Tieši pirms desmit gadiem – 2006. gada rudenī – savu pirmo sezonu uzsāk futbola skola METTA. To izveido un vada divi jaunieši – Ģirts Mihelsons un Andris Riherts –, kuri vēl nekad iepriekš nav vadījuši tik apjomīgu projektu, bet ar savu skaidro vīziju, darbu un ticību tam, ko dara, desmit gadu laikā futbola skolu METTA padara par lielāko Baltijā. Caur futbolu viņi mācījušies dzīvi un savas atziņas ik dienas nodod jaunajiem spēlētājiem un viņu vecākiem.
Piedāvājam jums ”Sportland Magazine” jaunākā žurnāla izdevuma, raksta par astoņām FS METTA atziņām, paplašinājumu ar foto galeriju. Aizraujošo un moderno ”Sportland Magazine” jau no 1. novembra meklē visos ”Sportland” veikalos!
Sapņi un mērķi
Vienmēr, lai arī ko darītu un kur atrastos, jābūt skaidri formulētam mērķim un sapnim. Ja cilvēkam tas ir, viņš zinās, ko dzīvē grib panākt, kur atrasties, un aktīvi domās un darbosies, lai to sasniegtu. Ja mērķa nav, tā ir kā atrašanās miglainā bezsvara stāvoklī, jo nav, uz ko fokusēties, pēc kā tiekties. Arī puišiem, kas vēlas nodarboties ar futbolu, mēs vienmēr iesakām izvirzīt konkrētu mērķi, lai viss process nav bezjēdzīgs.
Ticība
Dzīvē jābūt ticībai tam, ko dari, un ticībai, ka spēj to izdarīt. Līdz ar ticību nāk enerģija, spilgtums un dziļums visā, ko darām. Arī futbola skolu METTA mēs izveidojām tikai uz ticības bāzes – gājām un stāstījām cilvēkiem un potenciālajiem atbalstītājiem tikai tās lietas, kam paši dzelžaini ticējām. Mums nebija nekādas nojausmas un saprašanas, kā vadīt futbola skolu, – vien zinājām, ko gribam, un ticējām, ka tas ir iespējams. Viss sākās no šīm divām lietām, un tagad esam lielākā futbola skola Baltijā. Šobrīd klubs ir precīzi tāds, kādu mēs to bijām iztēlojušies, – pilnīgi viss, ko vēlējāmies, ir sasniegts, un esam metušies jaunos izaicinājumos un mērķos. Ja ir sapnis un ticība, tad nav šķēršļu, lai to visu sasniegtu. Tas, ka šobrīd esi piecus, desmit vai četrpadsmit gadus vecs, nenozīmē, ka nevari būt liels. Tas, ka Latvija ir sīka daļa no visas futbola pasaules, nenozīmē, ka nevaram būt lieli. Ja esam valsts ar diviem miljoniem iedzīvotāju, tas nenozīmē, ka nevaram būt ar spilgtām prasmēm un zināšanām dažādās jomās. Viss ir ticībā. Ja mēs kaut ko nevaram, tas nozīmē, ka paši esam salikuši barjeras, kuras nav tik vienkārši salauzt.
Komunikācija un sadarbība
Ne vienmēr dzīvē būs iespējams strādāt ar tiem cilvēkiem, ar kuriem vēlies, bet jāprot sadarboties ar visiem. Mēdzam likt vienā komandā dažādu līmeņu spēlētājus, lai viņi iemācās, ka ne vienmēr dzīve piespēlēs tādus cilvēkus, kā vēlamies. Ir jāprot sadarboties un komunicēt, lai kopējiem spēkiem sasniegtu mērķi. Runāt, apmainīties viedokļiem, nekautrēties pamācīt, uzmundrināt un pakritizēt, ja nepieciešams. Arī labs iespaids par sevi var būt gluds sākums nākotnes ceļam un jaunām iespējām, tāpēc vēlamies to iemācīt bērniem jau mazotnē. Jau no pirmās treniņu dienas mācām sasveicināties – visi bērni treneriem spiež roku. Jābūt stingram rokasspiedienam un jāskatās acīs. Vienam tas sanāk dabiskāk, citam – tikai ar laiku, bet tas ir ļoti svarīgi. Bērniem tā kļūst par normu un ierastu praksi arī dzīvē – viņi ir gatavi pieiet klāt pieaugušajam un sasveicināties, lauzt aukstumu starp cilvēkiem un atstāt labu iespaidu par sevi.
