Arūns Pralgausks ir t/c “Spice” veikala “Sportland” sporta ekipējuma tirdzniecības un servisa vadītājs. Strādājot veikalā un vēloties arvien labāk pārzināt dažādu ekipējumu nianses, sportam ir pievērsies arī pats – viņš nodarbojas ar kalnu slēpošanu.
Sportam Arūns pievērsās jau pirmajā klasē ar mērķi labi justies. Spēlējis basketbolu, un šis laika pavadīšanas veids esot sirdij tuvs, tomēr profesionālā līmenī ar to nav nodarbojies. Kā pats saka: “Ja auguma centimetru būtu vairāk, varbūt sanāktu kas labāks.”
“Profesionālis esmu kā servisa cilvēks, nevis sportists. Protu piemeklēt īsto inventāru konkrētajām vajadzībām un parametriem, ņemot vērā visus aspektus,” skaidro sportists. Viņam kā darbiniekam ir svarīgi pārzināt aktuālos zīmolus, dizaina jaunumus un katras preces nianses. “Man vienmēr jābūt soli priekšā klientam.” Tas esot liels gandarījums – iepriecināt cilvēkus, tam piemeklējot inventāru, kas palīdz sasniegt vislabākos rezultātus.
Taujāts par aizraušanos ar kalnu slēpošanu, Arūns skaidro: “Viss sākās darbā. Pasūtījām jaunu sporta inventāru, un kādam vajadzēja to iemēģināt. Tā, testējot dažādus modeļus, pamazām slēpošana sāka iepatikties. Un, jo vairāk ar to nodarbojos, jo vairāk patīk. Aktīvi slēpoju aptuveni sešus gadus. Visu esmu apguvis pašmācības ceļā.”
Profesionālās sacensībās Arūns Pralgausks nav piedalījies, bet plānā ir pamēģināt kādu amatieru braucienu, lai pieredzētu ko jaunu, saprastu sacensību būtību.
Tagad, kad sniega vēl nav, Arūns nodarbojas ar skriešanu, riteņbraukšanu, pludmales volejbolu, strītbolu un reizēm arī ar peldēšanu. Sports viņa dzīvē ir no rīta līdz vakaram, tāpēc tas esot jāmīl. “Man gribētos teikt, ka esmu izaudzis par savas nozares profesionāli un brīdī, kad par tādu kļūsti, darbs nevar apnikt. Ja apnīk, tad riebjas tas, ko dari, bet vēl tā nav noticis un kādu laiku noteikti arī nebūs.”
Arūns uzsver, ka sporta mērķis ir padarīt jauna cilvēka dzīvi veselīgāku un labāku, tādējādi paliekot patīkamākam arī citu cilvēku acīs. Sporta entuziasts domā, ka visiem vajadzētu sportot – tik, cik atļauj iespējas un veselības stāvoklis. “Veselā miesā – vesels gars. Sportojot cilvēks top skaistāks. Arī pats sports ir skaists, ja tajā ieliek pareizās emocijas.”
Viņaprāt, motivācija sportot ir ne tikai justies labi, bet arī vēlme visu izdarīt ātrāk, labāk un kvalitatīvāk. Sportists grib ticēt, ka motivē sportot arī citus – draugus, paziņas, klientus. “Sportland” darbinieks apgalvo, ka sports ir iespēja sevī izkopt dažādas nianses, izaugsme veidojas caur treniņiem.
Kā tirdzniecības nozares profesionālis un servisa vadītājs uzsver kvalitatīva inventāra nozīmi. “Labas kvalitātes un dizaina nozīmes pierādījums ir tas, ka sieviete var ļoti labi izskatīties ne tikai sapucējusies un augstpapēžu kurpēs, bet arī tad, kad mugurā sporta apģērbs. Tas pats attiecināms uz vīriešiem. Ir atšķirība – stāvi kalna galā vecā dūnu jakā un džinsos vai izvēlies glītu un piemērotu apģērbu.”
Pats grūtākais esot atrast līdzbraucējus. “Vienam vienmēr ir grūtāk, jo komanda var izdarīt vairāk. Vēl grūti ir pārvarēt punktu, kurā šķiet, ka esi paveicis maksimumu, un sasniegt izaugsmi. Vajag turēt sevi grožos, pārvarēt neveiksmes, traumas un citus faktorus, lai varētu turpināt augt,” saka Arūns. Viņš uzskata, ka arī ģimene ir sava veida komanda, un to stiprina uzmundrinot. Sportists ir apņēmības pilns iemācīt kalnu slēpošanas prieku arī savam piecgadīgajam dēlam, kas ir Arūna sabiedrotais, dodoties uz kalniem.
