Diemžēl klasiskajā volejbolā neatkarīgajai Latvijas valstij lieli panākumi pagaidām ir izpalikuši. PSRS laikos bijuši individuāli panākumi – vairāki olimpiskie un pasaules čempioni, kā arī meistarkomandas “Radiotehniķis” izcīnītais PSRS čempionu tituls 1984. gadā. Būdams gan šīs komandas, gan arī PSRS izlases sastāvā, 1988. gada Seulas olimpiskajās spēlēs sudrabu izcīnījis tagadējais Latvijas izlases treneris Raimonds Vilde, kura dēls Ričmonds ir profesionāls basketbolists.
Runājot par pludmales volejbolu, klasiskā volejbola izlases trenerim ir šāds viedoklis: “Sākotnēji uz pludmali gāja tie, kas sevi zālē nevarēja pierādīt. Pietrūka kapacitātes, dotību un spēka, tad gāja spēlēt pludmalē, – sākumā tas bija tas vieglākais, īsākais ceļš uz panākumiem.” Tagad tas jau ir pāraudzis par profesionālu nodarbi. Tas arī prasa nopietnu darbu, gatavošanos. “Pludmales volejbola panākumus, protams, vērtēju augstu. Bet reāli mums ir divi trīs ļoti labi spēlētāji. Strādā arī pārējie, bet pateikt, ka tas ir augsts līmenis, tomēr nevar.” Tīrs pludmales volejbolists Latvijā esot tikai viens – tas ir Aleksandrs Samoilovs, kas praktiski nav nemaz trenējies zālē klasisko volejbolu. Visi pārējie ir uzauguši zālēs. “Ja zālē esi labs, arī pludmalē būsi labs. Tam ir sava specifika un ir jāziedojas. Abus divus savienot var tikai amatieru līmenī. Pa vasaru, ja nav, ko darīt, protams, labāk spēlēt pludmalē nekā nedarīt neko.” Tā kā valsts mums maza, dažreiz saskaras arī klasiskā un pludmales volejbola intereses. “Bez šaubām, viņi mums ņem nost tos spēlētājus. Iemēģina vienu, otru, trešo. To visu it kā var saprast, vienlaikus nevajadzētu arī to pretstatīt, ka zāli mums nevajag, tagad būsim kingi tikai pludmalē. Beidzamajos gados daudzi it kā strādā, bet paši neko dižu pludmalei nav sagatavojuši. Vidēja līmeņa spēlētāji tik un tā ziemā spēlē zālē un tur iziet galveno treniņu procesu.”
Atbildot uz jautājumu, vai pludmales volejbola labāku spēlētāju iesaistīšana klasiskajā volejbolā varētu nest sporta veidam panākumus, Raimonds Vilde atbild, ka, izņemot Jāni Šmēdiņu, pārējie neko ievērojamu zālē nav rādījuši. Šmēdiņa klasiskajam volejbolam pietrūkstot arī izlasē. Ja pēdējā atlases ciklā būtu spēlējis, ļoti iespējams, ka būtu izsitušies līdz finālturnīram, būtu uzvarējuši zelta setu pret Turciju. Jānis Šmēdiņš esot ļoti talantīgs puisis, viņam piemītot kopējās spēles izpratne, tāpēc arī pludmalē viņš ir labs. Viņš māk visu darīt – ir bumbas izjūta, domāšana. Tagad arī pludmalē savi labi parāda, bet uzaudzis viņš tomēr ir zālē. Pārējie diez vai. Pamatā jau no zāles pāriet uz pludmali, nevis otrādi. Samoilovs gan esot mēģinājis arī zāles volejbolu, bet nekas prātīgs tur neesot sanācis. Zāles volejbols tomēr ir jaudīgāks un prasa lielāku dinamiku. Arī komandas spēlei ir lielāka nozīme, jo spēlē tomēr seši, nevis divi.
