Jānis dzimis un audzis Kurzemē, tagadējā Tukuma novada Matkules pagastā, kur arī beidzis pamatskolu. Agri atklājies nākamā olimpiskā čempiona sportista talants. Pamatskolas laikā nopietnas trenēšanās sportā neesot notikušas, tomēr ļoti patikušas fizkultūras stundas – spējis pārlēkt pāri savam augumam, kas gan bijis tikai 150 cm.
Pirmais šķēps
Pēc pamatskolas mācījies Kandavas vidusskolā. Savu spēcīgo fizisko dotumu dēļ Lūsis bieži sūtīts vidusskolu pārstāvēt dažādās sporta sacensībās. Labi lēcis, spēlējis volejbolu, basketbolu, ātri skrējis, bet šķēpu neesot metis. Pirms vidusskolas beigšanas piedalījies republikas skolēnu spartakiādē, kur piedalījies trīssoļlēkšanā un palicis ceturtajā vietā. Pateicoties tam, ticis uz Vissavienības spartakiādes atlasi Rīgā, kur pieteicies šķēpmešanas disciplīnā un negaidīti uzrādījis labāko rezultātu.
Pēc vidusskolas beigšanas šķēpmešanas leģenda vēlējies studēt agronomiju un stāties Lauksaimniecības akadēmijā. Tikai nejaušības pēc Jānis uz ielas saticis treneri Imantu Gaili, kas iepriekšminētajā spartakiādē trenējis barjerskrējējus un pusgaro distanču skrējējus, un viņš nākamajam čempionam atklājis, ka Elmārs Krūze, kas bijis šķēpmetēju treneris, esot teicis, ka no Lūša jau nu nekāds šķēpmetējs nesanāks. Tas Jānim uzdzinis tādas dusmas un spītu, ka viņš esot nolēmis: nu es jums pierādīšu, kāds sportists es varu būt!
Lēkt, lai vēlāk mestu
Pēc vidusskolas Jānis iestājies Latvijas Valsts Fiziskās kultūras institūtā (tagad Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija), lai kļūtu par fizkultūras pedagogu. “Iestāšanās ieskaiti veicu augstlēkšanā, jo šķēpmešanā apmierinošu atzīmi, kas man ļautu iestāties, nebūtu ieguvis,” stāsta Lūsis.
Studiju gadi bijuši grūti, īpaši sākumā, – tā kā atzīme augstlēkšanā bijusi tikai apmierinoša, nepienācās ne stipendija, ne kopmītnes. Bija jāmeklē, kur dzīvot, kā nodrošināt sevi, tāpēc pa vakariem piestrādājis uz dzelzceļa, krāmējis vagonus. Starp lekcijām un darbiem arī treniņi pēcpusdienā. Par mērķtiecīgu sevi Jānis Lūsis neuzskata, jo sākotnēji nav bijis mērķis kļūt par čempionu. “Gribēju būt labs sporta speciālists, nevis rekordists,” teic Lūsis.
Tikai astoņpadsmit gadu vecumā Jānis Lūsis sācis nopietni trenēties. Vieglatlētika bija viņa disciplīna. Lielu vērību pievērsis šķēpmešanai, kurā treneris bijis jaunais, bet ambiciozais Valentīns Mazzālītis. Kad Jānis iestājās institūtā, viņa rezultāti knapi pārsniedza 40 metru, bet pēc piecu gadu studijām un treniņiem jau metis 80 metru. Tas ļāvis kvalificēties startam PSRS izlases sastāvā un uzvarēt PSRS čempionātā.
Neuzvaramais
Tālākie rezultāti ir saistīti tikai ar augšupejošu līkni – no 23 gadu vecuma nākamos piecpadsmit gadus Jānis Lūsis uzskatāms par labāko šķēpmetēju pasaulē. Divas reizes labojis pasaules rekordu, pirmo reizi 90 metru atzīmi sasniedzis 1967. gadā, divpadsmit reižu bijis PSRS čempions. Sešas sezonas aizvadījis bez neviena zaudējuma. No 274 sacensībām karjerā uzvarējis 200 reižu. Četras reizes vinnējis arī Eiropas čempionātā.
