Armands Simsons: Mainīsies, kas kustēsies

Eiropas Mobilitātes nedēļa un kārtējais sastrēgums uz Vanšu tilta. Darba dienas noslēgumā pretī skrien un tevi uzmundrina – jā, nepārskatījies – vienmēr optimistiskais un dzīvespriecīgais Armands Simsons. Ikdienā viņš ir hokeja kluba “Dinamo Rīga” tehniskais direktors un loterijas “Superbingo” vadītājs, kā arī trīs meitu tēvs, taču brīvajā laikā sevi velta jaunajam dzīvesstilam – skriešanai! “Sportland Magazine” aicināja Armandu Simsonu uz sarunu par un ap skriešanu.

 

• Matīss Vecvagaris: Čau Armand! No skriešanas sacensību komentēšanas un dalībnieku uzmundrināšanas pats esi kļuvis par šīs nodarbes atkarīgo, kāds ir Tavs ceļš līdz skriešanai? Vai bērnībā sportoji un aizrāvies ar kādu sporta veidu?

Armands Simsons: Nav nekāds noslēpums, ka viss ir galvā un no turienes arī viss sākas. Gribu daru, negribu nedaru. Un biežāk jau mums piemīt tas otrais un sākam darīt tikai tad, kad kaut kas jau ir ielaists vai, bieži vien, ir jau par vēlu darīšanai. Es tak neesmu īsti normāls, ne no šīs planētas un to, tie, kuri mani zina un pazīst, jau pieņem pašu par sevi saprotamu. Esmu maksimālists – ja daru, tad daru un, daudzreiz arī par daudz daru, bet ir bijuši periodi, kad slinkums pārņem un tad nedaru. Bet visam ir jābūt līdzsvarā, harmonijā ar sevi.

Kā tur teica Vinnijs Pūks:

„Vajag darīt tā, kā darīt vajag, bet darīt tā, kā nevajag darīt, nevajag.”

Ar sportu, sportošanu un kustēšanos vienmēr esmu bijis uz lielu TU. Jaunībā, OMG kā tas skan, neesmu jau nekādā vecumā vēl un nebūšu nekad, neceriet…hehe, bet jā, esmu kaislīgi spēlējis basketbolu. Vienmēr un visur, pat stundu starpbrīžos līdām aizslēgtajā skolas zālē, lai uzmētātu sodiņus, trīnīšus, no centra un uzlaistu 1:1. Un jā, tad sasvīduši atpakaļ pie mācībām. Trakums, ne? Bet baigi ņēmāmies. Ar savu tā brīža auguma 1,76 liku no augšas kā nemetas. Bija kaut kāds mērķis. Ļoti gribējās tikt LBL. Bet. Redz vienmēr gadās kāds BET, kas mērķus neļauj realizēt vai īstenot. Un bieži vien tā ir tik vien kā „neliela šprice”, atbalstiņš, pabīdīšana no malas. Nu diemžēl. Bet neko nenožēloju. Basketbola virtuvē turpināju vārīties un gatavot tikai no otras puses.

Proti. Ar saviem draugiem, kolēģiem, dzīves skolotājiem no producentu apvienības „KARMA SPORTS”, kurā darbojās Jānis Janševics, Ilze Ljaha, Andris Rupais, Kaspars Kārkliņš, Juris Matuzelis aka PEPE, veidojām “BASKETBOLA APSKATU”. Reāli stāstīju un intervēju daudzus no saviem pretiniekiem jaunatnes basketbola laukumos, kuri īstenoja sevi jau Latvijas augstākajā līmenī. Vai pārdzīvoju? Jā un nē. Jo tas bija jauns izaicinājums un tas bija super forši arī komentēt spēles TV tiešraidēs.

Nekas šajā pasaulē nenotiek tāpat vien. Ir jāatrod sevi jebkurā, ikvienā dzīves situācijā. Un patiesībā pat par to esmu pateicīgs. Jo to, turpinu darīt vēl joprojām arī šodien.

Un visas kustības sākumā ir arī skriešana. Vai man patika skriet tad??? Nē. Vai man patīk skriet šodien??? Vēl līdz galam īsti nē, jo, tomēr ir jāpiespiežas un ir jāatrod motivācija to darīt.

Bet. Esmu nonācis līdz posmam, ka nav tā, ka man skriešana nepatīk un tas jau ir daudz. Daudz ir teikuši, ka, ja sāc skriet, tad ar to saslimsti un tas pavelk, ievelk un rodas atkarība. Apstiprinu! Jā. Tas tā ir. Un jo ilgāk, tālāk, ātrāk, jo vairāk.

