Komandas kapteinis un īsts līderis laikā no 2010. līdz 2013. gadam, tieši viņa laikā LU komanda līdz šim brīdim kāpusi visaugstāk Latvijas Basketbola līgas čempionātā, divus gadus pēc kārtas iekļūstot izslēgšanas spēlēs (2012. g. visu laiku augstākais sasniegums – 4. vieta LBL, 2013. g. dalīta 5./6. vieta). Gandrīz katrā mačā 20 vai vairāk punktu, lieliska spēle visās pozīcijās un īsts komandas dzinējs, nekad neļaujot savējiem apstāties. Grūti spriest, kāda toreiz būtu komanda bez Peinera līdzdalības, kurš uzstādīja vērumu LU rekordu, ko kādam pārspēt būs ļoti grūti..
Šobrīd jau absolvējis LU un sācis savu profesionālo karjeru – sākumā Ukrainas Superlīgā, tagad BK “Ventspils” spēlētājs, kā arī pats svarīgākais – Latvijas valsts izlases dalībnieks, viens no tiem, kurš mūs izcili parādīja šī gada Eiropas čempionātā, iekļūstot izslēgšanas spēlēs (ceturtdaļfinālā) un beigās iegūstot 8. vietu, kas ir liels panākums Latvijai.
Tieši tāpēc intervija ar pašu Žani par pavadīto laiku LU un laiku izlasē.
Iesākumā – vai atmiņā vēl ir Latvijas Universitātes laiki?
Jā, LU laiki vēl noteikti ir atmiņā un paliks vienmēr – tie bija ļoti patīkami 3 gadi.
Kā spēlēšana LU palīdz profesionālajā sportā?
Vai tā bija pareizā izvēle – mācīties un sportot, nevis uzreiz sākt profesionālo karjeru? Mācības LU sāku, kad vēl spēlēju VEF komandā. Pirmo gadu sanāca pabeigt bez parādiem, tomēr budžetā nenoturējos. Sākoties veselības problēmām, basketbola ziņā nācās daļēji spert soli atpakaļ, bet īstenībā uzskatu, ka spēru soli uz priekšu, un tas man bija vajadzīgs, lai nostabilizētos kā spēlētājs. Tā nu uzreiz nolēmu, ka pabeigšu visus atlikušos 3 gadus LU komandā, lai iegūtu bakalauru. Esmu priecīgs, ka to arī izdarīju. Un tagad, pateicoties LU sistēmai, esmu veiksmīgi atsācis profesionālo karjeru.
Kāda bija sajūta, kad uzzināji, ka esi izlases kandidātos Eiropas čempionātam? Un kāda, kad tiešām tiki izvēlēts? Vai tas bija pārsteigums vai tomēr bija sajūta, ka atmaksājies ieguldītais darbs?
Par iekļūšanu kandidātos biju nedaudz pārsteigts, it īpaši par to, ka tiku uzreiz iekļauts pirmajā divpadsmitniekā, kuriem nebija jāsāk gatavoties agrāk un jāpierāda sevi, lai nonāktu izvēlēto sešpadsmit vidū. Tas bija liels avanss no trenera Bagatska, jo pagājusī sezona man individuāli nebija sevišķi spoža, arī komandai gāja vidēji. Bet, pateicoties tam, ka man tika atvēlēta loma starp 12 labākajiem, radās arī pārliecība, ka varu tikt uz Eiropas čempionātu, un tas izdevās. Par to bija liels prieks, taču muļķīgs savainojums līdz pēdējai dienai lika šaubīties, vai varēšu pats spēlēt un vai varēšu nest pienesumu komandai. Beigās izrādījās, ka nespēju, par ko, protams, palika slikta pēcgarša, jo bija liela atbildības sajūta valsts priekšā, bija grūti sagremot to, ka es nevaru izdarīt neko pozitīvu sev atvēlētajās minūtēs.
Vai viegli bija iejusties izlasē?
Izlasē iejusties nebija grūti, jo sagatavošanās posmā ar to biju trenējies jau vairākus gadus un visi džeki bija jau labi pazīstami. Nejutos kā jauniņais, jo bija vēl pāris spēlētāju, kuri izlasē un sagatavošanās posmā bija pirmoreiz.
Vai sanāca arī izbaudīt čempionāta atmosfēru? Vai tomēr galvā tikai spēles un darbs?
Atmosfēru izbaudīt bija pagrūti, bet noteikti tā paliks atmiņā. Tas bija grūti, jo mums bija jākoncentrējas darbam uz simt procentiem. Domāju, ka vairāk to izbaudīja skatītāji, taču arī mums pēc uzvarām bija brīdis, kad varējām papriecāties, tomēr tas bija īss, jo jau nākamajā dienā bija jāgatavojas nākamajam pretiniekam.
Cik liela ir starpība starp spēlēšanu valsts izlasē un profesionālā komandā?
Spēles ziņā nekādas atšķirības īsti nav, katrs dara to, ko prot, un mēģina palīdzēt komandai uzvarēt, bet psiholoģiskā ziņā noteikti ir lielāks slogs.
Zinām, ka atmosfēra Rīgas spēlēs bija lieliska. Bet kā bija Francijā? Vai netraucēja arēnas lielais izmērs? Skatītāji tajā praktiski pazuda… Savukārt spēlē pret Franciju viss bija viņu krāsās. Zinu, ka esat profesionāli spēlētāji un tam rezultātu ietekmēt nevajadzētu. Bet vai tā tiešām vienmēr ir?
Spēlēt Francijā nebija tik traki. Tribīnes nebija apgaismotas, tāpēc nevarēja nemaz īsti redzēt, ka zāle ir tik plaša, un tādā ziņā tas ne visai traucēja. Taču spēlē ar Franciju varēja just milzīgo plašumu, kad visi fani dziedāja Francijas himnu. Tas varbūt nebija ļoti skaļi, taču tiešām varēja just plašumu. Daudzi teica, ka pēc sajūtām Rīgā bija skaļāka un labāka atmosfēra nekā Francijā. Man arī tā šķita.
Paldies pat atvēlēto laiku! Ceram tevi arī nākotnē redzēt mūsu izlases rindās!
Vai kāds jebkad pārspēs Peinera individuāli uzstādītos LU rekordus?
Rekordi, kas fiksēti vienā spēlē
Punkti: 39 (15.11.2011. pret ”Liepājas Lauvām”)
Iemesti 2p metieni: 11 (14.10.2012. pret ”Barons kvartāls”)
Izmesti 3p metieni: 15 (10.04.2013. pret BA ”Turība”)
Izmesti soda metieni: 20 (07.04.2013. ”Barons kvartāls”)
Iemesti soda metieni: 19 (07.04.2013. ”Barons kvartāls”)
Rezultatīvas piespēles: 11 (10.03.2013. pret Latvijas U18)
Bloķēti metieni: 4 (06.01.2013. pret ”Liepāja/Triobet)
AP: 12 (13.02.2011. pret BK ”Zemgale”)
Efektivitāte: 40 (07.04.2013. pret ”Barons kvartāls”)
Materiāls pārpublicēts no LU Basketbola žurnāla: http://bit.ly/1R4MAi4
Latvijas tenisistes FED kausa turnīru sāks pret Beļģijas izlasi