Barjerskriešanas rekordists un vieglatlētikas treneris Viktors Lācis (Lāča Sporta skola) jaunos vieglatlētus atlasa pēc īpašiem kritērijiem. Vēl svarīgāk par dabas dotu talantu ir darba spējas un spēja sadzirdēt trenera teikto, jo tikai tā var saklausīt norādes, kas ved uz čempiona titulu.
Čempiona formula
Manuprāt, lai saprastu treniņa metodiku, vingrinājumu izpildījumu un saprastu, kā to iemācīt bērnam, trenerim vajadzētu strādāt ar bērniem vismaz desmit, piecpadsmit gadu. Bet, ja treneris pats nav bijis sportists, viņam tas varētu aizņemt visus trīsdesmit gadus. Protams, ir izņēmumi, bet es tomēr stipri ticu, ka par treneri ir jāpiedzimst.
Lai ieraudzītu talantu – vieglatlētu, es skatos, kādi ir bērna gēni, proti, no kādas ģimenes bērns nāk. Gēni jau ir neliela daļa no uzvaras. Ja gēnu nav, es pievēršu uzmanību auguma parametriem – vai gurni (meitenēm) ir šauri, jo tad kaulu struktūra ir šaurāka un tie ir vieglāki. Ja minētie kritēji ir pozitīvi, mēs ķeramies pie testiem, kuros vērtēju potenciālā sportista ātruma īpašības un ģenētiskās ātruma īpašības. Daļēji vēršu uzmanību arī uz fiziskajiem rādītājiem, taču tiem nav noteicošais svars, jo deviņu, desmit, vienpadsmit gadu vecumā tie vēl neko daudz nenozīmē. 
Pajautāt sev
Ātruma īpašības nosaka pēdas uzbūve – vai tā ir aktīva, vai tā strādā vai nestrādā. Taču pēdu var arī uztrenēt. Mana pēda nebūt nebija aktīva, taču man pieder Latvijas rekords 400 metros barjerskriešanā.
Līdz 14 gadu vecumam es necenšos bērnu virzīt kādā konkrētā vieglatlētikas disciplīnā. Es trenēju vispusīgi. Mēs daudz strādājam pie kustību tehniskā aspekta. Kad mani audzēkņi sasniedz 15 gadu vecumu, viņiem ir jāmācās sadzīvot ar zināmu režīmu, kurš prasa nolikt malā dažādus ieradumus, jo to pieprasa izaugsme sportā. Šajā brīdī jaunajiem sportistiem sev ir jāpajautā – vai es varu nolikt malā tusiņus, sēdēšanu kafejnīcās un tamlīdzīgi? 
Bez talanta ir vieglāk
Latvijā ir ļoti daudz talantīgu bērnu. Bet problēma ir tāda, ka vecāki neatpazīst bērnā talantu, un viņi izvēlas komerciālus sporta veidus, jo tie ir populārāki. Nesen pie manis sāka trenēties puisis Oskars Bambals. Viņš vieglatlētikā ienāca no futbola. Oskars Latvijas U-20 čempionātā telpās izcīnīja otro vietu 800 metru distancē, bet Latvijas vieglatlētikas čempionātā telpās 800 metros jau bija pirmais.
Man gribas ticēt, ka esmu atradis metodi, kura audzina čempionus, jo varu lepoties ar vairākiem rekordistiem 800, 1500 un 3000 metros. Es strādāju nedēļu ciklos – pēc divu nedēļu darba viena nedēļa ir mierīgāka. Nedēļas ciklā bērni strādā divas dienas, bet trešā diena ir rāmāka. Pēc tam nākamās trīs dienas atkal ir darbs, bet ceturtā diena mierīga. Tā, protams, ir tikai maza daļiņa no manas darba metodes.
Es pret saviem sportistiem esmu godīgs un arī tiešs. Ja ir problēmzonas, es par tām runāju. Lai sasniegtu darba augļus, atzīstu, mēdzu uzspiest savu ideoloģiju. Es ieklausos sportistā, bet tajā pašā laikā pieņemu pareizāko lēmumu pēc saviem uzskatiem. Manuprāt, tā ir labāk, nekā ļaut saviem audzēkņiem lidināties pa mākoņiem.
Ja godīgi, ļoti talantīgi bērni ir problemātiskāki nekā tie, kuriem nav dabas dotību. Talantiem viss padodas viegli, un tie lielākoties nesadzird treneri. Bieži vien viņi savas karjeras laikā tā arī nesasniedz augstāko rezultātu, jo paļaujas tikai uz sevi, nevis līdz galam paklausa trenerim.
Viktora Lāča ieteikums vecākiem – vispusība
Vecākiem iesaku vērot savus bērnus un agrāk par deviņiem gadiem vieglatlētikā nevirzīt. Līdz tam ir jādara citas lietas – jāpeld, jābrauc ar riteni, jādzied, jādejo, jāspēlē klavieres vai vijole. Uzskatu arī, ka bērns līdz 14 gadu vecumam mierīgi var apvienot gan, piemēram, mūzikas skolu, tautasdejas, gan treniņus vieglatlētikā, jo bērniem jābūt vispusīgi attīstītiem. Vēlāk gan vajadzētu izvēlēties, kurā virzienā spert izšķirīgo soli.
Teksts: Ralfs Dravnieks. Foto: Shutterstock un no izdevniecības Žurnlāls SANTA arhīva.
PAVASARA AKTUĀLO SNĪKERU TOPS