Lai Latvija varētu iekļūt Eiropas vai pasaules čempionātu finālturnīrā, pašos pamatos trūkst spēlētāju. Ir labu spēlētāju deficīts gandrīz visās pozīcijās. Problēmas nav ar cēlājiem, kādi divi trīs ir ļoti labi. Diagonāles spēlētāji, ja piekrīt piedalīties Celitāns un klasiskajā volejbolā atgriežas Egleskalns, tad arī būtu. Bet pārējās pozīcijās – otrie tempi un it sevišķi vidējie bloķētāji – tur būs grūti atrast augstas klases spēlētājus. Tuvākā nākotnē nekas spožs pagaidām nerādās. Svarīgākās īpašības – gari augumi, turklāt kustīgi, ātri domājoši. Ja izlasē viens vai divi vadošie spēlētāji izkrīt, arī visa spēle pajūk, jo trūkst labas maiņas. Svarīgi arī, kādā līmenī šie izlases puiši visu ziemu spēlē. Izlases treniņnometnē pa mēnesi no spēlētāja neko nevar uztaisīt. Būtiski, lai spēlē labos klubos, kas piedalās Eiropas kausos, kur cits pret citu cīnās dažādu izlašu dalībnieki, nevis Somijas 2. divīzijā vai Francijas 2. līgā “Attīstīties var tikai nežēlīgas konkurences apstākļos, kur pretī nāk augsta līmeņa pretinieki, – to jau iepriekš esmu teicis. Problēmu ir daudz, varam runāt par finansējumu, valsts atbalstu, jaunatnes sistēmu. Man daudz prasa: ko lai dara, ko lai dara? Bet es neesmu stratēģis, es esmu treneris. Es gribu darīt to, ko māku, kas man patīk, kur es redzu savu izmantojumu. Tur jāsēžas un jādomā tiem, kas to var, bet es sevi tajā neredzu.”
Par savu karjeru
Raimonda Vildes pirmais treneris Ivans Sorokins volejbolu nav iemācījis, bet cīņas sparu, ka jācīnās, jāuzvar, – to gan. Ja negribi uzvarēt, ko vispār sportā meklē?! Tomēr galveno pateicību parādā viņš ir trenerim Jānim Labuckim, kas strādājis Murjāņos. Pēc Murjāņiem, kad aizgājis spēlēt uz meistarkomandu “Radiotehniķis”, šķitis, ka viņi netrenējas, kas liecina, ka Murjāņos gatavojušies ļoti nopietni, bijis ļoti intensīvs treniņprocess. Savukārt “Radiotehniķa” galveno treneri Genādiju Paršinu Vilde vērtē gandrīz kā savu otro tēvu. “Par to, kur es esmu un kas es esmu, viņam esmu parādā vislielāko pateicību.” Viņi joprojām pastāvīgi sazinās, lai arī Paršins tagad strādā savā dzimtenē Kazahstānā, bet ģimene mitinās Latvijā.
Tolaik PSRS čempionāts bijis kā gaļasmašīna. Ja tai iziet cauri, nevari nekļūt labāks, jo saspringti bijuši gandrīz visas spēles. Salīdzinājumā Eiropas čempionāts nebija nekas īpašs. 1985. gadā Raimonds Vilde iegūst kontinenta čempiona titulu. “Es pat īsti vairs neatceros, ar ko tur spēlējām. Finālā laikam bija čehi, bet tas nebija salīdzināms ar to, kas notika PSRS čempionātā. No PSRS čempionāta varēja savākt vismaz divas izlases, kas uzvarētu Eiropas čempionātu.” Pasaulē tolaik ļoti stipri bija amerikāņi. PSRS izlase ar Vildi sastāvā gan olimpiādi, gan pasaules čempionātu zaudēja tieši ASV izlasei, kas bijusi ļoti laba komanda. Faktiski lielākā konkurence bijusi tikai starp šīm divām izlasēm. ASV komandai galvenais trumpis bijis komandas gars, viņu vienotība un patriotisms. Olimpiādē bijis tā, ka iepriekšējā vakarā tieši PSRS basketbolisti uzvarējuši savu turnīru. Tā kā dzīvojuši vienā mājā, visu nakti bijusi liela uzdzīve. Pirms fināla Raimonds tikai pāris stundu dabūjis pagulēt. Sergejs Bubka arī tieši bija beidzis savas sacīkstes un arī ļoti priecājās par panākumu, tāpēc vazājies apkārt pa istabiņām. Protams, uz to visu nevar norakstīt, tomēr toreiz svaiguma viņiem esot pietrūcis. Iepriekšējās visās septiņās spēlēs esot pārgājuši pāri tā, ka nevienu setu neesot zaudējuši pretiniekiem.
