Atšķirībā no tiem, kas nezināja, ko darīs pēc vidusskolas, man viss bija skaidrs. Es vēlējos spēlēt hokeju, mācīties un kļūt par treneri. Es visu gribēju darīt paralēli.
Un arī tagad, strādājot televīzijā, veidojot sižetus, zinu, kāpēc gribu to darīt. Tas, ko es vēlos, parādīt, ka sports var būt arī iedvesmojošs, ne tikai grūts. Manuprāt, televīzija ir bezjēdzīga, ja tu nevari radīt emocijas un iedvesmot.
Ja tu būtu sports, kas tu būtu?
Golfs! Tas mani ir aizrāvis – kā hobijs. Bērnībā, kad dzīvojos pa laukiem, pats taisīju nūjas. Laikam biju to saskatījies avīzēs.
Sākot spēlēt golfu, man lūza visi stereotipi. Pirmajā reizē pēc devītās bedrītes atzinu, ka ir grūti. Kaut vai noiet laukumu – tas vien ir pārbaudījums!
Gribi noslēgt līgumu, uzaicini savu partneri uz golfa laukumu, tur viss būs kā uz delnas. Turklāt golfā nav tiesnešu. Ja vien gribi, vari šmaukties. Tomēr golfs ir džentlmeņu sports, kuru tu spēlē pret laukumu un sevi.
Kas tevi uzrunā sportā – rezultāts vai cilvēks?
Zinu, ka ik gadu būs čempions. Ik pēc četriem gadiem būs olimpiskais čempions. Mainīsies vārdi un uzvārdi. Aiz katras medaļas ir stāsts. Turklāt ne vienmēr vajag medaļu, lai izstāstītu labu stāstu. Dažkārt iedvesmojošāka ir ceturtā vai piecdesmitā vieta.
Esmu dzirdējis cilvēkus sakām: kāda jēga no mūsu slēpotājiem, kas finišē sešdesmitajā vietā? Tad es viņiem jautāju: kāda ir tava profesija? Tu esi mediķis, šoferis? Vai tu šobrīd vari pateikt, ka esi sešdesmitais, labākais pasaulē?
Ko tu esi iemācījies no sportistiem?
Šo jautājumu man uzdod daudzi. Man ir epizodes, kuras es varu izcelt un par kurām esmu drošs – tās es atcerēšos visu mūžu. Šīs epizodes ir ļoti privātas, tāpēc tās paturu pie sevis. Taču visas vieno kopsaucējs (ilgi domā) – patiesas emocijas. Tādas nekad nevarēs ieraudzīt ikdienas dzīvē vai uz teātra skatuves. Dari to, kas tev patīk, un tu nekad nekļūdīsies.
Ineta Radēviča nekļūdījās. Viņai pietrūka viena centimetra. Tajā vakarā, olimpiādē, viņa lēca savu labāko sēriju mūžā, viņai nedaudz pietrūka, tomēr viņa nezaudēja. Anastasija Grigorjeva Londonā zaudēja cīņu, kurā viņa teorētiski varēja uzvarēt dažās sekundēs. Tu stāvi ar mikrofonu un redzi – viņa nāk un raud. Tobrīd es ienīdu savu profesiju. Bet pirmais, ko viņa pateica, veroties kamerā, bija: atvainojiet, Latvija, ka es jūs pievīlu.
Kurš sports vislabāk raksturo latviešus?
Ir divu veidu sportisti, tāpat kā es uzskatu, ka ir divu veidu latvieši. Vidusskolā nevienam nepatīk skriet trīs kilometrus, bet visi ir gatavi skriet simts metru. Tu skrien tik ātri, cik vien spēj, cik kājas nes. Un tad ir jautājums – kurš būs pirmais? Pirmais būs tas, kas visvairāk grib. Tas ir par to. Vairākums padosies vai samierināsies. Mums, latviešiem, dažkārt pietrūkst gribas iet līdz galam.
Sporta apavi, ko valkāt birojā