1964. gada olimpisko spēļu bronzas medaļas ieguvējs, 1968. gadā jau zelta medaļas ieguvējs, bet 1972. gadā – sudraba. Izrādās, uz 1964. gada olimpiādi Jāni Lūsi gatavoja kā daudzcīņnieku, tāds bijis PSRS izlases noteikums. Un kādu laiku viņam piederējis piektais rezultāts pasaulē. Tomēr lielās slodzes neļāva koncentrēties pamatdisciplīnai – šķēpmešanai –, rezultātā Jānis iedzīvojās pleca traumā, kas vēl savas sekas atstāja olimpiādes laikā, tāpēc uz kaut ko augstāku par trešo vietu cerēt nebija iespējams.
1972. gada Minhenes olimpiādē Jāņa Lūša oficiālie rezultāti tikai par diviem centimetriem atpalika no olimpiādes uzvarētāja mājinieka Klausa Volfermana metiena. Skatoties videomateriālus, var skaidri redzēt, ka Jāņa Lūša metiens ir bijis tālāks. Iespējams, tiesnešiem bijis jānomēra tā, lai uzvarētu savējais. Ne velti Volfermans pēc tam it kā juties Jānim Lūsim parādā. Daudz aicinājis pie sevis, ļoti slavējis. Lūsis Vācijā baudījis apbrīnojamu popularitāti.
Apskati jaunās pavasara apavu kolekcijas!
Čempiona recepte
Uz jautājumu, kāda ir olimpiskā čempiona formula, Jāni Lūsis atbild:
“Pirmkārt, vajadzīgas tā sauktās dabiskās dotības. Ja tās ir, tad ir, ko attīstīt. Otrkārt, jābūt savas lietas fanātam. Viens mērķis, nekāda svaidīšanās. Nekāda alkohola, izpriecu, tikai sporta lieta. Ar tādu pieeju viss ir iespējams. Jābūt arī darbaspējām, izturībai. Bet bērnības rūdījums man bija, strādāju no vienpadsmit gadiem lauku darbos kolhozā. Pēc smagajiem lauku darbiem vēl sportojām. Mans nenogurdināmības līmenis bija ļoti augsts. Varēju cauru dienu darboties. Spēju piecas sešas stundas trenēties, bet nākamajā dienā tādā pašā veidā turpināt. Varēju trenēties, cik vajag un vēl vairāk, un rezultātā biju pārāks par citiem.”
Olimpiskais zelts
“1968. gada sezona vispār bija vislabākā. Septiņas reizes metu pāri 90 metriem. Vidējais sniegums bija 88 metri. Atkal biju galvenais favorīts uz olimpiādi. Bet nelaime, ka olimpiāde notika Tokijā oktobrī, kad es vairs nebiju formā. Sākumā man galīgi negāja. Organisms bremzēja, vairs negribēja dot ārā. Tas izpaudās kļūdās, sasprindzinājumā. Sāku ar 83 metriem, tad 86 metri, un tad Kulčārs sasniedza savu mūža rezultātu – 87 metri. Man bija pēdējais mēģinājums, tāpēc domāju, ko darīt. Izdomāju, ka vispirms metiens jānoimitē. Visi jau domāja, ka ar mani ir cauri. Tad, ņemot vērā imitētās izjūtas, noskatīju laukumā punktu, kur mest, un aizmetu 90 metru, kas bija jauns olimpiskais rekords un zelta medaļa. Zelts nemaz tik viegli nenāca, jo nebiju formā. Tā sapratne nāca pēc tam, kādēļ tā notika,” rezumē leģendārais šķēpmetējs Jānis Lūsis.
NIKE SPORTA EKIPĒJUMS