Latvijas labākajām pludmales volejbolistēm mērķis ir viens – kļūt par labākajām arī pasaulē.
ANASTASIJA KRAVČENOKA
– Kurā brīdī saprati, ka pludmales volejbols būs daļa no tavas dzīves?
– Studējot pirmajā kursā Daugavpils Universitātē, sapratu, ka nevēlos spēlēt zāles volejbolu tikai hobijam, piemēram, Baltijas līgā. Gribēju sasniegt vairāk. Nolēmu, ka jābrauc uz Rīgu, jātrenējas vairāk pludmales volejbolā. Tajā vasarā ar Tīnu Graudiņu ieguvām 1. vietu Eiropas U-22 čempionātā. Sajutu sacensību garšu, un atgriezties studentes dzīvē būtu ļoti grūti.
– Vai atceries, kā satikies ar Tīnu? Ātri sapratāt, ka jums saskan?
– Jā, atceros. Mēs spēlējam viena pret otru un bijām lielākās konkurentes. Kad mūs izlases treniņnometnē salika kopā, uzreiz nekādu ķīmiju nesajutām, tā bija treneru izvēle, un vajadzēja to respektēt. Tikai vēlāk sapratām, ka esam divas labākās jaunās pludmales volejbolistes Latvijā un jāspēlē kopā.
– Kāds šobrīd ir jūsu statuss, ņemot vērā, ka Tīna studē ASV. Joprojām esat komanda, bet tikai iepauzējat? Vai tagad tava komandas biedre ir Alise Lece?
– Mana komandas biedre ir Tīna Graudiņa. Kamēr viņa bija ASV, negribēju pārtraukt spēlēt, pierunāju Alisi uzspēlēt pāris turnīros.
– Arī spēlējot ar Alisi, uzvarējāt sacensībās Gruzijā. Vai viegli pielāgoties jaunai partnerei?
– Jā, uzvarējām gan mājās Ventspilī, gan Gruzijā pat divos turnīros. Pielāgoties nebija grūti, jo vairākus gadus trenējamies vienā grupā un ārpus korta esam draudzenes. Man bija ļoti liels prieks, ka Alise piekrita uzspēlēt, jo viņai sezona bija beigusies, un viņa varēja atpūsties, pievērst vairāk uzmanības skolai, bet Alise spēlēja ar mani. Liels paldies viņai par to.
– Kuras ir tavas stiprās puses pludmales volejbolā?
– Tehnika – taisnā roka uzbrukumā. Līdz ar to ir arī lielāka precizitāte, varu ielikt kātu, kur gribu, asi iesist. Vispār ļoti grūti par sevi pateikt kaut ko labu. (Smejas.) Man arī ir laba augšējā piespēle.
– Kādas ir bijušas tavas trakākās sacensības laikapstākļu ziņā?
– Traki bija Ķīnā Pasaules U-21 čempionātā, kad ārā dedzināja saule, gaisā bija liels mitrums, bija ap 40 grādu liela suta. Tās tiešām bija šausmas. Atceros arī spēli Sidnejā astoņos no rīta. Grūti bija aklimatizēties, jo Latvijā tai laikā ir nakts. Turklāt spēle notika lielā karstumā. Sirds tā dauzījās, ka nevarēju pat atelpoties.
– Kas ir pirmais, ko dari pēc sacensībām?
– Sarakstos vai sazvanos ar ģimeni un draugiem. Mans vislielākais atbalsts ir mana ģimene – viņi vēlas būt ar mani, pārdzīvo par mani, tāpēc kaut pa telefonu mēģinu pievērst viņiem vairāk uzmanības.
– Visbeidzot – kāds ir tavs lielākais sapnis vai mērķis gan sportā, gan dzīvē?
Sasniegt augstākās virsotnes! Vēlos būt viena no topa spēlētājām pasaules tūrē, turklāt nevis vienu, bet vairākus gadus pēc kārtas. Vēlētos, lai mana pieredze, dzīvesstils un domas palīdz arī citiem cilvēkiem. Ar savu piemēru gribu parādīt, ka nekas nav neiespējams – jābūt tikai skaidram mērķim un vēlmei strādāt, jo visu var sasniegt, ja tam tic un arī rīkojas.
TĪNA GRAUDIŅA
– Šobrīd esi ASV. Kāpēc?
– Es mācos Dienvidkalifornijas Universitātē politiku. Izvēlējos studēt tieši Amerikā, jo tur ir lieliska sistēma, kurā es varu ļoti profesionāli turpināt trenēties un tajā pašā laikā mācīties.
– Pludmales volejbols nolikts uz pauzes?
– Taisni otrādi – nekad dzīvē neesmu tik daudz trenējusies kā tagad!
– Vai atceries, kā satiki savu pārinieci Anastasiju Kravčenoku?
– Pirmo reizi redzējām viena otru kā konkurentes, jo spēlējām katra savā komandā, bet tad volejbola federācija sarīkoja Latvijas izlases atlases nometni, kurā tikām saliktas kopā. Tad arī pirmajos divos gados aizbraucām uz Eiropas U-18 čempionātu (9. vieta) un arī uz Pasaules Jaunatnes olimpiskajām spēlēm (9. vieta). Es domāju, ka mums gāja labi – daudz trenējāmies un kopumā jutāmies labi laukumā.
– Kas ir svarīgi, lai pludmales volejbola duets būtu veiksmīgs?
– Svarīgs ir respekts vienam pret otru un apziņa, ka, lai arī mūsu dzīve tagad ir ļoti saistīta, es neesmu mans partneris. Mums ir jāpieņem, ka mūsu viedokļi un vēlmes daudzas reizes var atšķirties.
– Kas līdz šim, tavuprāt, ir tavs lielākais sasniegums pludmales volejbolā?
– Teikšu, ka tā ir 2016. gada Eiropas čempionātā iegūtā 5. vieta.
– Ko dari, ja spēle pavisam nevedas? Vari arī sakliegt uz komandas biedri?
– Nē, noteikti nekad nevarētu sākt kliegt, jo es zinu, ka Nastja vienmēr cenšas par visiem 100 procentiem un pret sevi ir ļoti stingra. Un, kad man pašai nevedas spēle, es mēģinu sev pateikt: «Labi, šodien man neiet!» – un nomierināties, jo, ja es pārāk saspringstu, nekas labāk nekļūs.
– Esi domājusi, ko tu darītu, ja nebūtu atklājusi sevi pludmales volejbolā?
– Domāju, ka būtu turpinājusi trenēties vieglatlētikā, jo tas man arī ir ļoti mīļš sporta veids, kurā man diezgan labi arī gāja.
– Visbeidzot – kāds ir tavs lielākais sapnis vai mērķis gan sportā, gan dzīvē?
– Protams, man ir mērķi, bet tie nedominē pār manu ikdienas dzīvi. Es vienkārši visu cenšos izdarīt, cik vien labi varu, un tad jau arī rezultāti nāks. Gan sportā, gan dzīvē!
Teksts: Artis Kamals. Foto: no personiskā arhīva.
Ko ēst aktīvam bērnam?