SOK neiebilda, taču ieteica basketbolistiem iepriekš sarīkot lielas starptautiskas sacensības, lai praksē pārbaudītu, cik vienādi dažādās valstīs tiek traktēti noteikumi, cik lielu publikas interesi piesaista starptautiskas spēles utt. FIBA rīkojās un 1935. gada maijā Ženēvā sarīkoja Eiropas čempionātu.Tā tika iedibināta tradīcija reizi divos gados kopā pulcēt Vecās pasaules labākos basketbolistus – šī tradīcija līdz šim pārtrūkusi tikai Otrā pasaules kara laikā. Aizvadītajos 80 gados notikuši 38 turnīri, kuru laikā tapuši arī daudzi spoži ieraksti Latvijas basketbola vēstures lappuses. Pāršķirstīsim, piestājot interesantākajās vietās!
1. pietura: triumfs Ženēvā
Divdesmito gadu sākumā Rīgas skolēniem un studentiem basketbola noteikumus un paņēmienus ierādīja amerikāņi no Jauno vīriešu kristīgās asociācijas (YMCA), un latvieši drīz vien sāka meklēt iespējas samēroties meistarībā ar ārzemniekiem.1924. gada 28. aprīlī Tallinā notikusī spēle starp Igaunijas un Latvijas valstsvienībām (20:16 latviešu labā) tiek uzskatīta par pirmajām starpvalstu sacīkstēm Eiropā.
Pēc tam regulāri tika spēlēts ar Igaunijas komandu un reizēm arī lietuviešiem. Savukārt trīsdesmito gadu pirmajā pusē Universitātes sports vairākkārt veica veiksmīgas turnejas (toreiz teica: sirojumus) pa Rietumeiropu. Pozitīvā pieredze stiprināja Latvijas Basketbola savienības vadītāju pārliecību: pirmajā Eiropas čempionātā jāpiedalās arī Latvijai!
Turnīrs Ženēvas Palais d’Expositions (2000 sēdvietu un apmēram 3000 stāvvietu) risinājās no 2. līdz 4. Maijam, un tajā piedalījās desmit valstu komandas. Latvijas delegāciju vadītāji Valdemārs Baumanis un Rihards Dekšenieks vilciena trešās klases vagonos uz Šveici aizveda desmit basketbolistu, no kuriem spēlēs piedalījās astoņi. Pirmajā spēļu dienā latvieši ar 46:12 sagrāva Ungārijas izlasi (komandas kapteinim Rūdolfam Jurciņam 23 punkti). Pusfinālā ar Šveices komandu izšķirīgo pārsvaru izdevās panākt tikai spēles izskaņā (28:19).
Savukārt finālā ar Spānijas izlasi iniciatīva tika iegūta uzreiz (9:0), gala iznākumā 24:18. No šodienas skatpunkta – smieklīgi mazi rezultāti. Taču jāņem vērā, ka trīsdesmitajos gados spēles pulkstenis tika apturēts tikai ārkārtējos gadījumos, uzbrukuma laiks nebija ierobežots un viena komanda varēja saspēlēties pat vairākas minūtes. Turklāt basketbolisti, trenējoties dažas reizes nedēļā, vēl nebija paguvuši attīstīt snaiperu iemaņas un pat centra spēlētāju augumi nepārsniedza 185 cm.
“Man bija izdevies atrast piecus spēlētājus, kas cits citu lieliski papildināja,” uzsvēra Valdemārs Baumanis. Savā vietā bija gan uzbrucēju trijotne – Rūdolfs Jurciņš (guva 44 punktus), Jānis Lidmanis (16) un Aleksejs Anufrijevs (24) -, gan aizsargu duets – Eduards Andersons (4) un Mārtiņš Grundmanis (6). Ja vajadzēja kādu nomainīt (tolaik piecnieks bieži spēlēja no pirmās līdz pēdējai minūtei), noderēja Džems Raudziņš (4), Herberts Gubiņš vai Visvaldis Melderis (1).
2. pietura: cerības un vilšanās Rīgā
1936. gada augustā Berlīnes olimpisko spēļu laikā notikušajā FIBA kongresā tiesības
1937. gadā sarīkot otrās Eiropas meistarsacīkstes piešķīra latviešiem. Līdz turnīram bija palikuši deviņi mēneši, bet Rīgā vēl nebija nevienas noteikumiem atbilstīgas zāles.