Ceļā no ofisa, domas un kājas jau ir ielās un smadzenes zīmē nākamo maršrutu, kuru noteikti „apēdīšu” savā ikdienas skrējienā. Tieku mājās, apģērbjos un aiziet atkal ielās. Un bāc! Nezinu, kas tam bija par iemeslu, bet neskatoties uz vakardienas sporta zālē nodeldētjiem kādiem 16 kilometriem, šodien aizskrēju savā mīļākajā maršrurā. Sanāca 21,21 kilometri. Tobiš pusmaratons.

Un, kas man par prieku, ka mans “GARMIN fenix3” parāda, ka “half marathon all time” best sasniegts 1:51:40 un uzlabots par 3:01 minūtēm. Sajūtas ir kolosālas. Jo ipaši pēc finiša. Vienalga, cik ilga vai tāla, ātra vai lēna. Bet tā sajūta atsver visas šaubas vai slinkumu, kas tevī iezogas pirms tu uzvelc un aizšņorē savus skriešanas apavus, uzliec austiņas, nospied “play” savā telefonā un nospied start pogu pulkstenī. Tas pavelk. Latviešu valodā vēl neesmu piemeklējis īsto sajūtu formulējumu, bet krieviski tas skan: “ПРЁТ!!!” Un kamēr mani purina – “прёт”, tikmēr šo sajūtu negribu pazaudēt un kaut kur palaist prom. Man ir vēl viens formulējums šai sajūtai, bet man liekas, ka pie tā mēs vēl atgriezīsimies sarunas laikā.

 

• Ja mēs atgrieztos nesenā pagātnē, Tu pirms diviem vai trim gadiem varētu spēt noticēt, ka būsi aktīvs skrējējs un izskatīsies pēc veselīga dzīvesveida piekopēja?

Armands Simsons: Nu par aktīvu skrējēju, pagaidām, gan vēl sevi neuzskatu, bet, ja tā saki un tā izskatās, tad super. Vai eju uz kaut kādu mērķi?! Nea! Te arī ir mans mērķis izskatīties un būt aktīvāka, veselīgāka dzīvesveida piekopējam. Pat bez īpaša mērķa. Atkal jau citāts no Raiņa: „Pastāvēs, kas mainīsies”,

es to nedaudz pārfrāzēju priekš sevis: „Mainīsies, kas kustēsies”.

Un vai tad tā nav??? Mūsu ķermenis ir daudz, daudz, daudz interesantāks instruments, nekā mēs par to ikdienā vispār iedomājamies, ja maz vispār iedomājamies, un tas ir spējīgs uz daudz, daudz, daudz vairāk nekā mēs to spējam iedomāties.

Pie tā ir jāstrādā. Tam ir vajadzīgs laiks, pacietība, mērķtiecība un galvenais vēlme. Nekad neesmu domājis par to, ka neko nedarīšu. Ikdienas darbs, vienmēr un visur brīvajos vakaros ar čaļiem hokejs. Bez tā nekur. Tā ir vēl viena mega super forša atkarība. Vai pirms kāda laika es būtu domājis, ka mēnesī noskriešu vidēji 150 kilometrus? Nē. Tad es par to nedomāju. Tad es, iespējams, domāju par kaut ko citu, tā brīža savām aktuālajām aktivitātēm. Vai es šodien domāju, ko darīšu un ar ko nodarbošos pēc diviem, trīs gadiem? Nea. Nedomāju.

Es ļaujos. Ļaujos sev un savam šī, tā brīža emocijām un vēlmēm, kuras lieku lietā darot sevi laimīgu, priecīgu, uzlādētu. Šodien tā ir skriešana, kas man dod visu nepieciešamo emociju gammu, kuru reversā, par pateicību sev un saviem tuvajiem, ka man ir tāds laiks egoistiski priekš sevis, varēšu sniegt viņiem atpakaļ. Mums katram ir jāatrod lieta, nodarbe, kas pirmkārt mūs dara laimīgus, mūs uzlādē un ļauj būt mierā un harmonijā ar sevi, un tad arī mēs pret citiem būsim tik pat un vēl labāki un priecīgāki. It kā jau viss ir vienkārši vai ne, bet tas nebūt tā nav.

Tāpēc jau interviju sāku ar to, ka viss, pilnīgi viss ir galvā. Un priekš sevis to, kas ir manā galvā – es neatradīšu ne tavējā, ne kāda cita, bet tikai un vienīgi savējā.

• Kā skriešana maina ēšanas paradumus un dienas režīmu? Kas atrodas Tavā ēdienkartē?

