, atūdeņošanās un sāļu zudums organismā.”
Džungļu maratona distanci skrējēji veiks pēc rallija principa, proti, katrā dienā jānoskrien zināms distances attālums, septiņās dienās veicot 250 kilometru.
Vienīgais, ar ko pasākuma organizatori nodrošina skrējējus, ir ūdens. Visu pārējo – sauso pārtiku, drēbes un guļamtīklu, kurā nakšņot, – nes līdzi paši sportisti.
„Un ko pēc tam? Man vēl gribētos noskriet Sahāras maratonu. Tas ir analogs Brazīlijas džungļiem, tikai pa smiltīm. Man patīk jauni iespaidi – saule aust, saule riet, bet tu turpini skriet,” noslēdzot sarunu, pasmaida Alma Vītola.
Teksts: Ralfs Dravnieks, Foto: Atis Verdenhofs
Andrejs Rastorgujevs: Tu esi tunelī