Dzīves sākums
Paraolimpiskās spēles radās kā apliecinājums cilvēka cīņassparam un spītam. 1899. gadā Vācijā piedzima ebreju puisēns Ludvigs Gūtmans. 18 gadu vecumā Ludvigs Gūtmans pirmo reizi sastapās ar mugurkaula traumas pacientu, veicot brīvprātīgā darbu traumatoloģiskajā slimnīcā, un jau nākamajā gadā viņš sāka studēt medicīnu. Jau 1933. gadā Ludvigs Gūtmans tika uzskatīts par vienu no vadošajiem neirologiem Vācijā, taču, uzplaukstot nacionālismam un valdības kurinātajam antisemītismam, ebrejiem aizliedza profesionālā līmenī praktizēt medicīnu. Tomēr Gūtmanam atļāva strādāt Vroclavas ebreju slimnīcā, kur viņš 1938. gadā – tā dēvētās Kristāla nakts laikā – no arestēšanas un pārvietošanas uz koncentrācijas nometnēm paglāba ap 60 cilvēku. Pašā Otrā pasaules kara priekšvakarā, 1939. gadā, viņam ar ģimeni radās izdevība bēgt no Vācijas, saņemot 3. reiha vadības izdotu vīzu un norīkojumu doties ārstēt Portugāles diktatora draugu.
Sports – labākā terapija
Savu un profesionālo dzīvi Ludvigs Gūtmans turpināja Lielbritānijā, kur kļuva par Nacionālās mugurkaula traumu klīnikas vadītāju. Ārstējot Otrajā pasaules karā ievainotos kareivjus un veterānus, Ludvigs Gūtmans secināja, ka sports ir viena no labākajām terapijām, lai atgūtu fizisko spēku, pašcieņu un dzīves sparu.
1948. gada 28. jūlijā, tai pašā dienā, kad sākās vasaras olimpiskās spēles Londonā, Ludvigs Gūtmans organizēja pirmās Stokas Mandevillas hospitāļa sacensības cilvēkiem ar invaliditāti. Tajās piedalījās 16 personas (14 vīrieši un 2 sievietes). Pēc nieka četriem gadiem, 1952. gadā, Stokas Mandevillas sacensībās piedalījās jau 130 dalībnieku no dažādām valstīm. Ik gadu sacensības cilvēkiem ar invaliditāti piesaistīja arvien lielāku sabiedrības un olimpisko spēļu organizētāju uzmanību, līdz 1960. gadā paralēli vasaras olimpiskajām spēlēm Romā tika organizētas arī deviņas Stokas Mandevillas sacensības, kurās piedalījās ap 400 atlētu no 23 valstīm. Tieši šīs sacensības tiek uzskatītas par pirmajām paraolimpiskajām spēlēm, lai arī šo nosaukumu ieguva tikai 1984. gadā. Kopš tā laika paraolimpiskās spēles notiek paralēli olimpiskajām spēlēm. Karaliene Elizabete II 1966. gadā Ludvigu Gūtmanu par viņa nopelniem iecēla bruņinieku kārtā.
Par sasniegumiem, nevis ierobežojumiem
Stokas Mandevillas sacensībās bija atļauts piedalīties tikai atlētiem ratiņkrēslos, bet 1976. gada vasaras paraolimpiskajās spēlēs jau piedalījās atlēti arī ar citām invaliditātēm. Līdz 1989. gadam, kad tika dibināta bezpeļņas organizācija “Starptautiskā paraolimpiskā komiteja”, ar paraolimpisko spēļu organizēšanu un noteikumu reglamentēšanu nodarbojās vairākas organizācijas.
Neviens atlēts, kas piedalās paraolimpiskajās spēlēs, negrib, ka viņu žēlo. Viņi grib pierādīt, ka ir spējīgi sniegt vismaz tikpat daudz pašatdeves kā citi sportisti, lai sasniegtu izcilus rezultātus. Un, ņemot vērā zinātnes attīstību un protēžu izgatavošanas tehnoloģijas, daži paraolimpieši jau šobrīd apsteidz tos sportistus, kas piedalās parastajās olimpiskajās spēlēs. Un tas ir tikai sākums.
Teksts: Nadīna Elekse, Foto: Džons Šērvels
Uzvarētāju izvēle!