Izņemot to, ka esi mūziķis, kas tu vēl esi?
Diezgan bieži, it īpaši beidzamajā laikā, esmu dakteris. Dzīve man piespēlē cilvēkus, kurus vajag sadakterēt.
Psihologs?
Es tā neteiktu. Drīzāk man apkārt gadās tādi cilvēki, kam noder kaut kas no tā, ko daru. Es nemācu. Tas ir tā savādi. Un zini, kas ir interesanti? Citi manī spēj rast padomus, bet es pats ļoti bieži tos nevaru atrast. Vēl es esmu sliņķis. (Smejas.).
Izklausās pēc veselas sakritību ķēdes.
Man sāk šķist, ka tā ir dzīves piespēlēta misija.
Tu tici šīm lietām?
Esmu jauks, es nemāku cilvēkiem atteikt. Man ļoti nepatīk šķiršanās. Neprotu to darīt. Ja pienāk tāds brīdis, kad man ir jāsaka nē, tas var vilkties ļoti ilgi, jo pārdzīvoju, ka tādēļ kāds cietīs. Tāds cilvēks es esmu.
Runājot par padomu došanu, teici, ka nesen atgriezies no Indijas. Vai, esot tur, negaidīji kādu padomu no šīs zemes?
Jā, tā arī iedeva. It kā viss bija kā parasti. Taču es nogāzos no motorollera. Pamatīgi apskādēju gan sevi, gan motorolleru. (Parāda svaigi sadzijušās rētas.)
Bet kāpēc cilvēki sevi atrod Indijā, – tu to saproti?
Es ļoti labi saprotu, kāpēc cilvēki tur paliek ilgāk, atpūšas un izbauda to, ko Indija sniedz. Lai Indijā mainītu savu dzīves uztveri… Manuprāt, tā notiek ar ārkārtīgi garlaicīgiem cilvēkiem, kuri slīgst rutīnā. Esot tur, viņi redz, ka var arī citādi.
Ja nemaldos, esi saistīts ar hokeju.
Divas reizes esmu spēlējis sava prieka pēc. Vienreiz tā bija cīņa – mūziķi pret politiķiem.
Atgādini man, kas tur notika. Kaut kas tur nebija labi.
Tur viss bija labi! Es izkāvos. (Smejas.) Kāvos ar savu čomu no pretinieku komandas. Pirms spēles sarunājām, ka trešajā periodā, kad būsim vienā maiņā, metīsim cimdus nost – un aiziet!
Vai mūziķa dzīve arī ir sports?
Jā, un tas ir ļoti nepareizi. Ja tu mūziku liec kategorijā sports, proti, kā Eirovīziju, kurā kāds uzvar, ir pirmais, bet kāds zaudē, manuprāt, tas ir pretrunā ar to, kas ir mūzika. Mūzika ir māksla. Māksla vieno, nevis veido sacensību.
Kādas ir tavas domas par Eirovīziju?
Manuprāt, šā konkursa koncepts ir sarūsējis un nolietojies. To pierāda arī tas, ka Eirovīzijas uzvarētājs nekļūst par pasaulslavenu mūziķi, kā tas notika grupas ABBA gadījumā. Cilvēki Latvijā šo pasākumu ir pārvērtējuši. Jebkurā Eiropas valstī, dzirdot vārdu Eirovīzija, cilvēki sāk smieties. Viņi to neuztver nopietni. Tas ir pasākums mājsaimniecēm ekrāna šajā pusē.
Bet, lai kļūtu slavens Latvijā, bieži vien ir jāiet un jāpiedalās konkursos. Ir jāsacenšas.
Televīzijai ir liels spēks. Latvijā raidījumu izvēle nav liela. Tāpēc pat cilvēki, kurus konkrētais raidījums neinteresē, tomēr diezgan bieži, pārslēdzot kanālus, uzslēdz un paskatās. Mūziķiem svarīgi ir saprast, ka nevajag piedalīties visos šovos pēc kārtas. Izdarīji – un pietiek! Cilvēki tevi ir iepazinuši, zina, kas esi, tālāk strādā pats.
