Dziedātāja Samanta Tīna savu izvēli par labu mūzikai izdarījusi jau sen. Bet sirdī viņa ir arī sportiste. Turklāt Samantai ir kāds noderīgs padoms visiem, kuri vēl tikai grasās sākt sportot.
Kas tavā dzīvē ir ilgāk – sports vai mūzika?
Tas ir koks ar diviem galiem. Mamma man teica, ka, pirms sāku runāt, es jau dziedāju. Kad istabā skanēja mūzika, es piecēlos gultiņā kājās, atvēru muti un līgojos līdzi dziesmai.
Ar sportu nodarbojos kopš sākumskolas. Pamatskolā biju Latvijas vieglatlētu izlasē. Es atceros treniņus un stadionu gumijas smaku brīvdienu rītos, karstajā saulē. Un pienāca brīdis, kad treneris man teica: «Samanta, tev ir jāizvēlas – vai nu tu dziedi, vai sporto.» Es, kā redzams, izvēlējos dziedāt, bet sports arvien ir neatņemama manas dzīves sastāvdaļa.
Cik liela nozīme sportam šobrīd ir tavā dzīvē?
Neatņemam nozīme. Uzskatu, ka par sevi ir jādomā un jāseko līdzi savam izskatam un labsajūtai. Šī gada sākumā man sanāca būt bieži ārpus Latvijas, un es jutu, ka organisms ir noguris no tā, ka treniņi nav bijuši. Uzskatu, ka skatuves cilvēkiem ir jāseko līdzi savai fiziskajai formai. Katrs var atrast sev tīkamu fizisku aktivitāti. Turklāt sports neaprobežojas tikai ar skriešanu vien.
Kā un kur ar sportu nodarbojies šobrīd?
Man patīk sporta zāles un man patīk, ja mani dzenā, tāpēc izvēlos privātā trenera pakalpojumus. Vēl man patīk grupu nodarbības, kurās aktivitātes ir balstītas uz vieglatlētikas principiem.
Kā to saprast – dzenā?
Man patīk, ka līdzās stāv vagars, kurš saka, kā ir pareizi un kā ir nepareizi. Ja eju vienatnē, bez trenera, tad apmeklējums nav tik produktīvs. Gadās, ka kāds piezvana, es parunāju pa telefonu un atsilstu. Tas nekam neder. Tāpēc līdzās ir svarīgs cilvēks, kurš pasaka: «Tagad tu nerunāsi. Ja pacelsi klausuli, strādāsi dubultā.»
Saki, sportā un mūzikā var novilkt līdzību paralēles?
Disciplīna, atbildība pret to, ko tu dari. Un rezultāts. Kāds var aiziet uz zāli, pusstundu pacilāt puskilograma hanteles un ik pēc piecām minūtēm izdzert puslitru ūdens. Bet rezultāta nav. Cilvēks māna pats sevi. Mūzikā ir līdzīgi. Ja tu nestrādā ar sevi un neradi neko jaunu, tomēr uzsit sev pa plecu, rezultāta nav. Tāpēc svarīga ir disciplīna.
Tev ir bijušas reizes, kad negribas celties, lai ietu uz treniņu?
Protams, ka ir. Kuram tā nav? (Smejas.) Galvenais ir izslēgt galvu un aiziet uz treniņu. Kad aizeju, pēc treniņa sev uzdodu jautājumu – kā es vispār varēju iedomāties nenākt?
Saki, tev ir atkarība no sporta?
Nevarētu teikt, ka man ir atkarība. Man ir vajadzība. Cilvēkiem ir dažādas vajadzības – fiziskās un garīgās. Un šīs, līdzīgi kā citas, vajadzības ir jāapmierina.
Tavs kampaņas sauklis ir – sports mani uzlādē. Kā tu to saproti?
Mēs jau par to runājām – kad izslēdz galvu un aizej uz treniņu, jūti enerģijas pieplūdumu un uzlādi. Tad tu stāvi pie spoguļa, redzi sevi dzīvespriecīgu un saproti, ka mani sports uzlādē.
Tuvojas pavasaris, tev ir kāds ieteikums tiem, kuri savā dzīvē vēl nav sākuši nodarboties ar sportu?
Man jau šķiet, ka vairums vīriešu ar sportu ir uz tu. Bet dāmām es ieteiktu sākt ar skriešanu. Teikšu godīgi, arī man nepatīk skriet. Bet es skrienu. Alternatīvu var atrast. Tiem, kuriem ir grūti ar sevi tikt galā, iesaku sākt ar 50 metriem. Nākamajā dienā noskrieniet 75 metrus. Tad 100 un tā tālāk. Tas strādā. Jo dienas, jo vairāk tu gūsi arvien lielāku gandarījumu un tavs pašnovērtējums pieaugs. Sāciet ar saviem pirmajiem 50 metriem.
Sports – labākais, ko cilvēks ir izdomājis