Rasma Rudzīte, kura piecus gadus profesionāli nodarbojās ar biatlonu, šobrīd ir distanču slēpošanas entuziaste. Sports joprojām ieņem zināmu lomu viņas dzīvē, tomēr vairs nav pats svarīgākais.
Sportu nopietnā līmenī Rasma iepazina pirms aptuveni sešiem gadiem. “Sāku aktīvu dzīvesveidu, jo dzīve bija visai garlaicīga. Gribējās darīt kaut ko interesantu. Mani aizrāva slēpošana, biatlons, un viss attīstījās līdz augstam līmenim,” stāsta t/c “Spice” veikala “Sportland” pārdevēja Rasma Rudzīte.
Atceroties pirmsākumus, sportiste piebilst: “Kādreiz bija grūti pat iedomāties, ka es varētu nodarboties ar sportu. Biju apaļīga, uzskriešana kalnā man sagādāja problēmas.” Sākumā Rasma nodarbojās ar distanču slēpošanu un jau ceturtajā, piektajā klasē sacensībās guva labus panākumus. “Man bija garlaicīgi ar sava vecuma sāncensēm. Sāku slēpot vecākās grupās un atkal braucu pa pirmajām vietām.” Reiz, piedaloties Latvijas ziemas olimpiādē, jaunā biatloniste startēja ar citas meitenes vārdu, jo pati dalībai bija par jaunu. Toreiz Rasma izcīnīja 12. vietu, no līderes atpaliekot par 12 sekundēm.
Pirms gada, pabeigusi vidusskolu ar lietvedības novirzienu, Rasma pārvācās no Alūksnes uz Rīgu. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc sportiste nomainīja profesionāla līmeņa biatlonu pret distanču slēpošanu hobija līmenī. Pamest dzimto pilsētu, ģimeni un lielo sportu bijis smags lēmums, par kuru meitene aizvien mēdz aizdomāties. Rīgā un tās tuvākajā apkārtnē nav iespēju trenēties biatlonā. Vietas, kurās Latvijas teritorijā ir iespējams nopietni apgūt Rasmas iecienīto sporta veidu, var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem.
Alūksnē Rasmas treneris bija Sergejs Sverčkovs, kas pirmais trenējis arī talantīgo latviešu biatlonistu Andreju Rastorgujevu. Treneris spējis veiksmīgi sagatavot bērnus un jauniešus augsta ranga sacensībām. “Mani vienmēr ir bijis mazliet jāpiespiež, jādod pareizā motivācija.” Tagad Sergejs trenē sportistes jaunāko māsu, kura veiksmīgi pārņēmusi vecākās māsas stafeti un šobrīd gūst augstas vietas. Rasma priecājas par māsas sasniegumiem: “Mazajai ir talants, viņai veicas. Mani panākumi nāca tikai caur milzīgu darbu.”
Treniņi notika divreiz dienā visu gadu, turklāt – tikai ar vienu brīvdienu nedēļā. Alūksnē trenējās maz meiteņu, tāpēc bija jāmēģina tikt līdzi zēniem. Visgrūtākais bijis celties katru dienu pulksten sešos, lai no rīta pusstundu skrietu jebkādos laikapstākļos. Reizēm esot bijis žēl, ka jāatsaka citām brīvā laika pavadīšanas iespējām, jo sports vienmēr ieņēma pirmo vietu.
“Lielākā motivācija sportot bija apziņa, ka varēju atšķirties no saviem vienaudžiem, palīdzēja arī adrenalīns un līdzjutēju atbalsts,” viņa skaidro. Sports bijušajai biatlonistei iemācījis plānot laiku. Rasma pusaudžu vecumam raksturīgajās izklaidēs piedalījās tikai ar lielu mēra izjūtu.
Pēc aiziešanas no profesionālā sporta Rasma ilgi nedarīja neko, tagad skrien ar “Sportland” komandu desmit kilometru distanci dažādos maratonos. Iepriekšējā sezonā esot bijis piedāvājums piedalīties Latvijas ziemas olimpiādē, pārstāvot Alūksnes komandu. Sacensībās viņa startēja, bet ar rezultātu nebija apmierināta: “Ko gan var gribēt, es visu tik strauji pametu…” Šobrīd slēpošana viņai ir kā hobijs, kuru vēlas turpināt.
Jautāta par tuvākajiem plāniem, Rasma teic, ka vēlas piedalīties kādās sacensībās un pamēģināt uzkāpt uz sniega dēļa, jo līdz šim ir bijis bail no visa, kas svešs. Vēl meitene plāno nākamgad sākt mācības Fizioterapijas bakalaura programmā Latvijas Sporta akadēmijā, lai iemācītos palīdzēt gan pati sev, gan citiem sportistiem.
Putekļu princese