Žurnālists Armands Tripāns dzīvo te un tagad, un vēlas, lai to darītu arī citi. Viņš, būdams profesionāls žurnālists, veido dziļus un spēcīgus stāstus ne vien par Latvijas sportistiem, bet arī ģimenēm un personībām, kas atklāj mūsu tautas identitāti.
– Tava Sportland kampaņas misija ir “dzīvo te un tagad” – skan vienkāršāk, nekā reizēm mēdz būt. Ko, tavuprāt, tāda dzīvošana te un tagad nozīmē?
-Tas nozīmē, ka neatkarīgi no tā no kurienes tu esi cēlies, kas pieder taviem vecākiem vai kāds ir tavs statuss sabiedrībā, tev katru dienu ir iedots laiks, ko izmantot, kā pats vēlies. Tu vari strādāt, tikties ar draugiem, lasīt grāmatu, bet nevajag tik daudz sapņot par lietām, kas tev nav šajā konkrētajā brīdī pieejamas. Labākais, kas ar tevi var notikt, ir būt te un tagad. Reizēm vienkārši ir jāpaskatās sev apkārt un jāierauga tas īstais savā dzīvē un jādara tas, ko tu vēlies darīt tieši šeit un tagad.
-Tu esi žurnālists, kas nevairās veidot stāstus par cilvēkiem, tai skaitā, sportistiem, parādot viņu cilvēcisko daļu, atklājot viņu personību – kā tu caur šiem stāstiem vēlies iedvesmot citus cilvēkus?
-Pavisam atklāti varu teikt, ka katrs cilvēks, ar kuru es sarunājos, veidojot šos stāstus, man kaut ko iemāca. Tas var būt gan sportists, gan cilvēki, kas cīnās par saviem mērķiem – no katra šāda cilvēka es varu mācīties. Ne visi no šiem cilvēkiem ir mani paraugi, bet viņi visi ir cilvēcīgi, nebaidoties atklāt gan savas uzvaras, gan zaudējumus. Tādus es viņus arī vēlos parādīt citiem.
-Kā tu domā, kas šobrīd mūs kā sabiedrību kopumā raksturo?
-Manuprāt, mēs kā sabiedrība neredzam to, kas mums ir apkārt. Mēs nenovērtējam to, kas mums ir dots te un tagad. Laime ir redzēt un novērtēt to un tos cilvēkus, kas mums ir blakus. Tas ne vienmēr izdodas viegli, bet katru dienu tas ir jāmācās. Dažkārt, manuprāt, mēs pārāk daudz nosodām vai zākājam citus, bet neceļam viņus. Godprātīgi cilvēki ir retums, un tā ir vērtība, ja cilvēks neprasa otram, kas viņam par to būs, bet dara kaut ko, lai celtu ciltus. Gribētu, lai mēs kā sabiedrība augtu un spētu uzveikt negācijas.
-Sava darba dēļ tu iepazīsti daudzus un dažādus cilvēkus, uzzini viņu un viņu ģimenes stāstus – ko tu esi no tā visa ieguvis? Kādi mēs, latvieši, tavuprāt, esam?
Latvieši ir skaudīgi, nedraudzīgi un godkārīgi, bet reizi pa reizei viņi sanāk kopā, lai izdarītu lielas lietas, piemēram, satiktos Dziesmu svētkos, svinētu sportistu uzvaras olimpiskajās spēlēs un hokejā. Bet, manuprāt, mums vairāk būtu jāierauga arī tie cilvēki, kas no rītiem ielas slauka vai darbā pienes papīra lapas. Mums nav jāglābj pasaule, bet, ja katrs savā dzīvē būsim godīgi pret sevi, saviem vecākiem, tuviniekiem un apkārtējiem, tad ikviens no mums jau būs pasaules čempions.
-Kas tevi pašu ikdienā aizrauj?
Mani motivē cilvēki, kas ir līdzās – mana mīļotā sieviete Viktorija, kas dara lielas lietas, mums kopā esot, kā arī mana ģimene un mazā māsa.
-Ar kādām sajūtām gaidi tuvojošos vasaru? Ko noteikti šovasar vēlies paveikt?
-Vienkārši vēlos šovasar būt joprojām laimīgs. Gribu daudz ceļot, spēlēt golfu, uzvarēt golfa turnīros un pietuvoties savam mērķim šajā sporta veidā, ko es plānoju sasniegt trīs gadu laikā. Šobrīd spēlēju golfu vismaz četras reizes nedēļā, piedalos turnīros. To arī novēlu citiem – iet ārā, sportot, nevis vasaras siltos vakarus pavadīt dīvānā pie televizora.
Teksts: Liene Pālēna. Foto: Artūrs Pavlovs.
EDAVĀRDI: CILVĒKIEM IR JĀFILTRĒ SATURS