Armands Simsons: Oij. Tas ir jautājums, kuru man ir uzdevuši daudzi. Skrien? Ok? Forši. Bet, vai esi ko manījis ēdienkartē??? Diētas??? Nē!!! Bet es tagad saku un stāstu tikai un vienīgi par sevi. Pareizi vai nepareizi nezinu, bet katrs var un drīkst darīt pēc saviem ieskatiem, atkal jau, darīt tā, kas katram liek justies laimīgam par sevi. Es neesmu mainījis absolūti neko. Kā ēdu, tā ēdu. (Armands ar uzsvaru izrunā šauro un plato ē) Goda vārds. Neuzskaitīšu ēdienreizes un savu ēdienkarti. Bet nekas tāds, par ko man vajadzētu aizdomāties.

Vienīgi, ko dažreiz tā pie sevis pakalkulēju, ir uzņemto ogļhidrātu daudzums. Tas ir priekš tam, ja pēkšņi vakarā pēc darba es sadomāju aizskriet 15-20 un varbūt vairāk kilometru, lai organismam pietiek uzturvielas, kuras dedzināt skriešanas laikā. Priekš sevis es to formulējumu esmu uzbūris gluži tādu pašu, kā braucot ar automašīnu.

Mēs ar savu mašīnu aizbrauksim tik tālu, cik pietiks degviela bākā vai ne? Nu tad arī mans ķermenis priekš manis ir mašīna, kura tērē organisma degvielu skriešanas laikā. Tas arī viss. Un, ja ir uzņemts par daudz, tad arī pakustoties vairāk un tālāk es no visa liekā tieku vaļā. Galvenais, lai nav uzņemts par maz un garākā distancē mūsu ķermeņa auto sāk slāpt nost.

Kas attiecas uz dienas režīmu…arī tur viss ir pa vecam. Es nepielāgojos skriešanai, skriešana pielāgojas man. Ja ir ātrāk sadarīti darbi, bērni aizvesti, atvesti, vakariņas sagatavotas, sieviņa samīļota un ir brīdis, ko veltīt sev, tad mēs ģimenē to apspriežam un manas meitenes mani atbalsta un respektē un es dodos ielās veltīt laiku tikai sev. Un tas ir pats labākais. Sieva daudzreiz prasa, cik tālu un, cik ilgi skriešu. Vienmēr saku, ka nezinu, jo viss ir atkarīgs no skriešanas soļa. Un, jo vairāk es skraidu, jo solis kļūst vieglāks un, tas gan jau ģimenei ne visai iet pie sirds, jo tas nozīmē, ka prom būšu ilgāk. Bet pagaidām ilgākais, garākais skrējiens man ir bijis 30 kilometri nedaudz zem 2 stundām un 50 minūtēm.

 

• “We Run Riga” skrēji piecus kilometrus emocionālajā nakts pasākumā, kā arī 10 kilometru distanci, pastāsti par piedzīvoto rudens lielākajā Rīgas skrējienā!

Armands Simsons: Super un super!!! Tiešām. Turklāt pēdējā laikā jau neskrienu vairs viens, bet ar savām vecākajām meitām Patrīciju Paulu un Eimiju Polu. Un kas var būt foršāks par kopīgu kustēšanos ar saviem bērniem. Pirms “We Run Riga” mums bija aizvadīti daži kopskriešanas treniņi un meitenes ar lielāko prieku pieņēma šo piedāvājumu un izaicinājumu trasi veikt kopā. Ņemot vērā, ka Patrīcija ir nedaudz lielāka, tad sarunājām, ka viņa skries pati par sevi, bet es kopā ar vidējo meitu Eimiju. Nu lieliski.

Trasi noskrējām ar Eimiju kopā nedaudz virs pusstundas, bet Patrīcija aizdesoja un finišā uzrādīja savu līdz šim labāko rezultātu zem pusstundas.

Varat iedomāties, kas par saviļņojumu un lepnumu ir tētim, skrienot kopā un mammai ar mazo māsu Heidiju Petru trases malā stāvot un atbalstot. Fantastiski! Un zini. Uzlādējos. Tiešām kārtīgi uzlādējos savam nākamās dienas 10 kilometru skrējienam, kuru arī es noskrēju līdz šim savā labākajā laikā. Bet ir, kur augt, kur pielikt.

Taču galvenais ir tā brīnišķīgā kopā būšanas sajūta, ko rada šāda veida pasākumi.

Vai Tev skriešana ir iespējama bez piedalīšanās sacensībās? Pastāsti par saviem mērķiem un sportiskajiem izaicinājumiem!

Armands Simsons: Nu re, esam nonākuši līdz jautājumam pie kura teicu, ka atgriezīsimies. Protams, ka šobrīd, tā vairāk un aktīvāk skraidot, šādi, tādi mērķi man jau galvā iezīmējas. Noskriet 10 kilometrus zem 45 minūtēm, pusmaratonu teiksim arī zem stundas 40, pievarēt savu pirmo maratonu. Bet tam gan ir vārda tiešā nozīmē jātrenējas pēc kāda treneru un profesionāļu sastādīta plāna. Jo man nav plāna. Nav trenera. Es nezinu, vai skrienu pareizi, vai elpoju pareizi, vai skrienu pareizi distances. Nezinu.

