Artūrs Liepa ir viens no Latvijas labākajiem triatlonistiem.
Paralēli smagajam treniņu režīmam viņš studē universitātē un vada studentu apvienību. Artūrs zina – lai kaut ko vērtīgu iegūtu, kaut kas cits ir jāupurē. Savus mērķus un upurus viņš ir izvēlējies.
Sasniegumi
– Zelta medaļa 2022. gada Baltijas triatlona čempionātā (Tallinā)
– 11.vieta 2022. gada Eiropas triatlona čempionātā (Olštinā)
– Zelta medaļa 2022. gada Eiropas jauniešu kausā triatlonā (Paņevežos)
– Zelta medaļa 2022. gada Eiropas jauniešu kausā triatlonā (Turcijā)
– Zelta medaļa 2021. gada Eiropas jauniešu kausā triatlonā (Dņipro)
Ģimenes tradīcijas
Varētu teikt, ka sports Artūram ir asinīs – viņa tētis Māris Liepa ir izbijis PSRS peldēšanas izlases sportists, kurš pēc peldētāja karjeras beigām nopietni pievērsās triatlonam, un uz sacensībām nereti ņēma līdz arī dēlu. Pēcāk arī Artūrs savas sporta gaitas sāka ar peldēšanu. “Mani rezultāti bija labi, bet ne spīdoši, un, ja peldēšanā neesi uzrādījis vērā ņemamus rezultātus līdz 18 gadu vecumam, vēlāk izsisties ir ļoti grūti,” stāsta Artūrs. “Es pamēģināju triatlonu – tas man sanāca un patika. Redz, triatlonā ir citādāk – tas ir izturības sporta veids, kurā spēka gadi sākas virs 25 gadiem. Peldēšanā mani rezultāti vairs nepalika labāki, tāpēc es pilnībā pārgāju uz triatlonu.” Artūrs arī pastāsta, ka šis ir bieži sastopamais scenārijs, kā sportisti nonāk līdz triatlonam, jo reti kurš mērķtiecīgi jau kopš bērna kājas gatavojas tieši šajā sporta veidā. Visbiežāk sportisti triatlonam pievēršas pēc 18 gadu vecuma, meklējot tālāku attīstību.
Vēl kāds interesants fakts – Artūra treneris ir viņa tētis. “Tas ir liels pluss, jo zinu, ka tētis vienmēr grib iedot man pašu labāko gan kā sportistam, gan tīri cilvēcīgi. No otras puses – man dažreiz gribas pastrīdēties viņam pretim, jo mēs esam ģimene. Iespējams, ar treneri būtu profesionālākas attiecības. Es esmu vienīgais sportists, ko tētis ir trenējis, tāpēc mūsu ceļš ne vienmēr ir taisns – abi to ejam pirmo reizi un kopā meklējam labākos risinājumus.”
Sports un bizness
Pirms gada Artūrs uzsāku studijas Riga Business School biznesa vadības bakalaura programmā. Treniņi gan nepalika nedz mazāk, nedz kļuva vieglāki. “Ģimenē uzskatām, ka sportistam ir nepieciešama izglītība, kas varētu noderēt tālāk dzīvē. Es nenodarbošos ar profesionālo sportu visu dzīvi, un pēc sportista karjeras beigām vēlos turpināt attīstīties un strādāt. Paralēli studijām un treniņiem esmu arī šīs universitātes studentu apvienības prezidents.”
Kā tam visam rast laiku, jo gan sports, gan studijas ir laika un mentālo resursu prasošas nodarbes. Artūrs pastāsta, ka pašlaik situācija ir ļoti vienkārša. “Dzīvē tu ņem un dod. Kaut kas ir jāupurē, lai kaut ko citu saņemtu pretim. Pašlaik esmu izvēlējies upurēt savu sociālo dzīvi, lai pilnībā pievērstos mācībām un sportam. Mana ikdiena nav sarežģīta – ceļos ap 5.30 un 7.00 man ir treniņš. 9.00 man ir augstskola un pēc studijām 17.00 – nākamais treniņš. Vakarā, kad beidzot esmu mājās, mācos vai apdaru savas lietas. Esmu maksimālists un cenšos visu savu dienu izmantot produktīvi. Man dzīvē ir svarīgs rezultāts – kā tikt līdz tam, es izdomāšu, bet es zinu, kur es gribu iet un kur es vēlos būt nākotnē. Es tagad atdodu, lai pēc tam saņemtu.”