Vienubrīd apsvērta ideja basketbolistu vajadzībām pielāgot Lielo ģildi (tagad – Filharmonija). Galu galā priekšroka tika dota idejai pārbūvēt fabrikas Fenikss neizmantoto korpusu Brasas stacijas tuvumā. Jaunais Sporta nams lepojās ne tikai ar modernu aprīkojumu (VEF elektriskais pulkstenis, plastikāta vairogi) un 3000 skatītāju vietām, bet arī plašām ģērbtuvēm un dušas telpām, kā arī treniņzāli. Diemžēl Latvijas basketbolistiem nepietika laika, lai aklimatizētos neierastajos plašumos, un tas bija viens no izskaidrojumiem sportiskajai neveiksmei. Otrs – atbildības un savstarpējās konkurences (valstsvienības veidotājs Ādolfs Grasis ilgi kavējās ar sastāva izvēli) radītā spriedze.
Eiropas otrajās meistarsacīkstēs piedalījās astoņu valstu komandas. Svinīgā atklāšana notika 1937. gada 2. maijā, spēles risinājās no 3. līdz 7. maijam. Latvijas ierindā bija seši Ženēvas čempioni – Rūdolfs Jurciņš, Aleksejs Anufrijevs, Eduards Andersons, Mārtiņš Grundmanis, Džems Raudziņš un Visvaldis Melderis -, kā arī jaunie spēki: Voldemārs Šmits, Jānis Jansons, Andrejs Krisons un Aleksandrs Martinsons.
Pirmajā spēlē latvieši sakāva Čehoslovākijas izlasi (44:11), taču nākamajā vakarā paklupa pret Poliju (25:32) un grupas turnīra pēdējā spēlē nespēja uzveikt Franciju ar nepieciešamo sešu punktu starpību (tikai 26:23). Trīs komandas grupā finišēja ar bilanci 2-1, bet par trešo vietu cīnījās Francija ar Poliju – 27:24.
Latvijai bija sliktākā grozu attiecība, tāpēc turpinājumā mājinieki varēja cīnīties tikai par 5. vietu. “Mazajā pusfinālā” uzvara pār Ēģiptes izlasi nāca bez cīņas, jo tālumnieki, apvainojušies par FIBA vadības lēmumu noteikumu pārkāpumu dēļ anulēt viņu uzvaru pār Itālijas komandu, atteicās piedalīties pēdējās spēlēs. Pēdējā dienā vajadzēja atzīt daudz motivētākās Igaunijas komandas pārākumu (19:41) – tikai sestā vieta…
Finālspēlē Lietuvas komanda ar 24:23 pārspēja Itālijas basketbolistus un saņēma turnīra galveno balvu – Valsts prezidenta K. Ulmaņa dāvāto sudraba šķīvi. Spēlē par trešo vietu cīnījās Francija ar Poliju – 27:24.
3. solis: otrie – tikai otrie…
1939. gada maijā Latvijas valstsvienības vadītājs Valdemārs Baumanis uz trešajām Eiropas meistarsacīkstēm Kauņā veda atjaunotu (vidējais vecums 22,9 gadi – visjaunākie čempionātā), garu (vidējais augums 181,8 cm – otri garākie) un meistarīgu komandu, kas 15 mēnešu laikā bija uzvarējusi 11 no 12 starptautiskajām spēlēm.
No pirmajiem čempioniem ierindā bija palicis Visvaldis Melderis, komandas kodolu vēl veidoja uzbrucēji Voldemārs Šmits, Alfrēds Krauklis un Aleksandrs Vanags, aizsargi Kārlis Ārens, Jānis Graudiņš un Maksis Kazāks.
Galveno favorītu spēle Lietuva-Latvija notika jau pirmajā dienā. Mājinieku noslēpumus apguvuši spēlētāji, tomēr spēle ritēja punkts punktā un pēdējā minūte sākās ar 36:35 Latvijas labā. Taču pēdējās sekundēs 208 cm garais Prans Lubins, kas trīs gadus iepriekš ASV izlases sastāvā bija kļuvis par olimpisko čempionu, guva izšķirīgo grozu – 36:37…
Pēc tam latvieši pārliecinoši uzvarēja Ungārijas izlasi (58:24), sagrāva Somiju (108:7), pieveica Itāliju (38:23) un Franciju (45:26). Taču uzvaru pēc uzvaras izcīnīja arī lietuvieši un cerību uz pirmo vietu Latvijai vairs nebija. Zaudējums Igaunijai (25:26) pozīcijas neietekmēja, bet izšķirīgajā cīņā par sudrabu pārliecinoši tika pārspēta Polijas vienība – 43:20.
4.pietura: zem sarkanā karoga
Pēc Otrā pasaules kara latviešu basketbolistiem 51 gadu bija liegtas iespējas spēlēt Eiropas čempionātos zem sava karoga. Tikai paši labākie varēja iziet starptautiskajā arēnā Padomju Savienības izlases sastāvā.