Mans treneris šobrīd ir mana pašsajūta. Bet ņemot vērā, ka joprojām skrienu un kustos, un nekas ne dur, ne sāp, ne velk, tad varu teikt, ka, ja ne daru pareizi, tad vismaz nedaru nepareizi. Bet noteikti ir jānodod sevi profiņu rokās. Bet viss sākas ar apaviem. Vismaz priekš sevis es to noteikti esmu atklājis. Katram skriešanas tehnika, pēdas fizioloģija, solis ir savs. Katrs apavs nav piemērots katrai pēdai. Tāpēc pirmais, ko es izdarīju – aizgāju uz skriešanas labarotoriju, notestēt savu pēdu un skriešanas tehniku, liekot pēdu pie zemes. Atradu! Atradu savējos, ar kuriem tad nu arī skrienu pēc saviem mērķiem un arī ikdienas skrējienā bez konkurentiem.

Un man skriešana lielāko tiesu ir mana meditācija. Mēs jau runājām par lietām, kas mūs dara priecīgus, laimīgus, uzlādētus. Tad šobrīd mani tādu dara skriešana, jo tā ir mana meditācija. Reiz ar ļoti foršu savu paziņu runājām par ikdienas darbiem, skriešanām, aizņemtību un laika trūkumu un par to, kā no tā visa atslēgties. Jo neesam jau nekādas vāveres ritenī. Kaut gan daudzreiz arī esam. Stāstīju par savu pieredzi atrast sevi, apstāties, nomierināties un ne par ko nedomāt “BIKRAM YOGAS” (karstās jogas) nodarbībās. Un tā ir viena no grūtākajām lietām, kādu jebkad esmu praktizējis. Gan fiziski, gan mentāli. 90 minūšu nodarbība 40 grādu karstumā. 26 asanas (pozas), kuras atkārtojas divas reizes. Ķermenis karstumā kļūst plastiskāks, bet lielu daļu no pozām es tā arī nespēju izpildīt. Esmu stīvs. Un tad nodarbības vidū ir ieiešana savā asanā. Vienkārši guli uz zemes, rokas gar sāniem, yogas pasniedzējs saka, ka tagad skatāmies vienā punktā, acis vaļā, domājam ne par ko, nekustamies, neguļam, esam klātesoši, meditējam. Nu kaaaaaaaaaaaa???

Es nevaru. Man domas šaudās, ko es darīšu pēc nodarbības, kur skriešu, ar ko tikšos, kam zvanīšu, kas jāpērk veikalā utt. Tad sarunas laikā nonācām pie tā, ka viņa saka, nu labi, bet, ko tev vēl patīk darīt, kur gūsti prieku un gandarījumu tikai priekš sevis. Saku, ka labprāt spēlēju hokeju, vakaros baudu vīnu, šad tad pakūpinu cigāru (oij, to, varbūt nedrīkst stāstīt – iesmejas Armands), skrienu.

Nu redzi – tad tā ir Tava meditācija, viņa saka. Un jā. Dabūju kā ar pannu pa pieri.

Meditācija jau nav tikai jogā, tā priekš jums katra ir sava un tā ir ikdienišķās lietās, kas ļauj mums atslēgties no ikdienas vāveres riteņa skrējiena. Un tā tas arī ir.

Skrienot es atslēdzos no visa. Tas ir mans, tikai mans laiks, kuru veltu tikai un vienīgi egoistiski sev. Skrienu ātri, lēni, tuvu, tālu. Skrienot domāju, nedomāju. Klausos roku, klasiku, repu, tehno. Smaidu, bēdājos, lamājos, priecājos, dziedu, mokos. Bet to es daru priekš sevis. Un tas dara mani laimīgu un priecīgu, tas mani uzlādē. Tā ir mana meditācija, kurai nododos. Bet jā. Mērķis man ir! MARATONS!!!

• Cik bieži un daudz skrien? Rīts vai vakars? Vai Tev ir kāds padomdevējs?

Armands Simsons: Skrienu, kad ir laiks. Gan no rītiem, gan vakaros. Galvenais atrast vismaz vienu stundu priekš sevis. Attālums un distances atkarīgs no soļa, no elpas, no pirmo kilometru tempa un pulsa. Padomdevējs pagaidām esmu es sev pats, bet nopietni apsveru domu paņemt palīdzību no malas. To noteikti vajag darīt. Jo sevi vari nodzīt tā, ka, nu nepareizi kaut ko sadarīt ar sevi. Mans padomdevējs pagaidām ir “GARMIN fenix3” viedpulkstenis ar pulsometra siksnu. Vismaz tik daudz es sev nenodaru pāri, ka kontrolēju savu sirdsdarbību skriešanas laikā. Lai nav pa augstu temps un sirds nelec pa muti ātrā. Bet šis „gadžets” ir izcils ar to, ka katra mana skriešana ir saglabāta aplikācijā un pēc maniem skriešanas rādītājiem var izanalizēt manu gatavību vai negatavību kādam nākamajam treniņam un maršrutam. Viselementārākais, ko tā man norāda ir atjaunošanās laiks pēc treniņa. Izanalizējot visus parametrus pulkstenis parāda – “recovery” (atjaunošanās) laiku tik un tik.