Sacensību gaļas mašīna
“Man labs treniņš ir tāds, pēc kura viss sāp. Tāds, kurā esmu spējis izdarīt vairāk, nekā ir prasīts, paspiežot savus limitus tālāk. Man svarīgi, lai treniņu apģērbs būtu tāds, kuru es nejūtu. Tā, lai šajā apģērbā jūtos kā savā ādā. Par manu favorītu ir kļuvis zīmols New Balance – šim zīmolam, manuprāt, ir ne tikai ļoti ērti, bet arī stilīgi apģērbi, kas atbilst manai personībai.”
Pirms sacensībām Artūram ir savi sagatavošanās rituāli. “Es noskaņoju sevi, klausoties īpaši atlasītu mūziku. Tā ir mūzika, kuru klausoties vienmēr jūtos labi un kas padara mani ņipru. Mans rituāls pirms starta ir iepriekšējā vakarā gultā gulēt otrādāk – kājas ir galvas vietā un galva – kāju vietā. To es daru vienmēr. Nezinu, vai tas palīdz, bet esmu iesācis tā darīt, un pieturos pie tā,” nosmej sportists.
“Pirms starta es daudz nerunāju, esmu ļoti fokusējies. Cenšos atslābināties, bet esmu pilnībā koncentrējies startam. Cenšos vizualizēt sacensības un saprast visus scenārijus, kuri var atgadīties. Es izdomāju, kā rīkošos labākajās un sliktākajās situācijās. Skaidri izdomāju, ko darīšu, ja, piemēram, man startā saplīst brillītes.”
Un tad pienāk brīdis stāties uz starta līnijas. Artūrs to uzskata par vienu no biedējošākajiem momentiem. “Esmu labs peldētājs, bet tad, kad 60-70 spēcīgi džeki kopā metas ūdenī, lai peldētu uz vienu punktu… Tā ir gaļas mašīna. Neviens jau negrib otram sist, bet tas ir neizbēgami. Tas ir brīdis, kad atliek tikai cerēt, lai kāds tev nenorauj brilles vai neparauj zem ūdens. Otrs brīdis, kas man sagādā grūtības, ir velosipēda tehniskā puse, – pagriezieni un grupas braukšana. Ikdienā es trenējos viens, bet sacensībās visi braucam haotiskā, agresīvā barā. Mazākā kļūda un krīt visa grupa. To piedzīvot nav patīkami. Šie ir divi punkti, kuros sacensībās īpaši uzmanos.”
Paši augstākie mērķi
Šis ir Artūra pirmais gads elites grupā – junioros viņš savus mērķus un griestus jau ir sasniedzis. “Nākamos divus gadus paralēli studijām vēlos noturēt savu līmeni un saprast, kā šajā grupā ir jācīnās. Junioru grupā es jutos ļoti pārliecināts par sevi – varēju darīt, kā gribu, un būt līderos, bet elites grupā ir citi spēles noteikumi, atmosfēra un attiecības. Šeit es pagaidām esmu lēnākais un man pamazām ir jānokļūst pie ātrākajiem.”
Artūrs nebaidās izvirzīt sev pašus augstākos mērķus, kuru izpilde prasīs sviedrus un milzīgu darbu. “Pašlaik mans lielākais mērķis ir 2028. gada vasaras olimpiskās spēles Losandželosā – domāju, ka tās ir sasniedzamas. Manuprāt, cilvēkiem pietrūkst drosmes sapņot lielus sapņus un apzināties, ka tos tiešām ir iespējams sasniegt. Lai sasniegtu mērķus, pirmkārt, tos vajag nospraust. Otrkārt – nepieciešama disciplīna. Ceļš ne vienmēr vedīs tikai augšup – dažkārt nākas spert vienu soli un priekšu un divus atpakaļ, bet, ja tu zini, uz kurieni ej, darot to ar dzelžainu pārliecību un disciplīnu, mērķi kļūst reāli sasniedzami. Zini, gandrīz pēc katrām sacensībām man ir doma, ka šis ir par daudz un varbūt vajag to visu izbeigt, jo tā taču būtu vienkāršāk. Dažkārt ir tiešām grūti turpināt, jo liekas, ka nekas nesanāk, bet nav jau variantu – šie momenti ir jāpārvar. Ir jāatrod tā dzirkstele, kas tevi motivē darboties tālāk,” nosaka sportists.
Teksts: Ieva Smilga
Foto: Billijs Locs
Reperis REIKS ir atpakaļ