Rimantam Liepiņam triju gadu laikā izdevies radīt tādu taku skrējienu seriālu, kādā pašam patiktu piedalīties. Tagad mūzikas ierakstu producēšanas vietā Rimanta pamatdarbs ir pilna laika slodze Stirnu buka sacensību organizēšanā.
Stirnu buka CV
Kas tas ir? Taku skrējienu seriāls, kas šobrīd sezonā izaudzis līdz 7 posmiem, katrā 5 dažādas distances. Šīs nav komercsacensības, naudas balvu nav. Bet izjūtu buķete finišā tiek visiem. Endorfīni arī garantēti.
Dzimis. Pirmais Stirnu buks notika 2014. gada vasarā Rimanta Liepiņa dzimto un arī jauno māju (pēc pārcelšanās no dzīves Rīgas centrā uz Ķesterciemu) tuvumā Engures novadā. Vairāki turpmākie skrējieni arī tika rīkoti Kurzemē, kur Rimantam apkaime labāk zināma, takuziņi pazīstami. Un tad tikai sākās.
Dzīvesvieta. Ainaviskas vietas visā Latvijā. Stirnu buks lec mežos, pļavās, pakalnos, pat pagalmos un ganībās, pārskrien ceļiem un dažreiz virzās pa tiem, bet pa asfaltu – ne vairāk kā 5–10% no kopējā maršruta garuma. Ja nav taku, biežāk nogriežas pa stigām un bezceļiem nekā pa gludiem, taisniem ceļiem.
Cilts. Skrien gan sportisti, kas piedalās asfalta maratonos pilsētās, gan olimpieši, gan tādi skrējēji, kas vispār uzskata, ka skriet ir muļķīgi. Vidējais skrējēju skaits katrā posmā pērn bija 1696, pagājušajā sezonā kopumā – 4908. Katrās sacensībās strādā aptuveni simts brīvprātīgo. Daži no viņiem pat nepelna ne sev, ne draugiem dalību nākamajā posmā, bet tik un tā piesakās palīgā.
Privātā dzīve. Daudzi buki uz sacensībām brauc ar ģimenēm, pat ja visi neskrien. Mazākie izskrien Susuru distanci 0,6–1 km, atlikušo dienas daļu pavadot starta laukumā, kur par viņiem ir padomāts. Kad vecāki atskrien, pat ja pieveikuši tikai iesācēju jeb Vāveres distanci (4–6 km), arī viņiem ir vēl daudz darāmā: apbalvošana, tirdziņi, sarunas ar līdzīgi domājošajiem, labs ēdiens, dzīvā mūzika vai dīdžejs, laiks atpūtai dabā.
Adrese. stirnubuks.lv, #esesmustirnubuks, Facebook katrām sacensībām jauns profils.
Rimants Liepiņš:
„Izaicinājums, kas sniedz lielāko gandarījumu, man ir, ja izdodas ievilkt mežā skolēnus. Viņiem sporta stundās ir radies gandrīz vai riebums pret skriešanu. Mani trīs dēli mācās Engures vidusskolā, kur sākumā visi uz mani skatījās kā uz dīvaini, kad piedāvāju, lai skola noorganizē bērnu dalību Stirnu bukā. Dažiem skolotājiem tomēr radās interese un bērnus uz mežu aizveda. Pēc tam vairs viņus dabūt prom no taku skriešanas seriāla nevienam nav izdevies. Kad skola nevarēja saorganizēt autobusu uz Latgali, bērni paši pierunāja vecākus, lai aizved. Tagad arī daudzi šo bērnu vecāki skrien.
Ir arī cīņas sporta komandas, kas brauc uz Stirnu buku, jo sākumā treneri atved, bet pēc tam paši prasa. Lai bērns saprastu, ka skriet pa mežu un laukiem ir forši, kādam tas jāparāda. Paši pēc savas iniciatīvas uz Stirnu buku sāk braukt pēc 30 gadu vecuma, kad jau ir citāda domāšana. Par veselību, Latvijas iepazīšanu un kopīgu laika pavadīšanu!”
No izaicinājumiem neatsakās