Gusts Ošmucnieks ir elastīga personība. Riteņbraucējs, slēpotājs, organizators, jurists un producents. Katrs Gustu pazīst mazliet citādāk, bet visi zina – viņš visā, ko dara, ir iekšā līdz ausīm.
Ieraugot Tevi, man prātā iešāvās Džeka Keruaka romāns Ceļā.
Pēdējā laikā tā sanācis, ka man līdzi ir mugursoma, kurā mainās tikai zeķes un apakšveļa. Dzīve uz somām. Tā tas saucas?
Dzīve uz koferiem. Saki, kas veido Tavu ikdienu?
Ceļošana. Tagad gan vairāk sanāk braukāt pa Latviju. Lai gan nesen biju Itālijā, kalnos ar riteni. Tur daudzi brauc baudīt ziemu. Mēs braucām ar riteņiem, izmantojot pacēlājus. Bet aizvadītajā nedēļā noslēdzu sezonu Latvijā, vietējos kalnos. Tā kā es vairs downhill sacensības neorganizēju, šo godu pārņēmusi jaunā paaudze. Pats beidzot varu aktīvi un mierīgi braukāt Master klasē. Esmu atradis savu otro jaunību, kas man palīdzējusi nokļūt tur, kur esmu šobrīd.
Vēl es līdzdarbojos firmā Velosolutions, mēs taisām asfalta pumptrekus.
Esmu redzējis jūsu veidojumu Daugavpilī.
Daugavpils ir mūsu pirmais šāda veida projekts Baltijā. Vēl ir Pērnavā un tagad top arī Cēsīs. Kad pabeigsim Vidzemē, brauksim palīgā kolēģiem būvēt uz Austriju.
Kas ir pumptreks?
Tie ir asfalta kalniņi – speciāli dizainēta un veidota trase pilsētvidē. Lai braukātu pa skeitparku, nepieciešamas iemaņas, kamēr pa pumptreku var braukāt jebkurš – sākot ar maziem bērniem, beidzot ar vecotēvu.
Pēdējo reizi par downhill runājām pirms trim gadiem. Kas ir mainījies?
Tobrīd es organizēju sacensības. Vienu gadu pat gan braucu, gan organizēju. Lūk, piecus gadus mēģināju šo scēnu sakārtot. Lai gan skatoties proporcionāli pret kalniem, downhill Latvijā nav švaks, ja 100 cilvēku to izvēlas kā savu hobiju. Protams, pasaules mērogā mums ir, kur augt, bet, arī esot svešumā, varam uzrādīt labu rezultātu. Pašlaik, kā jau minēju, konsultēju jaunos organizatorus un pats braucu lejā pa kalnu.
Tas ir arī diezgan dārgs sporta veids.
Ja grib braukt kvalitatīvi, tad ritenis maksā normālas mašīnas cenā.
Tev ne reizi nav gribējis braucot nolekt? No malas skatoties, ātrums, braucot lejup no kalna, ir ārprātīgs.
Nē, nē. Lēkt nost gan nevajag. Braucot starp kokiem veidojas tuneļa efekts. Zini, bieži vien, ejot trases izpētē, grūtāk stāvās vietas ir noiet kājām. Tad jāķeras koku saknēs un kokos, lai nenokristu.
Saki, kas Tev šķiet grūtāk – braukt ar riteni lejup no kalna vai dzīvot?
Dzīvot ir braukt ar riteni, un ritenis ir mana dzīve. Iespējams, tāpēc nekur tālāk no velosipēda neesmu ticis. Lai gan pēc izglītības esmu jurists, esmu atgriezies pie savām saknēm.
Un kāds plāns ziemai?
Ziemas mēnešos es aktīvi slēpoju. Esmu frīstaila slēpotājs. Cenšos atrauties ar slēpēm no zemes, kur vien tas iespējams. Protams, ar draugiem braucam arī uz lielajiem kalniem.
Saki, kurš brīdis Tev ir svarīgākais – uzvara vai ceļš līdz tai?
Ja runājam par sacensībām, bieži vien daudzi saka – man galvenais nav uzvarēt, galvenais ir piedalīties. Bet tomēr dziļi sirdī mums visiem gribas vinnēt. Es esmu cilvēks, kurš ilglaicīgi nespēj darīt vienu un to pašu darbu, neredzot tam galu. Līdz ar to rezultāts man ir svarīgs. Piemēram, tagad, būvējot trases, es zinu, ka pēc trim nedēļām te būs smuka vieta, kur cilvēki brauks un priecāsies. Līdz ar to es sev uzstādu mazo finišu. Agrāk gan interesantāks likās tas ceļš līdz rezultātam.
Tu esi arī viens no dokumentālās filmas Pazust Latgalē veidotājiem. Saki, kāpēc jums bija svarīgi pazust tieši tur?
Vienā tusiņā sāku pļāpāt ar skrituļslidotāju Kasparu Alksni, mēs sākām spriest, ka varētu aizbraukt ceļojumā kopā, proti, skeiteri, slidotāji, BMX braucēji un MTB entuziasti vienuviet. Iesākumā domājām par Barselonu, jo tur ir forši spoti. Tad sapratām, ka lielākā daļa no mums tur jau ir bijusi. Tāpēc vajadzēja piemeklēt tādu vietu, kurā neviens no mums vēl kāju nav spēris. Un tad nāca Latgale. Vecās paaudzes stāstos izdaudzināta un interneta stereotipu aprakstīta. Tāpēc vajadzēja pārbaudīt pašiem, kā tur ir.
Versijas par ekspedīcijas nosaukumu bija dažādas, taču viens bija pavisam skaidrs – mums sevi šajā stāstā vajadzēs pazaudēt un aizmirst, ka nākam no pilsētas. Vēlāk mēs sevi atradām no jauna. Latgale mūs izmainīja. Iesaku to izbaudīt ikvienam #pazustlatgale.
Skrien un staro kopā ar Rīgu jau pēc mēneša