Tas nozīmē, ka pēc pusmaratona man pusotra diena kā minimums ir atjaunošanās līdz nākamajam skrējienam. Bet speciālistu palīdzība būtu nepieciešama treniņu plānošanā, jo domāju, ka nav pareizi, ka nedēļas laikā esmu noskrējis divus pusmaratonus un trīs reizes vēl pa 10 kilometriem. Tomēr kaut kādam plānam jābūt. Arī tempa plānošanai. Un palīguzturam arī noteikti jābūt.

Pagaidām pie tā ar to grēkoju, jo nekādus papildlīdzekļus nelietoju. Man ļoti patīk skriet ielās. Pāri tiltiem. Vecrīga. Pilsētas centrs. Tur, kur ir sastrēgumi un daudz cilvēku. Tas mani ļoti uzlādē. Skrienot pāri tiltiem no rītiem vai vakaros, kad ir sastrēgumi, ļoti uzlādē cilvēki. Kāds uzsmaida, kāds atpazīst un pamāj ar roku, kādam piemiedzu ar aci, kāds uzmaida atkal Tev pretim. Sajūta super.

 

• Pieminēji savu iecienītāko maršrutu, kur pēc darba salasi pusmaratonu. Kāds tas ir, kuras ielas ir Tavējās?

Mans mīļākais maršruts ir Mārupe, kur dzīvojam, tad gar Spici, pāri abiem tiltiem (Kalnciema un Vanšu), iekšā Vecrīgā un atpakaļ uz Mārupi vai pa to pašu maršrutu, vai atpakaļ pāri Akmens tiltam pa to pusi. Sanāk 20-22 kilometri. Un vienīgais, ko sevī „ieleju” skrējiena laikā ir kolas bundžiņa distances pusceļā. Ieleju atkal cukuriņu sevī un laižu tālāk. Zinu, zinu. Kāds jau ķer pie galvas ar tekstu, kas tu traks?! Bet. Ja man tas patīk un palīdz un atkal uzlādē. Tad es tā daru, katrs var darīt savādāk. (Armands smaida).

• Tu skrien ar Adidas apaviem, kā vērtē šī zīmola apģērbu un apavus?

Armands Simsons: Esmu atradis sevi. Tiešām. Beidzot esmu iekāpis „ērtajās apakšbiksēs”. Tā es salīdzinu visu ekipējumu sportā un apģērbu ikdienā. Mana laba paziņa “Adidas Latvija” vadītāja Ilze Auziņa jau sen mani gribēja uzsēdināt uz Adidām. Bet nezinu kāpēc, man visu laiku bija stereotipi attiecībā uz “Adidas”. Jo visu mūžu esmu bijis NIKEists. Pat nezinu, kāpēc. Sāku skriet ar cita zīmola apaviem un tad testam tiku pie “adidas ultra boost”. Un “wow”.

Ja teicu, ka viss sākas no galvas, tad skriešanā viss sākas no pēdas. Un tik tiešām sajutu atšķirību. Jocīgi, varbūt skan, bet apava svarā. Vieglas kājas priekš manis ir visas sākums. Un ir. Atradu savējo! Katram, protams, savs, bet es labi jūtos “Adidas” ekipējumā. Un ne tikai labi, bet arī smuki, kas nav mazsvarīgi. Kad sāku spēlēt hokeju, viens no maniem pirmajiem treneriem bija mans labs draugs Edgars Rozenbergs.

Un viņa sakrālā frāze joprojām man sēž galvā un nemaz par to nekaunos, proti: „Lai arī ko un kā tu darītu, galvenais ir labi izskatīties”. (Armands atkal smejas). Bet man patīk.