Drosme
No kļūdām nav jābaidās. Ja futbolists krīt, viņš vienmēr ceļas, nevis paliek guļam bailēs, ka atkal kritīs, ja piecelsies. Ja nav paveicies, vienmēr ir iespēja pierādīt, ka tā bija nejaušība. Tā ir arī dzīvē, jo futbols jau patiesībā māca dzīvi. Ja šodien vēl nevari vai nemāki, jau rīt varēsi un mācēsi. Un jāatceras, ka jauni izcilnieki un līderi augs tad, ja paši rādīsim vislabāko paraugu. Gada laikā mums ir aptuveni 16 vecāku sapulces, un jauno komandu pirmajā vecāku sapulcē pirmās divas rindas vienmēr ir tukšas. Pajautāju vecākiem: “Vai vēlaties, lai jūsu bērni uzvar un sasniedz labus rezultātus vai ir viduvējības?” Visi, protams, vēlas uzvaras. Bet kā to panākt, ja vecāki paši sēžas tikai trešajā vai – vislabāk – pēdējā rindā? Ja vecāki neuzdrošināsies, bērni augs tādi paši. Ja bērnos neieaudzina drosmi, vēlāk to izdarīt būs grūti. Cilvēkos trūks apņēmības un būs bail kļūdīties – tas vispār ir mūsu latviešu gēnos, tāpēc mēs te cenšamies rādīt, ka drīkstam sēdēt arī pirmajā rindā. Gan sapulcēs, gan dzīvē.
Atbalsts un uzticība
Dzīvē mēs dabūsim to, par ko domāsim, un, ja domāsim par to, ko negribam, tieši tas arī tiks. Reiz mūsu redzeslokā nonāca jauniešu futbola komanda, kurai ļoti neveicās – visu laiku zaudējumi, traumas, kaut arī treniņos gāja labi. Pamanījām, ka laukuma malā valda lielas bailes un neticība, kas nāca tieši no vecāku puses. Viņi nāca uz spēlēm ar domu: “Ka tikai puiši nezaudētu! Ka tikai neielaistu bumbu vārtos! Ka tikai mans dēls nekļūdītos!” Viņu domu spēks tika veltīts tam, ko viņi nevēlas. Brīdī, kad sākas ticība jaunietim un viņa spējām, nevis bailes no tā, ko viņš nevar, jaunietis tik tiešām spēs daudz vairāk. Tā viņš noticēs pats sev. Viņš nebaidīsies uzdrošināties un riskēt, jo būs brīvāki domās un lēmumos. Jāuzticas klubam, jo mēs zinām, ko darām, un jāuzticas savam bērnam – ja arī viņš kļūdās, tā ir spēles sastāvdaļa un tas ir normāli.
Izcilība
Vienmēr var labāk un vairāk. Ir forši, kā ir, bet tas ir šodien, – ja rīt darīšu tāpat kā šodien, tas jau vairs nebūs vislabākais. Vienmēr vajag darīt nedaudz vairāk nekā vakar, jo tikai tad būs sasniegta izcilība. Un tas ir visur – gan dzīvē, gan skolā, gan ģimenē. Protams, tas ir liels darbs un ne vienmēr sanāk, bet uz to vienmēr jātiecas. Vienmēr ir opcija – būt zivij okeānā vai haizivij –, un mēs bīdām un noskaņojam jauniešus, lai viņi drīzāk ir haizivs, jo tas noder ne vien sportā, bet arī dzīvē. Un bez iedomības, bet gan ar darbu un pārliecību par savām spējām.
Pacietība
Ar pacietību viss atnāks. Ja mērķu izpildē ir ielikts liels darbs, rezultāts neizpaliks. Tas vienkārši nav iespējams. Ja pagaidām neuzvaram, tad pacietīgi trenēsimies un uzvaras neizbēgami sekos. Visu var paveikt bez lieka stresa un nervu bendēšanas, ja vien ir pacietība.
Mīlestība
Ir jābūt milzīgai mīlestībai pret to, kas tiek darīts, – tad arī visas grūtības var pārvarēt. Nekas nenotiks un neies uz priekšu, ja darbībā netiks ielikta mīlestība. Dzīvē var būt grūti, tā var būt pilna ar šķēršļiem, muļķīgu stresu un negulētām naktīm, bet, ja darbs tiek veikts ar mīlestību, tas viss ir pārvarams. Tas, kur iekšā ir mīlestība, – tas nekad nesabojāsies. Mīlestība ļaus izdzīvot arī tad, ja apkārt valdīs skaudība, naids, tumsa.
Kas jāievēro skriešanai ziemā?