Fredis reiz izteicās, ka viņa cilvēkiem ir par daudz, tāpēc uz laiku pārtrauca muzicēt, vadīt balvu pasniegšanas, citus publiskus pasākumus un nodevās tikai radioēteram.
Saprotu, par ko tu runā. Esmu to izjutis. Esmu pat strīdējies ar savējiem, sakot, ka neiešu uz intervijām, jo ar mani nekas tāds nav noticis, lai būtu tiesīgs tur nonākt un runāt.
Kādi ir tavi šābrīža standarti?
Man der viss, kas palīdz manai mūziķa karjerai. Ja tā ir atrādīšanās, mani tas neinteresē. Ja tas būtu raksts par to, kā es atpūtos Indijā, es nepiekristu. Pats tādus stāstus nelasu, tad kādēļ lai citiem tas būtu jālasa?
Bet atsakot tu riskē, ka nākamreiz tevi neaicinās. Tevi tas neuztrauc?
Ja kāda partija mani aicina padziedāt savā pasākumā un es atsaku, mani neuztrauc, ja otrreiz neaicinās.
Šobrīd tev top programma sadarbībā ar Latvijas Radio bigbendu. Šī ideja radās pēc dalības šovā Izklausies redzēts?
Tieši tā. Tobrīd man dzīvē daudz kas bija piegriezies. Biju sašuvies par visu. Vienā dienā pārtraucu pilnīgi visu, tostarp to, kas ienesa arī naudu. Nolēmu nevadīt raidījumus, neveidot intervijas kameras priekšā. Es to nevēlos. Gribu, lai mani asociē tikai kā mūziķi. Līdz tam mani neuztvēra kā solistu. Mani saistīja tikai ar grupu.
Bet ko tu darītu, ja tevi neviens neuzrunātu, nepiedāvātu nevienu iespēju?
Biju tam gatavs. Esmu dzīvojis gan bomzītī, gan kalnā augšā.
Teici, ka divas nedēļas pēc visu saišu saraušanas dzīvoji mājās. Ko tu darīji?
Rakstīju dziesmas un domāju, ko darīt tālāk.
Tev rūp, ko cilvēki par tevi domā?
Agrāk mani tas satrauca, bet ar laiku esmu iemācījies to izslēgt. Protams, mani priecē cilvēku atbalsts. Tāpat ņemu vērā kompetentu cilvēku aizrādījumus, mācos no tiem. Reiz Positivus pie manis pienāca kāds džeks un pateica, ka viņam besījot mans muzons. Tā nebija pirmā reize, kad satiku šo kritiķi, bet tā bija vienīgā reize, kad es pa īstam sacepos. Viņš turpināja: paklausies šo grupu, viņi ir labi! Es klausījos un dzirdēju šķību, neritmisku savārstījumu. Tajā brīdī sapratu: man ir vienalga, ko kāds par mani domā.
Kā tev šķiet, kur tu būsi pēc desmit gadiem?
Ceru, ka daudz tālāk. (Pasmaida.) Ka mani intervēs kādā lielākā valstī, nekā mēs te tagad sēžam.
Tu vēlies ko piebilst?
Reiz intervēju Aigaru Visocki. Viņš stāstīja, ka cilvēki viņam teikuši, lai brauc uz Krieviju vai Vāciju, jo tikai tad viņš, iespējams, kļūs par misteru Universu. Nekad, neviens šo balvu nedos cilvēkam no Latvijas. Viņš speciāli neaizbrauca, lai pierādītu, ka, arī pārstāvot Latviju, spēj to pašu. Tas mani iedvesmoja. Es tam noticēju un sapratu, ka muzonā var izdarīt tāpat.
Apskati jaunās pavasara apavu kolekcijas!
Zemes garša