Un, ja varu atļauties, tad vienmēr izvēlos labāko. Gan hokejā, gan skriešanā. Jo uzskatu, ka mans ķermenis ir pelnījis labāko. Un man tas strādā. Uzvelkot jaunas slidas vai tiekot pie jaunas nūjas hokejā uzreiz ir pacēlums un labāka spēle, nu vismaz man tā liekas. Tāpat arī skrienot. Man apģērbs un apavi nozīmē daudz. Un, ja redzu ar kādu apģērbu un kādiem apaviem mani skriešanas elki sasniedz mērķus un rezultātus, tad neko darīt,

arī 37 gados manī dzīvo mazais puika, kurš vēlas sasniegt vēl nesasniegto un, ja to var realizēt smuki, stilīgi un ērti, tad es turpināšu skriet pretim saviem mērķiem, savā meditācijā ar “Adidas”. Arī apģērbs par tevi var pateikt ļoti daudz. Es vismaz tā lasu un uztveru. Es jau sāku piekasīties arī pie ērtuma, viegluma, elpošanas apģērbos un mīksta un viegla soļa apavos. Un “Adidas” produkcijā priekš sevis to visu esmu atradis. Kā es saku, ja es par to nedomāju, tad tas man der. Un par “Adidas” domāju tad, kad iznāk kāds jauns modelis, kuru ar lielāko prieku notestēju un izmantoju savā ikdienas skrējienā. “To be continued ar adaidas”

• Braucot ceļojumā vai komandējumā, skriešanai nepieciešamais tiks paņemts līdzi vai atstāts mājās?

Armands Simsons: Oij!!! Tas bik sāpīgs jautājums…hahaha. Kāpēc??? Jo ceļojums ir ģimenes ceļojums, ne tikai mans ceļojums. Es jau ar lielāko prieku atklātu jaunus skriešans maršrutus. Bet taisnība jau ir, ka visam ir savs laiks un sava vieta! Mūsu ģimene ir svarīgākais, kas mums ir un jebkad būs. Tāpēc skriešana var pagaidīt!!! Pēdējais ceļojums mums bija uz Itāliju. Oij. Skriešanas paradīze.

Un es katram skrējējam tur Itālijā mentāli skrēju līdzi. Bet viss mans ekipējums mani gaidīja mājās. Taču, ja ir iespēja…OBLIGĀTI jāņem skrejamās kurpes līdzi. Pārējais tas tā. Mazas šortiņas un droši bez krekla, jo siltajās zemēs ir silti. Bet esmu atklājis, kaut gan vēl ne izmantojos, to pašu “GARMIN fenix3” un “fenix5” priekšrocību, proti, ka tu atrodoties jebkurā pasaules malā, pilsētā, vari lejupielādēt un skriet pēc tās pilsētas, vietas trases. GPS tevi vienkārši vada pa 5, 10, 20 kilometru maršrutu bez apmaldīšanās iespējām. Super ne? Bijām RICCIONE kūrortā, kur var skriet gar liedegu, bijām Romā, kur cilvēki skrēja, katrā pilsētā, kur bijām, kāds kaut kur skrēja. Un es noskatījos un pavadīju viņus ar labām domām un pilnu muti siekalām. Taču ģimene ir pirmajā vietā. Mēs daudz nostaigājām kopā. Bet vēlreiz, ja ir iespēja, botas līdzi un izbaudiet to vietu, kur atpūšaties raitā riksītī. Tas ir to vērts. Super.

 

• Ar kādiem sporta veidiem vēl nodarbojies, lai uzturētu sevi labā formā?

Armands Simsons: Katru nedēļu cenšos tikt uz saviem hokeja treniņiem. Ja jau es strādāju hokejā, tam arī jāmāk slidot un uzmest pa vārtiem. Tā man ļoti liela sirdslieta, kurai cenšos, pēc iespējām, protms, veltīt laiku. Jau gadus 15 laikam. Tik ilgi jau esmu hokejā. Un skrienu. Brīvajos brīžos skrienu. Tik uz priekšu. Gan viens, gan ar savām meitenēm. Ik pa laikam pieķeru klāt vēl ko aizraujošu. Pirms kāda laika ļoti patika apmeklēt “crossfit” nodarbības, gāju pie Arņa Ritenieka uz boksa un svarcelšanas nodarbībām. Viss aizrauj. Bet katrai nodarbei savs laiks. Šobrīd lielākā uzmanība un laiks tiek veltīts skriešanai.

• Tev sociālajos tīklos, piemēram, Instagram, ir daudz sekotāji. Vai esi jau kādu pamudinājis pievērst uzmanību savai veselībai un sākt sportot?

Armands Simsons: Apzināti nē, bet kad pēc kāda kārtējā ieraksta vai bloga es saņemu paldies un atzinīgus vārdus, ka kāds savu pakaļu ir piecēlis un izvilcis ārā uz kādu skriešanu vai kādu citu nodarbību, man tas patīk un es smaidu. Smaidīt vispār vajag un daudz!!!

Man patīk padalīties ar savām sajūtām, ar… nu ok… sasniegumiem. Teiksim distances ātrākā noskriešanā vai svara zaudēšanā. Un jā, kādu tas motivē, man dubults prieks. Ir, protams, tie interneta…nu kā, lai viņus nosauc… eksperti vai, kuriem ir savs viedoklis par visu. Respektēju. Ja jau Jūs lasāt manas pārdomas un pēc tam komentējat… labi vai slikti… tad kāds manī ieklausās. Ja kādam kaut kas nepatīk… viss takšu ir vienkārši… atsekojies un uz neredzēšanos.