Eiropas čempionātā pirmais to izdarīja rīdzinieks Gunārs Šiliņš, kas, tiesa, no 1949. līdz 1955. gadam dzīvoja un spēlēja Maskavā.
1953. gadā Maskavā, Dinamo futbola stadionā, PSRS izlase uzvarēja visās 10 Eiropas čempionāta spēlēs, Šiliņš bija rezultatīvākais spēlētājs lielvalsts komandā (vidēji spēlē 12,6 punkti)! Viņš piedalījās arī nākamajā turnīrā 1955. gadā Budapeštā, bet tur PSRS izlase palika tikai trešā.
5.pietura: zelta desmitgade
1955. gadā Rīgas ASK komanda pirmo reizi kļuva par Padomju Savienības čempioni un 1958. gadā uzvarēja pirmajā Eiropas valstu čempionvienību kausa izcīņā.
Likumsakarīgi, ka labākie latviešu basketbolisti regulāri tika aicināti PSRS izlasē, kas tolaik dominēja Eiropā, no 1947. līdz 1971. gadam uzvarot 10 Eiropas čempionātos no 11. Par trīskārtējiem Eiropas čempioniem kļuva arī saspēles vadītājs Maigonis Valdmanis, uzbrucējs Valdis Muižnieks (abi 1957., 1959. un 1961. gadā) un 218 cm garais centra spēlētājs Jānis Krūmiņš (1959.; PSRS izlases rezultatīvākais spēlētājs-vidēji spēlē 13,8 punkti; 1961., 1963). Pa reizei augsto titulu ieguva uzbrucēji Juris Kalniņš (1963) un Oļģerts Jurgensons (1963), kā arī centrs Visvaldis Eglītis (1965). PSRS izlasi 1963. un 1965. gadā līdz zelta medaļām aizvadīja tolaik Rīgā strādājošais treneris Aleksandrs Gomeļskis.
1961. gadā Eiropas čempionātā debitēja Zviedrijas izlase, kuras sastāvā bija arī Latvijā dzimušais Gunārs Kraulis. 1969. gadā Zviedriju pārstāvēja Arturs Veigurs.
6.pietura: MVP – Valdis Valters
Pēc PSRS izlases astoņu titulu sērijas septiņdesmitajos gados Eiropas basketbolā sāka valdīt Dienvidslāvijas komanda. Latvijas basketbolisti šo milžu cīņās noskatījās no malas – starp 1965. un 1980. gadu nevienam neizdevās nostiprināties lielvalsts izlasē. Līdz “PSRS izlases burās iepūta spirgtais Baltijas vējš” – tik tēlaini Maskavas prese raksturoja Valda Valtera iekļaušanos komandā.
Reaktīvais aizsargs, kas bija vienlīdz bīstams gan ar precīzajiem metieniem, gan agresīvajām un precīzajām piespēlēm partneriem, efektīvi paātrināja PSRS izlases spēli un palīdzēja atklāt tās unikālo potenciālu.
Valters kļuva par pirmo latvieti, kas piedalījies četros Eiropas čempionātos, no tiem divos kopā ar komandu izcīnījis pirmo vietu. 1981. gadā viņš bija rezultatīvākais PSRS izlasē (vidēji spēlē 16,7 punkti) un tika atzīts par turnīra labāko spēlētāju. 1985. gadā – otrais rezultatīvākais PSRS izlasē (16,6; vairāk bija tikai Arvīdam Sabonim – 20,1) un turnīra Zvaigžņu piecnieka dalībnieks. Vēl bija arī sudrabs 1987. un bronza 1983. gadā.
Pēdējais Latvijas pārstāvis PSRS izlasē bija Gundars Vētra, kas 1989. gadā no Zagrebas atgriezās ar bronzas medaļu.
7.pietura: atgriešanās
Pēc valstiskās neatkarības atgūšanas “iesildījusies” olimpiskajā kvalifikācijas turnīrā, Latvijas valstsvienība 1993. gada pavasarī atgriezās Eiropas basketbola čempionāta dalībnieku vidū.
Kvalifikācijas turnīrā Vroclavā galvenā trenera Armanda Krauliņa vadībā tika iegūta pēdējā ceļazīme uz finālu (5 uzvaras 8 spēlēs). Cīņu par medaļām izdevās sākt veiksmīgi, pēc neveiksmes pret Grieķiju (62:81) uzvarot Itālijas (80:79) un Izraēlas (101:85) komandas. Turpinājumā Latvija gan piekāpās Krievijai (72:91), Spānijai (87:95), kā arī Bosnijai un Hercegovinai (97:102). 10. vieta, un valstsvienības kapteinis Kārlis Muižnieks kļuva par čempionāta otro rezultatīvāko spēlētāju – vidēji spēlē 24 punkti.