Garākā spēle dzīvē Raimondam bijusi 3 stundas 40 minūtes gara. Tad vēl bijusi serves maiņa, lai arī spēlējuši līdz 15 punktiem katru setu, tomēr punktu izspēles varēja notikt ļoti garas.
Vilde – profesionāls sportists, basketbolists?
“Jā, man par to pārmet. Briesmīgi pārmet. (Smejas.) Bet Ričmonds jau maziņš sāka basīti spēlēt. Mana pirmā doma bija tāda, lai viņam pašam ir kaut kas savs. Lai uz viņu kāds neatskatās tēva vārda dēļ, lai nesalīdzina. Otrā doma – tad, kad viņš sāka spēlēt arī volejbolu, es īsti neredzēju nevienu treneri, kam gribētu viņu uzticēt. Pats to nevarēju, jo strādāju ar lielajiem. Bet basketbolā man patika, kāda bija darba kultūra Krištopana klubā, kur Ričmonds trenējās. Pats gāju skatīties, un man patika attieksme, gaisotne. Vienu brīdi viņš paralēli sāka spēlēt arī volejbolu – kādu gadu vai divus. Droši vien, ja es būtu uzspiedis, viņš, visticamāk, būtu aizgājis uz volejbolu, bet man gribējās, lai viņš pats izlemj, – kaut gan viņam gluži labi sanāca volejbols.” Ričmonds tomēr palicis basketbolā un pēc skolas beigšanas devies studēt un spēlēt basketbolu uz ASV, kur, tēvaprāt, nedaudz nav paveicies ar universitāti. “Viņi jau visi runā smuki, bet sākumā tur nebija īstā līmeņa. Līdz ar to pāris gadu vajadzēja izlaist, jo dabūja mainīt universitāti.” Šogad dēlam pirmais gads rit profesionālajā sportā, un Ričmonda Vildes vārds šobrīd atrodams leģendārā Rīgas kluba “VEF” spēlētāju sarakstā. “Forši, ka ir mājās, jo beidzamos gadus visu laiku bijis prom ārpus Latvijas. Klubu jau meklēja visur. Bija arī piedāvājumi, bet nekas dižs.” Vasarā Ričmonds bijis iekļauts arī Latvijas izlases kandidātu sarakstā un piedalījies atlases nometnēs, nospēlējis arī dažas spēles, un tur arī “VEF” viņu noskatījis.
Ir pilnīgi skaidrs, ka Raimonda dēls nevarēja būt nekas cits kā sportists. Meita arī spēlējusi volejbolu. “Nevaru apgalvot, ka es viņus uz sportu bīdīju, bet viņi tomēr redzēja mani, kā es tur ņemos. Turklāt tas nodrošinās arī atspēriena punktu nākotnei. Sports jau tomēr disciplinē, bet arī pēc sporta dzīves tas palīdz. Tas piespiež pārvarēt grūtības, var būt arī nežēlīgs, prasa ziedošanos un piespiešanos. Bet arī pēc sporta ar to būs jāsaskaras. Sportiskais rūdījums grūtos brīžos noteikti palīdzēs nesalūzt un tikt tam pāri. Arī veselība, kopējā fiziskā un garīgā attīstība. Bet, ja būtu atradis arī kādu sev piemērotu nodarbi ārpus sporta, es šķēršļus viņam neliktu.” Ja puika ir liels, stiprs, spēcīgs, tad jāvirza sportā. Amerikā Ričmonds, kad izlaidis gadu, trenējies amerikāņu futbolā. Tur uzaudzējis tādus muskuļus kā trīsdurvju skapim. Ne velti arī basketbola izlasē vasarā neviena stiprāka par viņu nebija.
Sports ir skaists