Es neko nedaru mākslīgi. Es esmu es. Ja patīk labdien, ja nē… uz neredzēšanos. Brīva izvēle. Bet jā. Man prieks par to, ka ir vairāki, daudzi, kuri ir pavilkušies uz šo #simsonsrun un #noskrienriepu Es turpināšu!!!

• Vai izmanto kādu no skriešanas lietotnēm, piemēram, Endomondo, Strava, Relive, vai kādu citu?

Armands Simsons: Mans favorīts ir “GARMIN!!!” Un pie šī arī pieturos. Bija interesants stāsts ar aplikāciju “myasics”. Kad uzsāku aktīvāku skraidīšanu, tas ir, šī gada 3.aprīlis – tas pēc aplikācijām ir nolasāms – skaidrs, ka vēlējos uzpumpēties līdz savam pirmajam pusmaratonam “Lattelecom” maratonā maija vidū. Uzliekot šo aplikāciju, kas palīdz pēc tava vecums, svara, trenētības gatavoties, parādīja man, ka pusītei būšu gatavs tikai labi, ja jūlija vidū! Hmmm. Izdzēsu un skraidīju pēc savas pašsajūtas un noskrēju to savu pirmo pusmaratonu pat cienīgā laikā. Šodien jau pusīte ir pilnīgi normāla distance pēc darba pirms vakariņām. Nu gluži kā šobrīd, kad pēc savas labākās pusītes turpinām runāties.

• Kas Tevi iedvesmo skriet? Vai skriešanai ir šķēršļu? Daudzi saka, ka nav laika skriešanai, arī Tu vienmēr esi neapturams aktīvists, tāpēc nespēju noticēt, ka pirms aizrāvies ar skriešanu, stundu dienā nedarīji neko..

Armands Simsons: Kā jau minēju, es nepielāgojos skriešanai, skriešana pielāgojas man. Laiku var atrast vienmēr. Tās ir tikai atrunas, ka nevar. Kam tad mēs meklējam to laiku??? Sev??? Nu baidziet!!! Ja sev kaut ko nevarat atļauties vai atrast, tad tā ir sevis mānīšana. Neticu!!! Mēs ģimenē atrodam laiku gan katrs sev individuāli, gan visiem kopā. Un tas stiprina gan mūs katru atsevišķi, gan kā ģimeni, komandu kopumā. Bet par to liels paldies mūsu ģimenes loģistikas direktorei mammai!!! Un kādi šķēršļi???

Lielākais no tiem ir tava galva pilna ar atrunām un domām, kāpēc neaiziet un neizdarīt, bet tā vietā palikt mājās apēst bulciņu, pasēdēt pie TV un pasmīnēt ūsās, ka slimkums ir svinējis uzvaru. Viena viņa uzvara, otra, trešā un esi laipni aicināts tuntuļu klubiņā.

Neiestāstīsiet man, ka liekais svars un apvelšanās ir no kosmosa. Tā ir ēšana attiecībā uz darīšanu. Vairāk ēšanas un mazāk darīšanas summējas rezultātā – apsveicu… lieli skaitlīši, uzkāpjot uz svariem.

Visam ir jābūt līdzsvarā. Ēd, dzer, mīli…un…kusties! Turklāt, ja kustēšanās, jebkāda, sniedz tev prieku, laimi un gandarījumu, kuru tu māni?! Mani?! Tevi?! Nē. To, kuram tu skaties acīs no rīta un vakarā tīrot zobus.

• Kā uz Tavām skriešanas aktivitātēm reaģē tuvinieki? Vai ar skriešanu esi aplipinājis arī ģimenes meitenes?

Armands Simsons (smaida): Mana sieviņa Iveta ar skepsi, bet ir dusmīga. Kā es smejos, dažreiz slēpj manas botas un, it kā netīšām, iemet vannā svarus un salauž tos. Šobrīd gaidām mūsu ceturto princesi un tas ir tikai loģiski, ka mammām svars gaidot bēbi nāk klāt.

Sievietes stāvoklī vispār ir skaistākās, apburošākās, valdzinošākās. Dievinu savu sieviņu, jo īpaši tagad, kad viņa ir stāvoklī. Bet redzot, ka es skrienu un, loģiski, ka svars man iet zudumā, svari rāda mazākus skaitļus un veikalā jāpērk jau divus izmērus mazākas bikses, viņa sarauc pieri. Bet tas ir mīļi.