8.pietura: sveiciens kaimiņiem
1995. un 1999. gada čempionātos latviešiem neizdevās pārvarēt kvalifikācijas barjeru, 1997. gadā Spānijas pilsētā Badalonā tika piedzīvoti pieci zaudējumi (Ainārs Bagatskis bija otrais rezultatīvākais spēlētājs – vidēji spēlē 21,8 punkti).
Neveiksmes motivēja, un 2001. gadā uz Eiropas čempionātu Turcijā galvenā trenera Armanda Krauliņa vadībā devās saliedēta un apņēmīga Latvijas komanda. Tās līderi – saspēles vadītāji Raimonds Miglinieks un Roberts Štelmahers, uzbrucējs Ainārs Bagatskis, spēka uzbrucējs Uvis Helmanis – bija spēka pilnbriedā. Viņiem pievienojās tikko studijas ASV beigušais centrs Kaspars Kambala.
Par enerģijas lādiņu gādāja jaunie spēlētāji, kas bija izgājuši pasaules U19 čempionāta skolu. Grupas turnīru Ankarā Latvija sāka ar līdzvērtīgu cīņu pret nākamajiem vicečempioniem Turcijas basketbolistiem (82:85), turpināja ar neveiksmi pret Spāniju (77:106), bet pēdējā kārtā pagarinājumā ar 99:93 pārspēja Slovēniju, iekļūstot nākamajā kārtā. Astotdaļfinālā pret olimpisko spēļu bronzas medaļu ieguvēju Lietuvas izlasi tika izcīnīta viena no skaistākajām uzvarām Latvijas valstsvienības vēsturē – 94:76! Izslēgšanas turnīrā bija spiesti piekāpties Dienvidslāvijas (78:114), Krievijas (81:99) un Horvātijas (91:93) vienībām. 8.Vieta, un Raimondam Migliniekam balva kā labākajam rezultatīvo piespēļu meistaram (vidēji spēlē 7,3 punkti).
9.pietura: nepiepildītās cerības
Labā ziņa – no 2003. līdz 2009. gadam Latvijas valstsvienība regulāri pārvarēja Eiropas čempionāta kvalifikācijas barjeru, iekļūstot starp 16 labākajām komandām. Sliktā – finālturnīros ik reizi iznāca tikai trīs spēles, netiekot nākamajā kārtā. Vissāpīgākā neveiksme tika piedzīvota 2007. gadā Seviljā, kad galvenā trenera Kārļa Muižnieka vadībā un piedaloties NBA spēlējošajam centram Andrim Biedriņam turnīrs tika sākts ar skaistu uzvaru pār Horvātijas izlasi (85:77), turpināts ar cienījamu pretestību Spānijai (77:93), bet cerībām punktu pielika zaudējums Portugālei (67:77). Arī pēc diviem gadiem no Polijas pilsētas Gdaņskas mājup tika braukts vismaz ar vienu uzvaru, taču 68:62 pēdējā kārtā pret Vāciju patiesībā bija zaudējuma vērtība – lai turpinātu cīņu par medaļām, vajadzēja vismaz plus 9…
10.pietura: ar jaunu elpu
2011. gadā Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīrā Latvija galvenā trenera Ainara Bagatska vadībā startēja ar krasi atjauninātu komandu, kurai ceļu uz finālturnīru pavēra tikai FIBA lēmums paplašināt dalībnieku skaitu līdz 24 komandām. Vērtīgā dāvana tika izmantota lietderīgi. Pret Franciju (78:89), Serbiju (77:92) un Itāliju (62:71) izdevās godam noturēties vismaz 30 minūtes, pret Izraēlu (88:91) un Vāciju (80:81) veiksme novērsās tikai pēdējās sekundēs.
Iekrātā pieredze noderēja 2013. gadā. Slovēnijas pilsētās Jeseņicē un Ļubļanā Latvijas valstsvienība pirmo reizi kopš 1939. gada izcīnīja četras uzvaras: pār Bosniju un Hercegovinu (86:75), Melnkalni (73:72), Maķedoniju (76:66) un Ukrainu (85:51). Tiesa, grupas turnīrā atzina Lietuvas (59:67) un Serbijas (71:80) pārākumu, bet otrajā posmā piekāpās nākamajiem čempioniem frančiem (91:102). Vissāpīgākā neveiksme tika piedzīvota pēdējā kārtā pret Beļģiju (56:60), paklūpot pie paša ceturtdaļfināla sliekšņa un atstājot pārliecību, ka šim valstsvienības modelim pašas labākās spēles vēl priekšā.
Teksts: Guntis Keisels, Basket.lv
Cīņa tribīnēs