Pēc bēbja nākšanas pasaulē man jau būs recepte, kā viņai atgūt savu pievilcīgo formu. Kaut gan man viņa ir pievilcīga jebkurā stāvoklī.

• Un meitas?

Armands Simsons: Bet prieks par meitenēm. Arī viņām pēc pirmā kopskriešanas treniņa nomainīju skriešanas apavus. Nu protams, ka uz “Adidas”. Un skriešana jau vairs nav grūtums un apgrūtinājums, bet viņas jau nedaudz burkšķ uz mani, ja skrienu viens bez viņām. Gatavojamies kopā arī meiteņu rudens krosam. Ar nepacietību gaidīšu rezultātus. Turklāt ģimeniskais vakara skrējiens satuvina, vieno, stiprina. Mēs noteikti turpināsim. Un galu galā, kopā jautrāk!!!

 

• Esi iekrājis jau zināmu pieredzi, vai vari padalīties ar kādiem ieteikumiem iesācējiem, kuri ar skriešanu sāk aizrauties tikai tagad? Tev noteikti ir kāds padoms, lai skriešana būtu patīkamāka drēgnajā rudenī un gada aukstākajos mēnešos.

Armands Simsons: Apavi. Numur pirmais ieteikums ir pielāgoti apavi Jūsu pēdai un skriešanas tehnikai. Un nedomājiet par nepatiku jau pirms iziešanas ārā. Daudz esmu dzirdējis to, ka man nepatīk, es nevaru, tu tur tik daudz vai tik ātri, es nosprāgšu. “Come on”. Jūs jau izdarāt secinājumus pirms uzsākat ko darīt. Un nav jau uzreiz pirmajā reizē jānoskrien 10 kiloemtri zem stundas.

Noķer to sajūtu, ka tev ir tā, ka ja nepatīk skriet, bet ir tā, ka jau ne nepatīk. Apsveicu! Atceries. Ka tas ir tikai un vienīgi tavs laiks, ko velti tikai un vienīgi sev. Cik daudz, cik ātri vai, cik tālu, tas atkarīgs tikai un vienīgi no tevis. Tev nevienam nekas nav jāpierāda. Tu esi tavs lielākais atbalsts un pretinieks vienā personā. Nesacenties ar citiem, izaicini sevi.

Sāc ar vienu, diviem, trim kilometriem. Vairāk pat nevajag. Pieradini ķermeni pie kustības. Izej ārā arī nākamajā dienā vai pēc dienas un sajūti atšķirību. Dari to arī vēl pēc tam un pēc tam, un pēc tam. Atšķirības sajutīsi un būsi par to priecīgs un gandarīts. Trīs kilometri ātrāk nekā pirmo reiz… pacel latiņu uz pieciem, septiņiem desmit kilometriem.

Tavs ķermenis Tev pateiks paldies. Un kāpjot uz svariem mute izplauks smaidā. Nezinu, kā citiem, bet priekš sevis esmu atklājis #noskrienriepu. Ja lasot netici, pamēģini pats un pēc tam uzraksti man, sanāca vai nē! Un ja nesanāca, tad paskaties acīs tam, kuram rītos un vakaros tīri zobus un pavaicā vai visu esi darījis pēc savas labākās sirdsapziņas un veltījis to sev bez aizbildinājumiem, atrunām un vēl nezin kā cita! Atceries! Viss ir galvā! Un Tev atliek saņemt pirmo komplimentu no kāda par to, ka hej, labi izskaties, esi zaudējis svaru, esi priecīgāks, laimīgāks, foršāks un smukāks! Hej, Tevi nekas vairs nepaturēs, noķer savu “PRJOT” sajūtu un sniedz to sev!

 

• Tavs novēlējums “Sportland Magazine” lasītājiem!

Armands Simsons: Pastāvēs, kas mainīsies, bet mainīsies, kas kustēsies! Tu priekš sevis esi daudz vairāk nekā Tu spēj iedomāties. Neapbižo sevi! Tu sev esi tāds tikai viens. Ja Tu būsi laimīgs, tevis pietiks arī taviem mīļajiem un apkārtējiem. Un sporto ar stilu, jo sportot ir stilīgi, bet stilīgi sportot ir SPORTLAND! Tiekamies ielās un #runningisnewsexy (atkal smejas) Be sexy!!!

• Armand, paldies par sarunu!

Armands Simsons: Paldies un tiekamies ielās. Un , ja arī Jūs skrienat – aicinu visu skrējējus, kuri viens otram paskrien garām – iedot “hi five”! Tāpat kā moču braucēji. Tas ir tik forši. Es jau tā lēnā garā sāku darīt. Ne visi atbild, bet tie, kuri atbild, uij kā uzlādē un solis kļūst vēl vieglāks un ātrāks. Paldies “Sportland”! Pie Jums var sportot stilīgi!!!